Ziemas laikā Kanāriju salas ir siltākā vieta Eiropā. Šogad novēroju netipiski zemas aviobiļešu cenas uz Kanāriju salām (tieši Grankanāriju, Tenerifi, Lanzaroti un Fuerteventuru) un, protams, nevēlējos laist garām izdevību uzņemt mazliet D vitamīna un peldēties Atlantijas okeānā, kamēr Latvija sniegiem klāta. Turp nolēmām doties janvāra beigās, kad ierasti pavasaris vēl šķiet tik tāls un ir vēlēšanās paātrināt to nākam. Biļete turp/atpakaļ no Rīgas (ar pārsēšanos) izmaksāja nepilnus 70 eiro, taču jāņem vērā Ryanair un Wizz Air jaunā bagāžas politika – ja bez mugursomas ir vēlēšanās ņemt līdzi arī 10 kg salona čemodānu (Priority boarding), tad pie katra lidojamā posma jāpierēķina vēl 6 eiro. Zinu, ka šopavasar uz Kanāriju salām dosies visai daudz latviešu, tad nu ceru, ka šeit būs atrodams kas noderīgs no mūsu tikko veiktā ceļojuma. Šeit aprakstīšu mūsu maršrutu (sk. karti) un apskates vietas, bet raksta beigās mazliet par praktisko – auto īri, nakšņošanu un ēdieniem.
Maršruts:

Kanāriju salu arhipelāgā ietilpst 7 vulkāniskas izcelemse salas un 6 mazās saliņas. Kādēļ tieši Grankanārija? Janvārī/februārī Lanzarote un Fuerteventura var būt krietni vējainākas, bet Tenerifē jau esmu bijusi. Tātad, izvēle pavisam vienkārša – Grankanārija. Šo salu dēvē par miniatūru kontinentu, jo dramatiskais reljefs padara salas ziemeļu un dienvidu klimatu atšķirīgu. Līdzīgi kā Tenerifē, gaisa temperatūra starp salas ziemeļiem, vidieni un dienvidiem var krasi atšķirties. Ziemeļi mēdz būt lietaināki, mākoņaināki, toties zaļāki. Salas vidienē ir kalni (augstākais punkts Pico de las Nieves 1949m), bet salas dienvidu daļa ir sausāka un siltāka.

Uz salas būsim nepilnas divas nedēļas (29. janvāris līdz 10. februāris) un otrajā nedēļa mums pievienosies draugi. Pirmo nedēļu esam nolēmuši veltīt salas ziemeļu izpētei, kur nakšņosim divos dažādos AirBnB apartamentos. Otrajā nedēļā, uz draugu ierašanos, vēlamies minimizēt lietus iespējamību, tādēļ nakšņosim salas dienvidos (arī AirBnB dzīvoklī) un salu apceļosim ar īres auto. Lai arī 21-23 grādu temperatūra janvārī un februārī varētu šķist pietiekami ekskluzīva, šajos mēnešos jārēķinās ar palielinātu lietus iespējamību, kas uz salas var līt pat nedēļu no vietas. Ja tas sakrīt ar atvaļinājumu, tad, protams, nelāgi. Mūsu divās nedēļās uz salas, izņemot nelielu smidzināšanu naktī, iztikām bez lietus, bet dzīvokļa īpašnieks minēja, ka tieši nedēļu iepriekš vairākas dienas lijis.

Galvaspilsēta Las Palmas de Gran Canaria

Salas galvaspilsētā  mīt teju 400 000 cilvēku. Jāņem vērā, ka šaurās ieliņas padara mašīnas novietošanu praktiski neiespējamu un ilgtermiņā dārgu (privātās stāvvietas maksā ap 16 eur diennaktī), tādēļ pirmās dienas, kamēr esam Las Palmas, iztiekam bez auto. Mūsu dzīvoklis ir pie 3 km garās Las Canteras pludmales, kas atzīta par vienu no jaukākajām pilsētas pludmalēm Eiropā. Pludmale īpaša ar to, ka no atklātā okeāna to norobežo rifs, kas bēguma laikā padara šo vietu par ideālu snorkelēšanai. Pa pludmales promenādi var doties pastaigā uz nomaļo El Confital pludmali, kas atrodas aizsargājamā dabas teritorijā. Rajoni ap Las Canteras, Santa Catalina un Mesa y Lopez skaitās jaunais centrs, bet vecpilsētas rajoni Triana un Vegueta atrodas ap 6 km attālumā. Šīs vietas labi savienotas ar sabiedisko transportu (dzeltenie Guaguas autobusi nr. 1, 12, 13 un 17, biļetes cena 1,40 eur), savukārt, takši strikti lieto skaitītāju un šāda brauciena izmaksas ir līdz 5 eur.

