Atgriežoties civilizācijā no CIWY, internetā daudz lasīju par macaw. Būtībā jau pirmajā resursā, Wikipedia, uzzināju par The Macaw Project. Neliegšos, šie putni ir atstājuši spilgtu zīmogu manā prātā un arī sirdī, un intuitīvi zināju, ka man tie ir jāsatiek atkal. Tā vien liekas, ka liktenis man ir paredzējis turp nokļūt, jo arī visi praktiskie apstākļi sakrīt – projekts uzņem voluntierus un atrodas Peru Amazonē, bet mums tieši bija paredzēts atgriezties Peru un kādu laiku padzīvoties pa džungļiem, tūristiskos nolūkos gan.
Sāku saraksti ar Macaw projekta koordinātori, lai sapratu, vai pietiks vien ar manu pieredzi no CIWY. Tomēr šī ir pētniecība! Bet uzrakstīt jau var. Paralēli apspriežos ar Jāni, kurš manu paziņojumu, ka atkal varētu nozust džungļos, uztvēra pilnīgi normāli. Kaut kur procesā man uzrodas ideja, ka arī viņš varētu piedalīties, jo, domāju, šāda pieredze jebkuram būtu viena no neparastākajām mūžā. Un, man par prieku, Jānis tam piekrīt.
Saņemot sirsnīgu atbildi no projekta, ka šobrīd ļoti trūkst voluntieru un viņi ar lielāko prieku mūs uzņemtu, atbildam, ka jā – piedalamies! Pirms tam gan dažādas papīru formalitātes ar Teksasas A&M Universitāti, kas koordinē šo projektu. Šajā sakarā arī lielais PALDIES Latvijas kolēģiem, kas par mums uzrakstija labas atsauksmes, kas bija nepieciešamas pieteikuma procesā.
Bet nu par pašu “The Macaw Project” jeb spāniski “Proyecto Guacamayo”. Visi praktiskie procesi notiek Tambopatas Izpētes Centrā (Tambopata Research Center jeb TRC), kas atrodas Tambopatas Dabas Rezervātā, Amazones lietusmežā. Šeit uzturas pētnieki un notiek datu vākšana. TRC atrodas ļoti nomaļā savvaļas teritorijā, kas sasniedzama tikai ar laivu, 6 stundu braucienā pa Tambopatas upi. Atbildīgais par projektu ir profesors Donalds Braitsmits, viens no vadošajiem macaw pētniekiem pasaulē. Projekta administratīvā komanda atrodas Teksasā, ASV, konkrētāk, Teksasas A&M Universitātē. Uz turieni tiek sūtīti visi iegūtie dati, kur tie tālāk tiek apstrādādi un analizēti.
Tambopatas macaw projekts radās 1989. gadā, kad biologs Eduardo Nikanders ar saviem kolēģiem pētija Tambopatas upes apkārtni, kas pārsteigusi ar savu bioloģisko daudzveidību. Daļēji arī pateicoties pētnieku ierosinājumiem un aktivitātēm, šī teritorija ieguva dabas rezervāta statusu. Saprotot, ka šī vieta ir īpaša papagaiļu pulcēšanās vieta, jo ik dienu tie lido uz māla krauju ēst mālu (Clay Lick), pētnieki nolēma šeit aizsākt papagaiļu pētniecību. Tā arī radās Tambopata Research Center, kas vēlāk sāka arī uzņemt dabas entuziastus tūristiskos nolūkos, kas laika gaitā rezultējās vēl divos lodžos Tambopatas upes krastā. Tambopatas upes krastos esošais, ir pasaulē lielākais clay lick. Fenomens, kādēļ Peru dienvidaustrumos mītošie papagaiļi papildina savu ēdienkarti ar mālu (citviet māla ēšana nav būtiska papagaiļu ēdienkartes papildināšanai), saistās ar divām iespējamām atbildēm, kas joprojām tiek pētītas: 1) māls papagaiļiem ir nātrija avots; 2) dažas, no ēdienkartē lietotajām, sēklām un augļiem satur toksiskas vielas, bet māls palīdz tās izvadīt.
