Jaunais gads pie kolibri un visgarākajām palmām

Jauno gadu esam nolēmuši sagaidīt Kolumbijas kafijas audzētāju reģionā (Zona Cafetera). Vecgada vakaru pavadīsim pilsētiņā Salento, bet Jaunā gada dienā, kas sakrīt ar manu dzimšanas dienu, dosimies pārgājienā pa Kokoras ieleju, kurā aug garākās palmas pasaulē!

Kā Jauno gadu sagaida Kolumbijā?

31. decembra rītā ar autobusu mērojam 6 stundas ilgu ceļu no Medeljinas uz Salento. Galamērķī reģistrējamies viesnīcā “Plantation House”, kuru ieteica puisis, pie kura īrējam istabu Medeljinā. Atstājam liekās mantas un taisnā ceļā dodamies uz centru noskaņoties Jaunā gada sagaidīšanai.

Pilsētiņa ir dibināta 1850. gadā un ir viena no vecākajām pilsētām Kindio (Quindío) aprinķī. Tās vaibstus iezīmē krāsainā paisu arhitektūra – ēku balkoniņi, logu rāmji, durvis un citi elementi izdekorēti krāsainiem rakstiem. Vietējie vīri šeit nēsā glītas sombrero. Ejot gar kādu bāru, pa atvērtajām durvīm redzam bariņu vecāka gadu gājuma kungus un visiem galvās glaunas, gaišas sombrero. Šāds, nereti filmās atainots skats, rosina iztēloties kā kungi no saviem rančo atjājuši uz pilsētu iemalkot pa dzērienam ar draugiem. Bet varbūt atbraukuši ar WWII Willys džipu? To te pa pilnam un tā ir vēl viena šī reģiona iezīme.

Šobrīd Salento ir iebraucēju pilna. Pārsvarā kolumbiešu tūristi, bet ir arī pa kādam ārzemnieku bariņam. Tātad, neesam vienīgie, kas nolēmuši Jauno gadu sagaidīt Salento. Un izvēle bijusi trāpīga - centrālajā laukumā jau sabūvētas nojumes un ēdienu stendi – tūlīt te sāksies ballīte!

Taču, līdz pusnaktij vēl ir laiks. Vispirms pasūtam svētku vakariņas un šampanieša glāzi kādā mazā restorānā. Esmu pieslēgusies restorāna wi-fi un saņemu Skype zvanu no Latvijas. Draudzene zvana, lai sveiktu dzimšanas dienā, jo Latvijā 1. janvāris jau sagaidīts (7 stundas ātrāk kā Kolumbijā). Nu tagad noskaņojums paliek patiesi svinīgs.

Svinīgo vakaru, protams, turpinām ar pievienošanos ballētājiem centrālajā laukumā. Ierodamies pašā laikā, jo dejas jau rit pilnā sparā. Sākotnēji bikli stāvam un apbrīnojam kolumbiešu dejotprasmes. Gan jauni, gan veci glīti dejo pāros. Bačata? Salsa? Rumba? Kolumbiešiem tik vien jāatskaņo attiecīgā mūzika, kad kājas un gurni paši zinās, kā jākustas – vismaz tāds priekšstats rodas. Latino ritmos ilgi nav iespējams nostāvēt kā stabam, pēc brīža jau paši esam ierauti deju virpulī. Ar saviem salsas pamatsoļiem gan lielākajai publikas daļai neturam līdzi, tomēr, kad atskan kāds pašu iecienīts gabals, arī soļi padodas plūstošāk. Vērojam, ka līdzīgi kā mēs, arī citi gringo īpaši izbauda un priecājas par šādu dejisku ballīti – prot vai neprot, bet visi dikti grib dejot un to arī aktīvi dara.

Jānis ziņo, ka tuvojas pusnakts. Gaidām, kas nu būs – kā tad šeit tiek sagaidīta Jaunā gada iestāšanās? Nav nekādas laika atskaites, visi tik dejo, it kā nezinātu, ka tuvojas pusnakts. Precīzi 00.00 sāk skanēt dziesma Año nuevo vida nueva, kurā dzied par jauno gadu un jauno dzīvi, kurā dienas būs laimīgākas ar veselību un labklājību piepildītas. Dziesmai atskanot, dzirdamas ovācijas no publikas, bet visi turpina dejot. Nekādas savstarpējās sveikšana, laimes vēlējumi, apkampšanās vai uguņošanas. Vienkārši ņēma un “iedejoja” jaunajā gadā.