Jaunajā centrā, izņemot Las Canteras pludmali, vairāk satiksiet tur dzīvojošos/strādājošos salas iedzīvotājus. Šis ir komerciāls rajons, kur atrodas osta, izvietotas darba vietas, tātad lielā skaitā ofisi, bankas, veikali, restorāni, bāri, kafejnīcas u.c. Manuprāt, pareiza bija mūsu izvēle, tieši ceļojuma sākumā palikt galvaspilsētā, jo, pirms tālākas salas apskates, sanāca papraktizēt spāņu valodu un “apviļāties” vietējā vidē.  Turklāt, kāds virtuves mākslas piedāvājums! Visam pa priekšu, protams, spāņu tapas, bet liela ietekme jūtama arī no Latīņamerikas, jo Kanāriju salas, īpaši Las Palmas osta, ir būtisks pieturas punkts kuģiem uz/no Latīņamerikas. Tāpat nozīmīgu lomu spēlē vēsturiskā salas iedzīvotāju emigrācija uz Dienvidameriku un nesenā tendence atgriezties atpakaļ salās. Bijām patīkami pārsteigti, ka šeit piejama, piemēram, peruāņu virtuve, Venecuēlas arepas, argentīnas steiki, kā arī Āzijas virtuve (sk. ieteikumus raksta beigās). Par salu jāņem vērā, ka pēcpusdienā daudzi biznesi aizslēdzas uz vairākām stundām, jo darbinieki dodas siestā. Piemēram, restorāni atkal atveras ap plkst. 19.00 vakarā un ir vaļā līdz pat plkst. 01.00 naktī.

Lielākā daļa apskates vērto vietu ir koncentrētas vecpilsētā, rajonos Triana un Vegueta. Šeit koncentrēta tradicionālā koloniālā arhitektūra, piemēram Mayor de Triana gājēju ielas garumā redzami vairāki arhitektūras dārgumi. Šī iela vienlaikus ir arī galvenā iepirkšanās artērija. Vecpilsēta ir ļoti fotogēniska ar palmotajiem parciņiem un skvēriņiem. Iespaidīgākā būve šeit ir neoklasiskā Santa Ana katedrāle, kuras būvniecība uzsākta 15 gadsimtā. Tajā atrodas arī Sakrālās mākslas muzejs (Museo Diocesano de Arte Sacro, 3 eur).

Visvairāk mani ieinteresēja Kolumba muzejs (Casa-Museo de Colón, 4 eur), kurā atainota Kanāriju salu vēsturiskā loma transatlantiskajā kuģošanā. Visās četras Kolumba ekspedīcija, pāri Atlantijas okeānam, piestājušas Kanāriju salās (trijās no reizēm tieši Grankanārijā). Kā zināms, Kolumbs vēlējās atrast taisnāko ceļu uz Tālajiem Austrumiem, taču atklāja Ameriku jeb Jauno pasauli. Muzeja nodaļās par Kolumba ceļojumiem, apskatāmi ekspedīciju kuģu modeļi, kartes, eksemplāri no Kolumba dienasgrāmatas un citas liecības no šiem četriem, vēsturē tik būtiskajiem, ceļojumiem. Atsevišķa zāle veltīta kartogrāfijai un navigācijas instrumentiem, kur karšu entuziastiem (t.sk. man) jāieplāno gana laika to apskatei. Tāpat pastāvīgajā ekspozīcijā redzamas nodaļas par Kanāriju salu un Amerikas attiecībām, kā arī artefakti no pirms-Kolumba Amerikas.  Jāpiemin, arī pati muzeja ēka ir teicams Kanāriju arhitektūras piemērs. Tās pagalmā negaidīti sastapos ar diviem arām, kas dzīvo ēkas pagalmā, tā simbolizējot Kolumba ceļojumus un Jaunās pasaules atklāšanu.