Mācību process
Kad visas formalitātes nokārtotas, no Teksasas A&M Universitātes saņemam pieeju dažādiem mācību materiāliem, kas mums jāapgūst pirms došanās uz TRC. Tur ir virkne materiālu, kas izskaidro dažādu protokolu mērķi un kā pareizi notiek to aizpildīšana. Kopā ir 8 protokolu veidi, kas par papagaiļiem ir jaaizpilda lauka aktivitāšu laikā. Bet līdz tam vēl ir jātiek! Vispirms ir jāiemācās atpazīt 6 macaw veidus, 5 parrotu veidus, 6 parakītu veidus un 3 parotletus, kas sastopami šajā reģionā. Treniņam prezentācijā ir ievietotas bildes, kur jānosauc kādas sugas un cik putnu no katras ir redzami attēlā. Ieraugot bildi, kur redzami ap simts putniem no liela attāluma, Jānis ironiski uz mani paskatās. Bet tas vēl nav viss. Putni ne tikai jāatpazīst pēc izskata, bet arī pēc skaņas, jo ir situācijas, kad tos nemaz nevar redzēt. Šeit man dūša sametas papēžos, jo varu atšķirt, piemēram, macaw balsi no parrotiem, tomēr lielo macaw balsis man šķiet vienādas, tāpat kā parrotu balsis. Dienu vēlāk, kad mācību materiāli pārkatīti, arī Jānis nosaka:”Uz ko es esmu parakstījies!?”
Papildus mācību materiāliem par papagaiļiem, saņemam arī informāciju par reģiona bīstamajiem “faktoriem” un kā rīkoties ārkārtas situācijās. Njā, strādāt džungļos mums te nebūs nekāds “gailenēs uz Manģenes mežu aizbraukt”. Piemēram, saņemam Tambopatas čūsku ID tabulu, no kuras stingri galvā iekaļam indīgās četras. Kopā ar to arī instrukcija, kā rīkoties, ja iekodusi čūska. Tātad, sakostajai personai jācenšas būt maksimāli mierīgai un kustēties pēc iespējas mazāk, lai inde neizplatītos. Tam pašam nolūkam arī jāliek žņaugs. Ja pēc palīdzības ir jāiet paša spēkiem, tad pēc iespējas lēni. Ļoti svarīgi identificēt čūsku, jo pretindes ir dažādas.
Bez instrukcijas par čūskām, ir arī instrukcijas, kā rīkoties sastopoties ar tādiem dzīvniekiem kā puma, jaguārs, mežacūkām, pērtiķiem, indīgām vardēm, indīgiem zirnekļiem, skorpioniem, bišu un lapseņu dzēlumiem, un skudrām, kas šeit ir īpaši daudzveidīgas. Piemēram, Isula skudra, kas ir 3 cm gara un tās dzēliens ir sāpīgākais no visiem eksistējošiem insektu dzēlieniem pasaulē, sāpēm ilgstot vairākas stundas.
No tropiskajām slimībām šajā reģionā iespējams Dzeltenais drudzis, pret ko esam vakcinējušies. Par lielāko problēmu var uzskatīt Leišmaniozi, kuras ārstēšana ir ārkārtīgi sarežģīta un pielīdzināma ķīmijterapijai. Vienīgais veids, kā no tās daļēji izvairīties, ir nēsāt nosedzošu apģērbu pēc plkst. 17:00 vakarā, lai minimizētu smilšu mušu kodumus. Runājot par moskītem, šajā reģionā pēdējos 35 gadus nav bijis neviens malārijas gadījums, tādēļ Malārijas tabletes nelietosim.
Ai, džungļos ir vēl simtiem citu lietu, kas spēj nogalināt, bet būt vietā, kur dzīvība kūsā katrā kvadrātcentimetrā, kur ir tik daudz neizpētītā un nezināmā - vai tad tas nav vērtīgāk par bailēm?
