Jau 3 nedēļas esam Kolumbijā un tuvojas Ziemassvētki. Mums būs 4 brīvas dienas, tādēļ, nedēļu pirms svētkiem, meklēju idejas kurp doties. Tālu nav jāmeklē, jo salīdzinoši izdevīga cena, ar vietējo zemcenu aviokompāniju VivaColombia (70 USD/pers.), ir Ziemassvētku reisam uz Kolumbijai piederošo San Andrēsa un Providencijas arhipelāgu. Tas atrodas Karību jūrā, 110 km no Nikaragvas piekrastes un 800 km no Kolumbijas. Uz izlidošanas brīdi vien zinu, ka galamērķī mūs sagaida Karību jūras pludmales, koraļļu rifi, kuģu vraki, stāsti par pirātiem (tur bāzējies arī Kapteinis Morgans), izcilas niršanas vietas, regejs un kreolu valoda.

Divas dienas pirms Ziemassvētkiem dodamies ceļā. Lidostā norisinās pamatīgs svētku šurum burums – publiku uzmundrina zaļš elfs, aviokompānijas apkalpojušais personāls saģērbies svētku tematikā un visur apkārt jaukas svētku dekorācijas. Kādā brīdī parādās arī Ziemassvēku vecītis un pasažieru ovācijas pārņem lidostu. Pat dodoties uz lidmašīnu, šie svētku personāži mūs pavada. Smejoties saku Jānim, ka elfa kliegšana mikrofonā mani jau paspējusi uztracināt un labi, ka tūdaļ laižamies prom.

Lidmašīnā man iedalīta vidējā sēdvieta, pa labi Jānis, bet pa kreisi, pie loga, sēž pusaudzis. Kamēr notiek visas procesijas un sēžot jāgaida, pusaudzis man piebaksta un norāda uz ārā notiekošo kāpņu noņemšanu no lidmašīnas. Pēc mirkļa atkal puisis piebaksta un rāda uz kaut kādu lidostas apkalpojošo auto. Vēl pēc mirkļa tieku uzrunāta. Puisis vaicā vai esam no Spānijas, jo sadzirdējis, ka mūsu spāņu valodā ir akcents. Izstāstām, ka patiesībā esam no Latvijas, par ko puika izbrīnīts. Iepazīstamies. Viņu sauc Huans Pablo (Juan Pablo).

Sākas pacelšanās. Huans Pablo ir manāmi satraukts, pārmet krustu un man pačukst:“Bīstami taču!” Kad esam pilnībā pacēlušies, tātad, apmēram 10 km augstumā, pa lidmašīnā sāk skanēt skaļa mūzika, no sēdvietām pieceļas meitenes un, iznākot ejā, sāk dziedāt. Pēkšņi ejā uzrodas arī, iepriekš piesauktais, bļaurojošais elfs un citi personāži, kurus redzējām lidostā. Visa Ziemassvētku blice ir mūsu lidmašīnā! Pēc brīža parādās arī Ziemassvētku vecītis, kuru, garām ejot, īpaši sveicina Huans Pablo un puisim actiņas no prieka mirdz. Stjuartes mums izsniedz VivaColombia sarūpētas dāvaniņas. Ballīte lidmašīnā uzņēmusi tādus apmērus, ka eja ir pilna ar svētku personāžiem un pasažieriem, kuri kopā dejo. Kolumbieši pat Ziemassvētkus spēj pārvērst pamatīgā ballītē!

Izrādās, Ziemassvētku vecītis ir Huana Pablo brālis. Jaunietis stāsta, ka arī vēl divi citi viņa brāļi šobrīd atrodas VivaColombia lidmašīnās un tēlo Ziemassvētku vecīšus. Mūsu lidmašīnā esošais brālis ir aktieris un arī futbolists Kolumbijas nacionālajā līgā. Šī jestrā ballīte lidmašīnā pati par sevi ir kaut kas nepieredzēts un pirmreizējo došanos uz Karību jūras reģionu padarījusi par īpašu. Savukārt, iepazīšanās ar Huanu Pablo un stāsts par viņa brāļiem, Ziemassvētku vecīšiem, ir kā ķirsītis tam visam pa virsu.