Runājot par spāņu tapām, vespilsēta, konkreti Mendizabal iela, ir īstā vieta, kur kopā ar vietējiem un citiem ceļotājiem piesēst uz alus/vīna glāzi, piekožot pa tapai. Ielas garumā tā nosēta ar restorānu galdiņiem un īpaši dzīvelīga šī vieta paliek nedēļas nogalēs pēc plkst. 8.00 vakarā. Vietējās alus markas ir Dorada (no Santa Cruz de Tenerife ražotnes) un nedaudz viglākais Tropical (Grankanārija).

Salas ziemeļi

Esam noīrējuši auto (sk. info raksta beigās) un gatavi doties padziļinātākā salas ziemeļu un centrālo kalnu izpētē. Kā jau minēju, salas ziemeļi ir īpaši zaļi un auglīgi. Šī iemesla dēļ, vietām zeme noklāta vienās siltumnīcās, kurās aug dārzeņi, tabaka un banāni, kas ir galvenās Kanāriju eksporta preces. Tā kā AirBnB rezervāciju nedēļas nogalei veicām vien dienu iepriekš, tikām pie izdevīga darījuma - pie veselas mājas (ar 3 guļamistabām) pašā okeāna krastā par 40 eiro diennaktī. Māja atrodas pie Gáldar pilsētas, kas ir gana šarmanta, lai tādēļ vien būtu apmeklēšanas vērta. Galvenais iemesls gan, kāpēc mūsu ceļi aizveda uz Gáldar, ir tas, ka tā bijusi salas pirmiedzīvotāju guanče (Guanche) karaļa galvenā apmetne un slavena ar savām arheoloģiskajām apskates vietām. Kā noprotams, šis reģions bijis nosēts ar guanče apmetnēm, piemēram, pat mūsu noīrētās mājas vienā no pusēm (otrā okeāns) atrodas guanče apmetņu izrakumi.

Lai uzzinātu vairāk par guanče kultūru, taisnā ceļā dodamies uz Cueva Pintada muzeju un arheoloģisko parku (6 eur, bet sagadījās, ka bijām tur tieši mēneša pirmajā sestdienā, kad apmeklējums ir bez maksas). Sākumā tiek demonstrētas divas dokumentālās filmas. Īsumā, guanče izcelsme varētu būt kāda berberu cilts no Ziemeļāfrikas, kura pārceļojusi okeāna šaurumam (no tagadējās Marokas). Guančes apdzīvojuši lielāko daļu arhipelāga salu. Grankanārijā to populācija varēja būt bijusi ap 20 000 – 30 000 cilvēku. Ierobežoto uz salas esošo resursu dēļ, populācija strikti turēta šādā apjomā, to regulējot ar jaundzimušo nogalināšanu, kas vienmēr bijušas meitenes. Līdz ar kolonizatoru ierašanos uzsākās ilgas cīņas un guančes tika paverdzināti, nereti aizsūtīti uz kontinentālo Spāniju, nokristīti un nomainīti to guanče izcelsmes vārdi, lai izskaustu šo kultūru un pretošanos. Saistošākais arheoloģiskajā parkā ir Cueva Pintada (tulk. krāsotā ala), kuru vietējais zemnieks atklājis 19. gadsimtā. Alu rotā krāsainas, ģeometriskas formas, kas, domājams, saistītas ar saules un mēness kalendāru. Šobrīd alas zīmējumus var apskatīt pēc konkrēta grafika, stāvot aiz stikla, jo desmitgadē no 1972. gada, kad alu sāka izrādīt tūristiem, tās krāsojumi šokējoši izbalēja par 50%. Arheoloģiskie izrakumi apiecina, ka Cueva Pintada bijusi daļa no ciema, ar vairāk kā 50 mājām un apdzīvojamām alām, kas atradušās šeit 6. līdz 16. gadsimtā.