Dienu pirms plānotās izbraukšanas, beidzot arī saņemam atļaujas, ka mums apstiprināta uzturēšanās Tambopata Dabas Rezervātā. Uzturēšanās Tambopatas Dabas Rezervātā un piedalīšanās izpētē, iespējama tikai ar Peru valsts iestādes SERNAMP oficiālas atļaujas saņemšanu. Šis dokuments mums būs jāuzrāda kontrolpunktos, kas izvietoti upes krastā, ceļā uz TRC.
Puerto Maldonado – pilsēta Amazones džungļos
Nakts autobuss mūs aizvizina no Cusco uz Puerto Maldonado, Madre De Dios reģiona galvaspilsētu (no spāņu. val. Dievu Māte). Plkst. 7:00 no rīta, kad samiegojušies izkāpjam no autobusa, sajūtam mitro un karsto gaisu. Nekavējoties novelku džemperi – šāds apģērba gabals šeit nebūs noderīgs. Autoostā mūs smaidīgi sagaida Gabriela, projekta koordinātore Puerto Maldonado pilsētā, kas atbildīga par voluntieru uzņemšanu. Kāpjam busiņā, kurā mūs sagaida divi jauki sīči un šoferītis, Gabrielas tētis.
No iepriekšējām e-pasta sarakstēm nopratu, ka laiva, kas ved uz TRC, ir tādā kā svētās govs statusā. Tā kā tas ir vienīgais veids, kā nokļūt uz Rainforest Expeditions piederošajiem lodžiem, tajā skaitā TRC, nereti visas vietas laivās ir aizņemtas un priekšroka, protams, ir tūristiem, kas par palikšanu lodžā maksā visai pieklājīgu naudas summu. Mūsu gadījumā tieši tā ir sanācis, ka šodien pat uz TRC doties nevarēsim, bet jāpaliek viesnīcā Puerto Maldonado. Savā ziņā pat labi, jo mums vēl nepieciešams sagādāt dažus darba piederumus, piemēram, gumijas zābakus, elektroniskos pulksteņus utt. Taču nākamajā dienā nav paredzēta laiva, kas dotos līdz pat TRC, tādēļ mums būs jānakšņo pusceļā, vienā no lodžiem ar nosaukumu Refugio Amazonas.
Puerto Maldonado apkārtnē ir vairākas upes un, braucot pusdienās, vaicājam par vietām, kur var droši peldēt. Gabrielas tētis to izdzird un piedāvā mūs aizvest uz vienu no upēm. Pēc pusdienām paķeram peldēšanas atribūtus un dodamies 25 minūšu braucienā pa jauno Interoceanica lielceļu, kas savieno Klusā okeāna krastu ar Atlantijas okeāna krastu un vijas cauri Peru un Brazīlijai. Izrādās, Brazīlijas robeža no Puerto Maldonado ir 3 stundu attālumā. Priekš Peru apmēriem tas skaitās tik tuvu, ka vietējie bieži šķērso robežu, paēd Brazīlijas pusē pusdienas un brauc atpakaļ uz Puerto Maldonado.
Puerto Maldonado pilsēta pati par sevi ir ļoti plakana, vairs neesam Andos, atrodamies vien 200 m virs jūras līmeņa. Atšķirībā no pilsētām Andos, šeit galvenas pārvietošnās līdzeklis ir mototaxi. Visas ieliņas zum no mocīšiem, kas pārvadā pasažierus. Amizanti, ka dažkārt uz viena moča sēž pat 4 pasažieri. Ja Pto Maldonado neatrastos vienā no daudzveidīgākajām Dienvidamerikas džungļu teritorijām, būtu maz iemeslu kādēļ braukt uz šo pilsētu. Šī pilsēta ir bāzes centrs, lai tūristi tālāk dotos uz ekolodžiem džungļos.