Īsi pirms pusnakts nolaižamies uz salas un kājām dodamies uz iepriekš rezervēto naktsmītni. Esam ieradušies vien ar mazajām mugursomām, bet lidosta atrodas teju pilsētas centrā, kas ierašanos naktsmītnē padara pagalam vienkāršu. Gaisā jūtama Karību jūras smarža, dzirdama jūras šalkoņa un nevaram sagaidīt, kad ieraudzīsim “Septiņu krāsu jūru” dienasgaismā.

Nākamajā rītā, gar piekrasti dodoties uz motorolleru nomu, beidzot pirmo reizi redzam Karību jūru. Dzīvē redzētas dažādas jūras, dažādām ūdens nokrāsām, bet jāatzīst, ka Karību jūra līdz šim (vismaz priekš manis) ir krāšņākā savu tirkīza krāsas ūdeni. Sala ir vien 27 km² liela, tādēļ, salas apbraukāšanai, pilnībā pietiek ar rolleri vai golfa bagiju. Nomā mūs apkalpo atsaucīgā darbiniece Andžela. Esam iesākuši sarunu spāniski, bet kādā brīdī atklājas, ka abām pusēm vienkāršāk būtu sarunāties angliski. Nu lūk, jau pirmā saskarsme ar angļu kreolu valodu, kurā runā uz salas mītošie raizal cilvēki. Šķiet, šis būtu īstais brīdis īsumā ielūkoties salas krāsainajā vēsturē, kas skaidro raizalu kultūras izcelsmi un kādēļ šajās salās nav tāda pati situācija, kāda tā ir kontinentālajā Kolumbijā. Tātad, pirmie salas iedzīvotāji varētu būt bijuši grupa holandiešu kolonistu 16. gs. 1631. gadā viņus izraidīja ieradušies angļi, kuri kolonizēja arhipelāga salas. Angļi salās pārveda paverdzinātos melnādainos cilvēkus no Jamaikas, kas savukārt bija atvesti no Āfrikas, un uzsāka tabakas un kokvilnas  kultivēšanu. Respektīvi, raizal ir angļu un viņu vergu pēcteči, kuri runā angļu kreolu valodā. Teju 300 gadus, lielāko daļu salu populācijas veidoja raizali, taču kopš 1928. gada, kad Kolumbija ieguva suverenitāti pār arhipelāgu, raizali kļuvuši par minoritāi un ieņem 1/3 daļu no salu iedzīvotājiem. Uz salas valdošā bezdarba dēļ, liela daļa ir pārceļojusi uz kontinentālo Kolumbiju.

Motorollera atslēgas dabūtas un tūlīt pat nolemjam apbraukt salu. Tai var apbraukt vien stundas laikā (30 km asfaltēts ceļš). Sākam ar salas rietumu daļu.  Tā ir mazāk apdzīvota un nepārtraukti braucam gar jūras krastu. Piekritīšu Lonely Planet apgalvotajam, ka šis brauciens ir scēnisks. Ik pa laikam piestājam, lai nofotografētos. Kādā kokā ieraugu fruta de pan jeb maizes augli, kādu iepriekš Kolumbijā vēl nebiju redzējusi (zaļais auglis attēla stūrī). Pa ceļam redzam pa kādam pārtikas stendam vai kafejnīcai, kurās tirgo jūras veltes, piemēram, pildītus krabjus vai rondonu (tradicionāls afro-karībiešu ēdiens, kura sastāvā ir jūras veltes, kokosriekstu piens, banāni, dārzeņi un garšvielas).

Jau rīt Ziemassvētki, tādēļ turpmākās divas naktis esam rezervējuši istabu San Luisas pilsētiņā, salas austrumu pusē. Tā kā rezervāciju esam veikuši šīs pašas dienas rītā, izvēlējāmies no tā, kas bija palicis mums vēlamajā cenu amplitūdā. Pirmkārt, vēlējāmies vietu, kur pieejama virtuve, lai varam gatavot paši Ziemassvētku vakarā. Otrkārt, bija lēti (par divām naktīm 32 EUR). Treškārt, par Tinos Place bija ļoti labas atsauksmes. Piedevām, istabas bildēs bija redzami aizkari ar Boba Mārlija attēliem, kas izcēlās uz piedāvājuma fona.