Pēc pusnakts kaut kas līdzīgs uguņošanai tomēr uzrodas. Vietējie uz ielām dedzina cilvēku manekenus. Tie gatavoti no salmiem un tērpti cilvēku drēbēs – džinsos, kreklos, apavos utt. Pirmajā mirklī, to ieraugot, tiešām nobijos, ka deg cilvēks. Uz viesnīcu ejot, sapratām, ka tā ir ierasta tradīcija, jo daudzviet uz ielām redzējām pa kādam degošam manekenam.

Kokoras ieleja: kolibri un visgarākās palmas

Jaungada rīts. Visus savus pilngadības gadus (protams, tikai pilngadības) Jaungada “rīts” ir saistījies ar kaut ko mītisku. Vai vispār eksistē tāds “1. janvāra rīts”? Ik gadu modos (labi ja) ap plkst. 12.00 ar paniku, ka esmu nogulējusi savu dzimšanas dienu. Šis dzimšanas dienas rīts ieies vēsturē kā pavisam citādāks. Mostamies ar noskaņojumu “tak’ neies nogulēt 1. janvāri” un rosāmies pārgājienam pa Kokoras ieleju (Valle del Cocora).

Vispirms uz turieni ir jātiek, un te talkā nāk klasiskais WWII Willys jeep. Kā jau iepriekš ievērots, šim auto kafijas reģionā ir īpaša piekrišana un ar to pārvadā gan pasažierus, gan ražu, gan lopus, gan mēbeles. Izskatās, ka šis auto spēj visu. Arī 12 līdz 16 pasažieri tai ir tīrais nieks. Vien 30 minūšu vējš matos un esam ieradušies galamērķī.

Kokoras ciemats pieskandināts ar Willys motoru skaņām, auto durvju ciršanām, cilvēku čalām un, pa starpai, zirgu pakavu klaudzēšanu. Sabraukušie gatavojas pārgājiena startam. Ar Jāni iesim klasisko apļveida maršrutu, kura tālākajā punktā plānojam sasniegt “Acaime” dabas rezervātu. Tas kopā varētu aizņemt ap 5 stundām.

Zinām, ka pirmās 2 ½ stundas taka ved caur līdzenumu un vēlāk caur mākoņu mežu. Tas šķiet tehniski vienkārši, tāpēc nolemjam, ka šo posmu apvienosim ar laisku izjādi ar zirgiem (standarta cena par zirgu 45000 COP = 12 EUR/personai). Zirgi izskatās labi aprūpēti un veselīgi, jāparaksta arī dokumenti par potenciālajiem apdraudējumiem. Viss kā pienākas. Man piešķir gaišu zirgu vārdā Mario, Jānis tiek pie brūna un mums pa priekšu ies trešais zirgs, ar pavadoni tā mugurā.

Maršruta sākumā, lielā mitruma dēļ, zeme ir vienos dubļos. It kā līdzenums, varētu atslābt un baudīt apkārtnes skatus, bet jūtu, ka zirgs mani pa laikam testē, neklausa un grib apsteigt priekšā esošo Jāņa zirgu. Pāris reizes mani pilnībā ignorē un rikšos pašaujas garām priekšā esošajam zirgam, kurš, savukārt, grib iet pa priekšu manam zirgam. Kad nonākam mākoņu mežā, esmu jau sagurusi no nepārtrauktās sāncensības starp abiem zirgiem, arī Jānis rāda skatienu “labāk būtu gājuši kājām”. Turklāt, taka jau kļuvusi krietni šaurāka, vietām ved stāvus augšup un joprojām ir totāli dubļos. Esmu bažīga, vai zirgiem pietiks saprāta šeit koncentrēties uz iešanu, nevis uz to, kurš būs boss un ies pa priekšu. Protams, attieksme nav mainījusies! Katrā takas līkumā mans Mario spraucas gar Jāņa zirga sānu, lai tiktu pa priekšu. Ja tiekam, tad šo pašu darbību uzsāk Jāņa zirgs, bet manējais pieliek soli, lai nebūtu apdzenams. Kādā līkumā Mario klūp aiz liela akmens un teju krītu no zirga muguras. Priekšā esošais pavadonis arī ir novērojis mūsu zirgu līderiskās izpausmes un nepaklausību, un nosaka, ka šie abi laikam nebūs draugi, turpmāk kopā nelikšot. Par laimi, esam ieradušies “Acaime” un, pēc divām adrenalīna pilnām stundām, sveiki un veseli nokāpjam no zirgiem, lai nomierinātos skatoties uz kolibri.