Sekojot Tambopatas straumei
Nākamajā dienā satiekamies ar Gabrielu un viņas jaukais tētis mūs aizvizina uz Rainforest Expeditions ofisu. No turienes mūs vedīs uz laivu piestātni, no kuras dosimies uz vienu no trīs Rainforest Expeditions lodžiem, Refugio Amazonas. Pieverot acis uz to, ka laivas grafika dēļ ieradīsimies TRC ar 2 dienu novēlošanos, savā ziņā mums tomēr ir paveicies, ka būs iespēja redzēt vēl vienu lodžu. Mums ir iedalītas sēdvietas dienas pēdējā laivā, plkst. 14:30. Vienam no tūristiem esot aizķeršanās lidostā, tādēļ reāli izbraucam vēl par stundu vēlāk. Brauciens pa upi būs līdz 3 stundu garš un tekam brīdināti, ka galamērķī ieradīsimies tumsā, tādēļ jāsagatavo lukturīši.
Brauciena laikā debesīs jau var redzēt dažus macaw. Mani pārņem saviļņojums, tos redzot brīvībā lidojam.
Sāk krēslot un man īsti nav skaidrs, kā tad mēs tumsā brauksim. Laiva nav nekāda modernā – gara laiva, kurai piestiprināts motors un uzlikts jumtiņš. Pēkšņi gids rāda laiviniekam, lai pietuvojas krastam. Tur upes krastā stāv kapibarra, lielākais grauzējs, un kaut ko gremo. Amizanti, ka tai pārmīšus uz galvas un muguras sēž melns putniņš. Kad tumsa iestājusies pavisam, gids paņem prāvāku lukturi un ar to izgaismo upi. Ik pa laikam pietuvojamies krastam, lai vērotu kaimanus. Cits ir ūdenī, ka acis vien ārā, cits ir krastā. Mūsu gids ir vērīgs un šīs radības, no platās upes vidus pamana, jo, spīdinot gaismu, kaimaniem iemirdzas acis. Lai arī iepriekš biju iedomājusies, ka noteikti izmantošu izdevību nopeldēties Tambopatas upē, lēnām sāku savas domas mainīt. Turklāt šeit dzīvo arī milzu anakondas.
Zvaigžņotais brauciens laivā ir noslēdzies, pietauvojamies pie krasta. Tālāk seko 15 minūšu pārgājiens pa džungļu taku līdz lodžam. Kad pēkšņi, tumša meža vidū, iznirst izgasmota, milzīga un neparasti skaista ēka, jau atkal veicu realitātes pārbaudi vai gadījumā šis nav sapnis. Tiekam sirsnīgi uzņemti un iekārtoti vienā no numuriņiem. Gaismas ir pieklusinātas, lai nepiesaistītu kukaiņu uzmanību, gultām apkārt ir moskītu tīkli, kas izskatās kā princešu gultas, un uz rakstāmgalda novietoti džungļu ziedi. Istabas viena siena ir pilnībā atvērta un atļauj dabai ienākt istabā. Tā dēļ, no mazās mugursomas izņemu maisiņu ar uzkodām, ja nu gadījumā kāds naksnīgs pērtiķis izdomā panašķoties, lai neaiziet ar visu mugursomu. No rīta un vakarā šeit elekrtībai tiek pielietoti ģenerātori. Šajā nekurienes vidū elektrība jau ir luksuss, tomēr, mums par lielu pārsteigumu, šeit pieejams arī internets. Kad beigusies istabas izpēte, saprotam, ka esam pamatīgi veiksminieki, jo kā voluntieri tiekam pie tūristiem paredzētās istabas, kas tiem izmaksā virs 350 USD par nakti, kamēr mēs to baudam kā ekstru.
Vakariņās, kuras arī ir pieczvaigžņu viesnīcas cienīgā izpildījumā, tiekam nosēdināti pie lodža darbinieku galda. Kā atklājās, daļa no darbiniekiem ir biologi, kas strādā šeit, lai no darba brīvajos brīžos veiktu pētījumus par augiem lietusmežā. No visa stāstītā Jānis ir īpašā sajūsmā par koku ziedu novērošanu ar dronu palīdzību.