Grankanārija spēj pamatīgi iepriecināt jūras velšu cienītājus. Atliek vien gar piekrasti meklēt zvejnieku ciemus un pusdienas/vakariņas ieplānot tur. Šādā nolūkā mēs devāmies uz Puerto de las Nieves, kurā gar piestātni (no šejienes uz Tenerifi brauc ātrgaitas prāmji) izvietota virkne jūras velšu restorāni. Šeit ēkas krāsotas baltas ar ziliem elementiem un atgādina Grieķijas salas.

Grankanārija piedāvā arī iedzert, piemēram, vietējo kafiju, vīnu vai alu. Ja prasās kas ņiprāks, tad jādodas uz Arucas. Tur atrodas ruma rūpnīca, kas piedāvā bezmaksas tūres, kas noslēdzas ar 5 rumu un 11 liķieru degustāciju. Pat, ja šādas aktivitātes neietilpst interesēs, tad Arucas ir vērts piestāt kaut uz kafiju, kā to darījām mēs, pirms došanās augstāk kalnos. Mīlīgā un kompaktā pilsētiņa pārsteidza ar vērienīgo neogotisma stila San Juan Bautista baznīcu, kuras torņus, šķiet, var saredzēt no jebkuras vietas pilsētā. Vēl Arucas simpatizē ar municipālo franču stila dārzu, kurā redzamas skulptūras, strūklakas un tropiskie koki, tajā skaitā, Kanāriju salām raksturīgais pūķa koks jeb drago (Dracaena draco). Tur esot iedomājos, ja man būtu jādzīvo Grankanārijā, un to pavisam nav grūti iztēloties, tad laikam izvēlētos zaļo un saulaino Arucas.

Kalni salas vidienē

Braukšana augšup kalnos, pat bez galamērķa, ir vērienīgo skatu vērta. Viss tik ziedošs un zaļš! Pavasaris Grankanārijā rit pilnā spārā. Mērķis gan mums ir – dodamies uz salas augstāko Artenaras ciemu, lai apskatītu šī reģiona alu kultūru. Jau pa ceļam redzamas alu mājas (spāņu val. casa cueva), to priekšpuses izskatās kā “normālas” mājas, bet aizmugurējās daļas ir ieraktas kalnā. Šī iemesla dēļ, no ārpuses nav nosakāms, cik tad māja ir liela. Šāda prakse aizsākta, jo sala ir kalnaina un pietrūkst vietas tradicionālo māju būvniecībai, turklāt, alu mājās ir bezmaksas klimata kontrole, tās vēldzē no karstuma vasarā, bet labi tur siltumu ziemā. Artenaras ciema iespaidīgās lokācijas dēļ, dažādās pilsētas malās atrodami skatu laukumi jeb mirador, taču, lielākoties šeit viss ir par un ap alām – restorāns alā, muzejs alā, pat kapela alā (Santuario de la Cuevita). Ja ir vēlēšanās arī nakšņot alā, tad šis ir viens no reģioniem, kur to realizēt, īpaši Acusa Seca ciematā, kuru caurvij pārgājienu maršruti.

Šoreiz alā nenakšņojam, bet, kāda ir dzīve alā, redzēt gribas, tādēļ dodamies uz alu māju etnogrāfisko muzeju (Museo Etnografiko Casas Cuevas, ieeja pret ziedojumiem). Šīs alas ataino alu iedzīvotāju dzīves apstākļus pagājušajā gadsimtā. Lai arī mūsdienās dzīvojamās alas ir aprīkotas ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju, alas izskatījās mīlīgas un mājīgas gan toreiz, gan tagad. To sienas ir apstrādātas baltas, lai nelaistu cauri mitrumu, pat pašā alas dziļumā nebija jūtams drēgnums. Un pats galvenais – kas par skatu! Tā dēļ var saprast cilvēku izvēli dzīvot alās.