Ierodoties San Luisā, ne miņas no Kolumbiešu tūristiem, kuri pārpārēm San Andrēsas pilsētā (salas un lielākās pilsētas nosaukums vienādi). Noliekam rolleri un riņķojam gar mājām, jo neizdodas atrast rezervēto Tinos Place. Pie bodes stāv vietējo jauniešu bariņš, mūs vēro un iesmīn. Un ir jau arī par ko! Uz salas esam vienīgie, kas ar motorolleri pārvietojas ķiverēs. Dzirdu, ka puikas runā creole, pieeju un angliski vaicāju vai nezina, kur ir Tinos Place. Vairs nekāda smīkņāšana, puiši izpalīdzīgi ņemas rādīt, kur atrodams mājas saimnieks Tino. Sajūtu, ka no smieklīgajiem tūristiem esam pārtapuši nosacīti “savējos”, acīmredzami tādēļ, ka paliekam pie Tino. Līdzīgus mirkļus – pārtapšanu no “citiem” par “savējo” – saredzu kā ceļošanas “augļus”. Šādos mirkļos rodas apziņa, ka tomēr esi kaut kādas izvēles izdarījis pareizi, lai maksimāli integrētos kultūrā, kurā tobrīd atrodies, tādā veidā tās labāk, dziļāk pieredzot - kļuvis no stereotipizētā tūrista parastā uz tūristu vietējo. Lūk, mums pretī nāk mājas saimniece Diane, Tino sieva. Mums iedala istabu viņu piemājas būdiņā, kur logos liegi līgo solītie Boba Mārlija aizkari. Aprunājoties ar Diani, izrādās, viņa ir no Vācijas, bet dzīvi uz salas sākusi pirms daudziem gadiem, kad ar māti bijusi atbraukusi atvaļinājumā, iepazinusies un iemīlējusies Tino un atpakaļ nav devusies. Iepriekš domāju, kā šādus dzīvesstāstus rāda vien izfantazētās romantiskās filmās, tad nu lūdzu – šeit, San Andrēsā, ir gatavs sižets dokumentālajai filmai, ja nu kādam rodas iedvesma tādu radīt. Arī Tino ir kolorīts personāžs. Vakarā viņš ar sievu atnāk pie mums pasēdēt, parunāt. Pēc izcelsmes viņš ir no Jamaikas un pēc pārliecības rastafarietis. Tino un viņa pusaugu dēla galvu rotā gari jo gari dredi. Kā stāsta Diane, dēla blondie mati no viņas un, savīti dredos, tie īpaši apbrīnoti starp vietējiem. Kā zināms, rastafari kultūrā būtiska sastāvdaļa ir gandžas smēķšana, kā to dēvē rastas.  Tino stāsta, ka, lai arī Kolumbijā tā nav legalizēta, tomēr tās lietošana šeit uz salas, īpaši starp rastām, tiek tolerēta no varas iestāžu puses, līdzīgi kā tas ir Jamaikā. Vakaru noslēdzam ar Tino teikto: “They can take us out of Africa but they can’t take Africa out of us” un dodamies pie miera.

Otrās dienas rītā mums paredzēta “Septiņu krāsu tūre”. Karību jūra pie San Andrēsas krastiem esot septiņās nokrāsās. Esam uz katamarāna klāja, precīzāk, apgūlušies uz tīkla, zem kura vērojam caurspīdīgo ūdeni, kamēr mūs ved dziļāk jūrā. Veros tālumā, cenšoties saskatīt 7 krāsas, taču nekādi vairāk par piecām nespēju saredzēt. Varbūt šodien nav īstā gaisma… Piestājam pie sēkļa, kurā redzami koraļļi un sākam snorkolēt. Atliek vien pabāzt galvu zem ūdens un redzu krāsainu koraļļu pudurīti, krāsainas zivis, jūraszvaigznes, milzu gliemežus, jūras gurķus un citus radījumus. Vērojot tik krāšņu zemūdens pasauli, ar balto Karību smilšu grīdu, pārņem miera sajūta. Starp citu, San Andrēsas piekraste ir nozīmīgs niršanas centrs ar vairāk kā 35 niršanas vietām, tostarp kuģu vrakiem.