Tambopata Research Center
Nākamās dienas rīts atkal laivā, jāpievar vēl 3 stundas līdz TRC. Vietā, kur Tambopatas upē ietek Malinovski upe, gids paziņo, ka sākot no šejienes vairs nav neviens lodžs, neviens nedzīvo, tikai TRC un daba. Varbūt arī šeit mitinās kāda no Amazones ciltīm? Zināms, ka dažas šajā reģionā ir.
TRC mūs sagaida Horhe, kas ir pētniecības lauka darba vadītājs (Field Lead). Viņš mums izrāda ēku, iepazīstina ar lodža un pētniecības centra darbiniekiem. No pētniekiem, kas šeit uz vietas ir daudzus gadus, ir Horhe un Liza. Un divi voluntieri - Sofija no ASV un Igors no Peru. Tuvākajās dienās mums pievienosies arī Dilans no ASV, kas trīs gadus atpakaļ šeit jau ir pabijis uz 8 mēnešiem.
Jāsaka, ka šis lodžs nemaz neatpaliek no iepriekšējās nakts Refugio Amazonas, visas tūristiem paredzētās zonas ir augstākajā līmenī. Šis lodžs iedalās tūristu un pētniecības telpās. Pētnieku telpas atrodas lodža tālākajā galā. Šeit valda pavisam cita atmosfēra. Viss kā iepriekš filmās redzēts – mazliet apputējis, daudz grāmatu, dokumentu, milzīgas armijas kastes, kur glabājas tehnika utt. Šeit, protams, istabas nav tik lepnas, vienkārši gultas ar moskītu tīkliem un plauktiņš, tomēr apzināties, ka turpmākās nedēļās dzīve tiks aizvadīta šādā vietā, ir eksotiski.
Ir jau pēcpusdiena un Horhe piedāvā, ka šodien varam atpūsties un darbu sākt ar rītdienu. Tomēr nolemjam, ka dosimies viņam līdzi uz Collpa Colorado jeb pasaulē lielāko māla laizīšanas vietu (clay lick). Latviski kaut kā mulsinoši skan, bet tā kā šis ir viens no atslēgas vērdiem visā macaw pētījumā, to nākas pielietot bieži un labāk pieturēšos pie angliskā nosaukuma clay lick. Šo vietu dienā apmeklē tūkstošiem putnu, galvenokārt papagaiļi, un citi dzīvnieki, lai ēstu mālu. Uz turieni dodamies ar laivu, aptuveni 5 minūšu braucienā. Māla kraujas pakājē ir izvietotas speciālas kameras, kurām ir jānomaina baterijas. Šodien mums tikai tiek uzticēts paturēt kameras, kamēr Horhe maina baterijas. Mums katram ir arī pa mačetei. Man nav grūti pieliekties vai apiet kādus nogāzušos zarus, jo tāpat mačete manās rokās īsti neperformē kā gribētos. Tikmēr Jānis ir sajūsmā par savu jauno darbarīku un cenšas to likt lietā ik brīdi, kad ir kāds šķērslis. Pa ceļam vērojamas krāsainas papagaiļu spalvas, kas liecina, kādos apjomos šeit ierodas putni. Jau pavisam drīz to paši savām acīm redzēsim, jo sākot ar rītdienu sāksim veikt savu pamatpienākumu – kolekcionēt datus par putniem.
Iepazīstieties - chicos!
The Macaw Project pētījums ir par savvaļas papagaiļiem, kas lielā populācijā dzīvo Tambopatas Dabas Rezervātā. Papagaiļu balsis no TRC dzirdamas visas dienas garumā, tomēr ir īpaši macaw, kas arī apciemo TRC telpas. Tie ir chicos!