Artenaras apkaimi caurvij daudz un dažādi pārgājienu maršruti. Mēs šo izbraucienu apvienojam ar pārgājienu Tamadaba dabas parkā, kurā 7,500 hektāru platībā aug Kanāriju priežu mežs (Pinus canarienesis). Izvēlējāmies 5km garu apļveida maršrutu, kas kopā aizņēma 1 h 40 min. Pirmā pārgājiena daļa ir došanās augšup uz dabas parka augstāko punktu Pico de la Bandera (1444 m.v.j.l.), kas liks pasvīst, taču apkārt redzamais ir atalgojošs. Atrodoties mazliet virs mākoņiem, vienā pusē redzams vērienīgais vulkāns Teide, kas atrodas uz blakus esošās Tenerifes salas, bet, otrā pusē veroties, redzama ieleja, aiz kuras izslējies salas ikoniskais akmens, kas iezogas teju katrā fotogrāfijā - Roque Nublo. Šis ir relatīvi vienkāršs pārgājiens, pa labi marķētām takām, kura laikā redzami gan vērienīgi skati, gan neredzēti augi. Šis pārgājiens man asociēsies kā “pūkainākais” un “mīkstākais”, jo apkārt augošo Kanāriju priežu skujas ir mīkstas un zari izskatās kā putekļu slotiņas. Sabirušās priežu skujas noklājušas takas, kas padara zemi un iešanu mīkstu.


Nākamajā dienā braucam uz salas pašu vidieni, kas iezīmējas ap Tehedas (Tejeda) ciemu. Februāris ir mandeļkoku ziedēšanas laiks un Teheda ir vieta, kur šie koki ir īpaši lielā skaitā. Netālu no Tehedas atrodas krusts – Cruz de Tejeda –, kas iezīmē salas centru un vēsturiskās guanče karaļu takas (caminos reales), pa kurām joprojām var šķērsot visu salu. Arī šī apkārtne ir pārgājienu maršrutu epicentrs, atliek tikai izvēlēties, ko vēlies redzēt. Var doties uz salas augstāko punktu Pozo de las Nieves vai uz akmeņiem Bentayga vai Nublo, kas fotogēniski izvietojušies kalnu virsotnēs. Mēs lemjam doties uz otro, uz Roque Nublo (1803 m), kas ir salai ikonisks akmens, kas izslējies 80 m pār vulkānisko ainavu. No stāvvietas šis akmens sasniedzams 30 minūtēs (1 h turp/atpakaļ) un, domāju, šādu pastaigu varētu pieveikt arī bērni. Vien pēdējā daļa, lai pieietu pašam akmenim, ir nelīdzena un akmeņaina, taču pievarama. Arī šeit, uz visām pusēm, kur vien veries, skati ir elpu aizraujoši. Patiešām grūti neatkārtoties, jo Grankanārijas kalnos tā ir visur!

Salas dienvidu daļa

Otrajā nedēļā esam norezervējuši dzīvokli Playa del Cura, kas atrodas salas dienvidrietumu piekrastē. Šeit mums pievienojas arī draugu pāris un viņu meita. Uzreiz jūtams, ka dienvidu daļa ir par pāris grādiem siltāka un mākoņu šeit nav (atskatoties, tā arī nebija visu nedēļu). Arī vakari silti, temperatūra tik strauji nekrītas un var gulēt pie atvērta loga. Februārī okeāna ūdens ir gana silts peldēšanai, apmēram kā Baltijas jūra vasarā (18-20 grādi). Šie ideālie apstākļi gan nāk komplektā ar mīnusiem. Tā kā sauli šeit var noķert visu cauru ziemu, dienvidu piekraste ir kūrortu nosēta, kas dažādos resursos tiek saukti par bezpersoniskiem un mākslīgiem, un nav atstājuši ne miņas no senāk šeit bijušajiem zvejnieku ciemiem. Neko daudz no spāniskā šeit izbaudīt neizdosies, pat apkārt dzirdamās valodas vairāk ir vācu, angļu vai krievu, nekā spāņu. Suvenīru veikali mijas ar pārtikas veikaliem, taču cenas vieniem un tiem pašiem produktiem, ko biju ievērojusi pērkot pārtiku Las Palmas, ir ap 20% dārgākas. Pluss Playa del Cura pludmalei, pie kuras dzīvojam, ir tāds, ka tā nav cilvēku pārblīvēta, atšķirībā no blakus esošajām Puerto Rico un Amadores pludmalēm. Turklāt mums ir auto, kas ļauj apvienot ikdienas peldi/pasauļošanos ar izbraukumiem uz interešu vietām. Piemēram, tā piektdienas vakarā devāmies uz galvaspilsētu, vērot salas iedzīvotāju naktsdzīvi, un  baudīt tapas un vīnu. Šāds izbrauciens uz salas otru pusi gar piekrastes šoseju aizņem vien 50 minūtes, kamēr pār kalniem tās būtu vairākas stundas.