Pēc jūras tūres aizbraucam uz salas vidieni, kur izkārtojušies tradicionālie ciemi un kartē redzama kāda lagūna. Nogriežamies uz takas, kas ved lejup no kalna uz lagūnas pusi. Saprotam, ka virziens būs īstais, jo mūs pārķer kāds vīrietis un sāk pavadīt, stāstot par apkārtni. Apzināmies, ka viņš vēlēsies kādu atlīdzību, tad lai jau iet - ja jau esam sākuši, ļaujamies, lai vīrietis mūs izvadā pa apkārtni. Turklāt, viņš ir jauks un patīkami atrasties viņa kompānijā. Vispirms mūs aizved uz lagūnu. Nekas īpašs, tāds palielāks dīķis, pie kura kāds cits vietējais uzbūvējis būdu, kas kalpo kā bārs. Priecājamies, ka vietējiem ir izdoma, kā nopelnīt iztiku, jo bez tūrisma vai zvejniecības uz salas daudz citu iespēju nav. Tad nu iegādājamies pa kokteilim un, baudot, lūkojam dīķa virzienā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad mūsu gids sāk kaut ko saukt ūdens malā. Un izsauc arī – divus kaimanus!!! Kaimani tā vienkārši piepeld ūdens malā un mūs vēro. Atšķirībā no džungļos sastaptajiem, šeit man nebija baiļu sajūta. Iespējams tādēļ, ka šie kaimani ir pieradināti. Pārsteigumi nebeidzas, jo tālāk gids mūs vedina uz kādu koku, kas esot ļoti īpašs. Kad esam klāt, gids paziņo, ka tas ir vagina tree (no angļu val. vagīnas koks). Ar Jāni smejamies un lienam koka dobumā uz foto.

Ar vagīnas koka apskati tūre ir noslēgusies un gids mūs vada atpakaļ, no kurienes nākuši. Pa ceļam tā sāk gāzt lietus, ka visas drēbes līdz miesai slapjas. Mazliet satraucos par fotokameras drošību un gids sarunā piesēst kāda senioru pāra nojumē. Gaidot lietus rimšanos, seniori mūs cienā ar augļiem, kas izskatās kā āboli, bet garšo citādāk. Pēc lietus gids mūs pavada līdz motorollerim, bet tā arī īsti neprasa pēc atlīdzības. Skaidrs, ka kungam kaut kas ir jāsamaksā, bet sagadās, ka nevienam no mums makā nav sīkākas naudas kā 20 000 Kolumbijas peso (ap 5 EUR, salīdzinājumam par jūras tūri maksājām vien 13 000 peso). Bet ir taču Ziemassvētki, mēs jautri pavadījām laiku, tādēļ pasniedzam kungam “paldies” naudu. Kunga acīs bija manāms izbrīns, mums un mūsu ģimenēm tika novēlēta laba veselība un nopakaļ vairākkārt nobrīdināts, lai braucam uzmanīgi, jo ceļa segums ir slidens.

Ziemassvētku vakars ir klāt un jūtamies saguruši pēc spraigās dienas. Piemājas, veikalā nav nekā ekstravaganta, ko iegādāties svētku vakariņām, bet uz San Andrēsas pilsētu nav jaudas braukt. Rezultātā pagatavojam makaronus un smejamies, ka šogad mums ir studentu Ziemassvētki. Priecīgā ziņa – svētku vakarā mūsu verandā bija atnācis zilas krāsas, paliela izmēra krabis. Varbūt tas bija Ziemassvētku vecītis? Tāds mūsu svētku vakars vienā rindkopā.

Trešajā dienā dodamies atdot motorolleri, šodien paliksim San Andrēsas pilsētā, jo rītvakar jau jālido atpakaļ uz Medeljinu. Nesen atkal lijis, decembris vēl daļēji skaitās lietus sezonā. Asfalta vietā ir tādas kā betona plāksnes, kas ļoti slīd. Jānis uztaisa pavisam nelielu manevru un krītam. Esam sagāzušies uz sāna un šļūcam pa betonu. Sāniski šļūcot pa zemi, vēl paspēju piefiksēt, cik tuvu mana seja atrodas betona segumam un kā ķivere skrāpējas pret to. Uz šķietami tukšā, salijušā ceļa pēkšņi saradās virkne cilvēku, kas palīdzēja mums piecelties, pārbaudīt vai mums viss kārtībā, pacelt rolleri un nostumt to malā. Mums viss kārtībā, vislielākajā mērā pateicoties ķiverēm, kuras tik tiešām uz salas valkājām vienīgie. Man bija neliels plaukstas nobrāzums, bet Jānim palielāka asfalta ekzēma zem elkoņa. Rolleris bija apskrāpēts pavisam nemanāmi, arī nomā par to mums neko nepārmeta. Kritieni slapjā laikā šeit šķiet norma, arī mēs iepriekš redzējām, kā uz līdzenas vietas krīt jauniešu pāris, kam gan bija pamatīgāki noberzumi kā mums.