Pirms iepazīšanās ar chicos svarīgi zināt, kā dabā notiek macaw olu dēšana un perēšana. Macaw māmiņa vidēji izdēj 3-4 olas. Tomēr dabas likumi ir skarbi. Pirmais pārbaudījums jaunajiem vecākiem ir, vai vispār visas olas izšķilsies, otrkārt, kādu no tām, vai pat visas, no ligzdas var izzagt tukans vai citi dzīvnieki. Ja tomēr viss rit veiksmīgi un visi mazuļi izšķīlušies, vecāki baro tikai spēcīgākos. Parasti venu vai divus no jaunajiem putnēniem, jo, gluži vienkārši, nepietiek pārtikas, lai paši vecāki un virkne mazuļu būtu paēduši. Un putnēni ēd ļoooooti daudz! Tādēļ ierasta ir situācija, kad vājākie mazuļi ligzdā cīnās par savu eksistenci, bet netiek baroti un drīz vien mirst. Aprunājoties ar pētniekiem, Liza stāsta, ka šis ir emocionāli grūtākais brīdis, jo regulārās ligzdu monitorēšanas dēļ, pētnieki pieķeras putnēniem un nereti ir jānoskatās, kā tie mirst. Tomēr daba zina labāk un iejaukties nedrīkst. Protams, ir arī izņēmumi. Ja gads ir bijis ražīgs un lielā apjomā atrodama pārtika, tad ir daži macaw vecāki, kas sezonā izaudzina visus izperētos mazuļus.
Bet kas tad ir chicos? 90. gadu sākumā, kad macaw populācija reģionā bija dramatiski samazinājusies, Eduardo (tā laika pētījuma vadītājs un TRC dibinātājs), paņēma no ligzdām mazuļus, kas bija nolemti nāvei. Pāris gados šādu macaw bēbīšu skaits bija ap 30. Tie tika turēti un baroti TRC, līdz, sasniedzot atbilstošu vecumu, tika atlaisti dabā. Šis, savā ziņā pat eksperiments, izrādijās veiksmīgs un jaunie putni spēja adaptēties un izdzīvot savvaļā. Daudzi no tiem izveidojuši ģimenes ar savvaļas macaw. Bet mājas ir mājas un, lai arī cilvēka radītas, šie putnu bērni nereti viesojas TRC. Baroti viņi šeit netiek, bet viņi paši ļoti labi zina, kā iegūt (nočiept) pa kādam našķim. Un, lai arī tas ir aizliegts, skaidrs, ka arī tūristi iedod pa kādai “dāvanai”, kad skaists un krāsains putns apciemo viņus istabā.
Pieņemts uzskatīt, ka macaw ir monogāmi. Runājam par šo tematu ar Horhi un stāstu, par piedzīvoto Bolīvijā, kur macaw meitene nomainīja savu ilggadēju partneri. Jautāju, vai arī dabā tā notiek? Un jā, izrādās macaw monogāmija ir vien tāda pati kā cilvēku monogāmija – cits vairāk, cits mazāk monogāms. Horhem ir stāsts par vienu chicos pāri. Pēc vairāku gadu kopīgas ligzdošanas, mātīte sākusi attiecības ar savvaļas macaw. Vienu gadu tiem bijuši mazuļi, tomēr nākamajā ligzdošanas sezonā tā atgriezusies pie iepriekšējā partnera. Horhe to skaidro ar to, ka chicos, tēvs būdams, spēj sagādāt vairāk barības mazuļiem, jo atrod to dabā un, atšķirībā no savvaļas macaw, nočiepj arī kaut ko no TRC. Tātad, barība ir vairāk, bērni paēduši un ģimene laimīga. Ko tik māmiņas nedara savu bērnu labā!
Par mūsu ikdienas gaitām un pienākumiem nākamajā rakstā.
Šeit papildus informācija par Tambopatas macaw:
Video Tambopata noslēpumainie Macaw
Forbes “How Scientists Research Macaws In Peruvian Rainforest”
Video topošajai dokumentālajai filmai “The Macaw Project”
Izglītojošs raksts par macaw un projektu
Comments