Līdzīgu dienas izbraukumu veicām uz Aguimes (Agüimes) un Gajadekes aizu (Barranco de Guayadeque). Aguimes, kuras vēsturiskais centrs ir izcili restaurēts, var piestāt uz kafijas pauzi, lai apskatītu vietējo Kanāriju arhitektūru. Šī pilsēta ir stratēģisks punkts, no kurienes uzsākt braucienu Gajadekes aizā. Šis ir otrs apgabals uz salas, kur izteikti daudz alu māju. Braucot pa aizas dibenu, tās var redzēt abās ceļa pusēs, bet piestājot apdzīvotā vietā Cueva Bermeja, var izstaigāt privātalu (kā privātmāju, bet alu) rajonu. Kāds pavecāks kungs pat ieaicināja savā alā izrādīt sadzīvi. Šeit redzama arī kalnā izkaltā San Bartolomé kapela, kurā gan kancele, altāris, gan biktskrēsls izkalts akmenī. Arī šī apdzīvotā vieta īpaši izteiksmīga janvārī un februārī, mandeļu ziedēšanas laikā.

Nākamā apstāšanās vieta, braucot dziļāk aizā, ir Las Tierras pakalns. Tur jau atkal var pastaigāt gar dzīvojamo alu ieejām, taču šeit tās ir jaunākas un šikākas. Pakalns atrodas izdevīgā vietā, no kuras uzņemt iespaidīgas aizas bildes, doties tālākā pārgājienā pa takām vai vienkārši pusdienotu kādā no alu restorāniem. Atpakaļceļu veicām pa scēnisko GC-550 ceļu, kura laikā vērts piestāt Temisas ciemā, kas izvietots uz dabiska akmens balkona, vai arī Fatagā, kur arī redzamas oriģinālās Kanāriju akmens mājas.

Tā kā mūsu ceļotāju kompānijā ir arī bērns, laba ideja šķita kādu dienu veltīt delfīnu vērošanas tūrei. Vadoties pēc atsauksmēm, izvēlējāmies kompāniju Spirit of the Sea, kas okeānā dodas ar katamarānu, kurā iebūvēta caurspīdīgā grīda. Arī dažādas citas delfīnu vērošanas tūres startē no Puerto Rico laivu piestātnes, kas ir lētākas un bieži klientūru pārķer uz ielas. Uz šo vērošanas tūri liku visai lielas cerības, jo Kanāriju salas ir īpaši piemērotas delfīnu un vaļu vērošanai - no 79 vaļveidīgo sugām, 29 ir redzamas ūdeņos ap Kanāriju salām. Tūre paredzēta 2 stundas ilga, ja pietiks laika, būs pietura ar peldēšanos. Tāpat kompānija piešķir garantijas kodu, kas ļauj doties atkārtotā tūrē, ja ar pirmo reizi delfīnus neredzēsim. Mums tūre iesākās pozitīvi, jo pašā tās sākumā redzam no ūdens izlecam lidojošo zivi, kas mēroja paprāvu gabalu virs ūdens, plivinot spuras, līdz ielēca atkal ūdenī. Ko tādu redzēju pirmoreiz, un, šķiet, ar draudzeni bijām vienīgās veiksminieces, jo zivs izleca tieši pie borta, kur sēdējām. Pēc tā, paprāvu laiku traucamies okeānā, kamēr krasta līnija sašaurinās aizvien vairāk. Pūš pamatīgs vējš, ir auksts, katamarānu šūpo ne pa jokam. Sākam jau spriedelēt, ja neredzēsim delfīnus, vai maz gribēsim atkārtoto tūri izmantot. Visbeidzot, tūres vadītāja skaļrunī paziņo, ka katamarāna priekšā ir delfīni. Cik nu vietas, cilvēki sablīvējas priekšpusē un pa brīdim var redzēt kādu spuru izlienam no ūdens, tikmēr kājās uz borta var noturēties vien, ja pamatīgi iekrampējas margās. Tā īsti nemaz delfīni nav redzēti (mazā Elza tā arī neredzēja nevienu), kad tūres vadītāja paziņo: “Apsveicam, jūs redzējāt delfīnus!” Tajā pašā brīdī katamarāns tiek “apmests” riņķī un ar dubultu ātrumu traucamies uz krastu, jo laiks jau krietni pāri 2 stundām. Statistikai, atpakaļceļā, kopā ar virkni bērnu, vēmu 2 ½ reizes (paldies Anetei par operatīvu maisiņa padošanu, x2).