Šis ir mūsu pēdējais vakars uz salas un vakaram mums rezervēts galdiņš labākajā salas restorānā. Saskaņā ar Lonely Planet, ēdiens tur esot debišķīgs, taču visvairāk mūs uzrunājusi tā atrašanās vieta uz platformas (pontona) virs jūras. Ierodamies noliktajā laikā, laiski dodamies cauri restorāna teritorijai, kas gaumīgi dekorēta ar izlietotām pudelēm un dažādu tematiku koka mājiņām, piemēram, Karību jūras pirātiem, Bobu Mārliju u.c. Jau trīs dienu laikā esam atslābuši tik ļoti kā salas iedzīvotāji un aizmirsuši par pieņemtajām normām, kā būtu jāizskatās glauna restorāna apmeklētājam. Nekādu šiko drēbju mums jau nemaz līdzi nav. Jānis ir sporta šortos, apdrukātā t-kreklā, mugursomā, pludmales čībās un izpūrušiem matiem. Es tāpat,  bet, piedevām man šodien pludmalē sapītas karību stila bizītes. Drusku sajūtamies neērti no viesmīļu skatieniem un uz citu saposto restorāna apmeklētāju fona jūtamies kā bezpajumtnieki. Faktiski šobrīd tā arī ir… Pa ceļam uz naktsmītni pieredzam kārtīgu ballīti pie veikala, ar visām dejām. Tas mūsu pēdējo vakaru uz salas noslēdz priecīgā noskaņā.

Ceturtajā dienā tikai pludmale. Vakarā soļojam uz lidostu un lidojam atpakaļ uz pašreizējo mājvietu Medeljinā.

P.s. Stāsts par iepazīšanās ar Huanu Pablo atstāja novārtā mūsu starpgadījumu ar policiju ceļā uz Medeljinas lidostu. Devāmies uz lidostu ar Uber. Ārpus pilsētas robežas mūs aptur policija. Pirms apstāšanās šoferis nober: “Nesakiet, ka esmu Uber šoferis”. Tad viņam palūdz izkāpt, tiek pārmeklēts bagāžas nodalījums, bet mēs sēžam mašīnā neziņā. Šoferis tiek pavests nostāk, policists atver auto durvis un klusu jautā vai runājam spāniski. Saku, ka drusku. Viņš jautā, vai pazīstam šoferi. Nojaušot, ka bagāžā nekā pretlikumīga šoferim neatrada, sapratām, ka drīzāk šim notikumam darīšana ar Uber licenci vai auto dokumentiem. Atbildu, ka viņš ir mūsu paziņa, kam draugi palūdza mūs aizvest uz lidostu. Pēc mirkļa šoferis ir atpakaļ auto un laimīgs, ka ticis cauri sveikā. Viņš stāsta, ka mašīnai nav iegādāta nepieciešamā licence, lai varētu pārvadāt pasažierus kā taksists, tajā skaitā Uber. Par šādu pārkāpumu var dabūt milzu sodu un liegumu šim auto kļūt par taksi. Šoferis, nezinot, ko atbildēsim mēs, policistiem pateicis, ka esam viņa draugi, ko ved uz lidostu. Viņš bija pateicīgs, ka esam teikuši līdzīgi.

P.s.s. Par San Andrēsas un Providencijas eksistenci, pirms nonākšanas Kolumbijā, pat nezināju. Rakstot šo, meklēju vai par salām maz pieejama kāda informācija latviski, taču nekā neizdevās atrast. Šī paša iemesla dēļ, man nācās latviskot salas nosaukumu, ko darīju pēc pašas izpratnes, pārceļot nosaukuma spānisko skanējumu latviešu valodas alfabētā (Valsts valodas centr, ņemiet par labu!). Tas pats attiecas uz raizal kultūru, tādēļ lietoju vārdu, tieši kā tas rakstāms angļu valodā. Jebkādas informācijas trūkums latviešu valodā manī uzjundīja interesi vai šajās salās maz iepriekš viesojušies latvieši? Ja zināt kādu latvieti (piemēram, varētu būt kāds niršanas entuziasts), kurš mērojis ceļu tieši uz San Andrēsu vai Providenciju,  padodiet ziņu! Līdz tam ar Jāni labpatikā uzskatīsim, ka esam vieni no pirmajiem latviešiem, kas minuši San Andrēsas zemi.

Undīne