“Acaime” pēc zirgu izjādes šķiet kā miera osta. Tur ir atpūtas vieta, kur var iegādāties kafiju vai karsto šokolādi un vērot kolibri, kuri ieradušies pusdienās putnu barotavās. Šeit var redzēt 8 sugu kolibri. Katrai sugai mazliet atšķiras spalvu krāsojums, knābju formas un izmēri, kā arī astes garums un forma. Kolibri ir tik mazi un veikli, ka to pārvietošanos ir grūtības fiksēt ar acīm. Jāvadās pēc spārnu skaņas, kas izklausās līdzīgi kā lidojošām spārēm. Kolibri esot izteikti teritoriāli putni. Arī šeit vērojamas nesaskaņas par vietu barotavā, lai arī vietas pietiek visiem. Viņi ir uzmanīgi un barotavās nolaižas uz īsu mirkli, kura laikā grūti paspēt saskatīt apspalvojuma detaļas. To labi palīdz fiksēt fotokamera – kā tad īsti viņi izskatījās, izpētīju uzņemtajās bildēs. Vērojot kolibri, mūsu uzmanību piesaista vīrietis, kam līdzi milzīgs foto ekipējums. Viņu sauc Karloss un viņš ir fotogrāfs laikrakstam El Colombiano. Uz Kokoras ieleju viņš atsūtīts darba uzdevumā un pārgājienā līdzi nes 7 kg (!) fotokameru.

Pārgājiena turpinājumā smagākā daļa, kurā stāvs kāpiens gar kalna sānu. Šajā posmā mūsu temps sakrīt ar puišiem no Baltimoras un uzsākam standarta sarunu - kurš no kurienes. Pie tā, ka Denvidamerikā satiktie daudz nezina par Latviju, jau esam pieraduši. Taču šoreiz cits stāsts, viens no puišiem ne vien bijis Rīgā, bet arī apceļojis visu Latviju, jo bijis tur kopā ar Lonely Planet rakstnieku, kas tobrīd gatavojis materiālu ceļvedim. Pieminējām dzimto pilsētu Kuldīgu, kuru viņš atsauca atmiņā kā “tā ir tā pilsēta ar plato ūdenskritumu un sarkano tiltu!”.

Kad esam pievarējuši kalna stāvumu, ceļa turpinājums ir gana līdzens un ved lejup, Kokoras ielejas palmu audzes virzienā. Šeit vēl mežs ir biezs un pa brīdim redzam kādu savdabīgu putnu, krāsainus augus (arī meža zemenes un pienenes) un pat čūsku.

Visbeidzot iznākam no meža biezokņa un skatam paveras Kokoras ieleja ar tievajām, garajām vaska palmām (Ceroxylon quindiuense). Palmu augstums var būt no 45-60 metriem un tās ir garākās palmas pasaulē, kā arī Kolumbijas nacionālais koks. Senāk no šādu palmu stumbriem tika iegūts vasks, no kā gatavoja sveces. Šī reģiona kalnus gandrīz vienmēr klājot mākoņi un bieži ir migla. Tur esam tieši šādos, tipiskos, laika apstākļos un redzētais šķiet īstenā maģiskā reālisma garā – slaidi, trausli kociņi stiepjas tumšās, dūmakainās debesīs, kas kontrastē pret spilgti zaļo ieleju. Šādu ainavu vēl nebiju redzējusi. Kokoras ieleja ir visskaistākā vieta, kurā esmu sagaidījusi savu dzimšanas dienu. Paldies par to!