Šī diena gan noslēdzas uz priecīgas nots – vakarā braucam uz Maspalomas kāpām (Dunas de Maspalomas). Tās atrodas netālu no slavenās Playa del Ingles pludmales un klāj 400 hektārus. Deviņdesmitajos šīs kāpas tika noformētas par dabas rezervātu, nodrošinot, ka straujā viesnīcu būvniecība šo vietu neskars. Esam tur īsi pirms saulrieta un tā laikā, kas, manuprāt, ir vislabākais laiks, jo no sāniem krītošā gaisma izceļ kāpu reljefu, līdz, rietēšanas laikā, iekrāso smiltis sarkanīgā tonī. Pēc kārtīgas izspēlēšanās milzu smilšu kastē, dodamies vakariņu meklējumos nekad neguļošajā Maspalomas pilsētā.

Rezumējot, Grankanārijā ir jādodas kalnos! Tas patiešām ļaus pieredzēt "miniatūro kontinentu" ar atšķirīgo klimatu dažādās salas vietās un mainīs priekšstatus, ka sala ir tuksnešaina (kāda tā ir dienvidos, kūrortu zonā). Satiksme uz šaurajiem celiņiem nav pārāk intensīva un tas ir pa spēkam pat jauniem šoferiem. Redzētos skatus nevar izstāstīt, tādēļ iesaku iztēloties, kādus terapeitiskos ieguvumus sniegtu atvaļinājums, kurā vismaz viena diena paiet 100x (iespējams, vairāk) sajūsmā izsaucoties “WOW!”. Patiešām, braukājot pa salas vidieni, skati mainās aiz katra ceļa līkuma, brīžiem pat šķiet, ka tā nemaz nav realitāte – nu kā visu laiku var būt tik skaisti?! Ar šo arī vēlos kliedēt priekšstatus, ka Grankanārijā viss ir par un ap pludmalēm un kūrortiem. Tā nav. Salai ir daudz vairāk, ko piedāvāt.

Par praktisko

Auto noma:
Izmantojām auto nomu Cicar un braucām ar jaunu Opel Mokka X. Izmaksas uz 8 dienām 136 eur (ieskaitot pilno apdrošināšanu, 3 atļautus šoferus un bērnu sēdekli). Lielākais pluss - noma neprasa drošības naudu. Degviela uz salas maksā 1,039 eur litrā. Lai arī internetā atsauksmes par Cicar ir labas, man par to dalītas jūtas. No vienas puses, laba apkalpošana bez piepārdošanas, adekvātas cenas, jauns un kvalitatīvs auto parks, stratēģiskas ofisu atrašanās vietas. Taču, mums bija starpgadījums, kurā bija nepieciešams noskaidrot, vai lidostā varēsim atstāt mašīnu jau pirms pieciem rītā. Sestdienā uz telefona zvaniem neatbildēja neviens no mājas lapā un īres dokumentos norādītajiem numuriem, divi vistuvākie ofisi nestrādāja, tādēļ nācās braukt uz lidostas ofisu, lai tikai noskaidrotu par mašīnās atdošanas iespējām tādā agrumā. Mūsu gadījumā sīkums, bet, ja gadās ķibele uz ceļa, tad ar tehnisko palīdzību no šīs kompānijas būs grūti rēķināties, jo tā nav sazvanāma.

Apartamenti:
Uz salas palikām 3 dažādos AirBnB apartamentos – pieredze izcila, gan pašu apartamentu ziņā, gan saskarsmē ar to īpašniekiem (ja vēlies palikt šajās pašās vietās, raksti un aizsūtīšu info.). Pilnībā aprīkota virtuve, ka bija mūsu priekšnosacījums, var pamatīgi ieekonomēt ceļojuma izmaksas, gatavojot mājās. Kopumā Grankanārijā ļoti plaša apartamentu izvēle gan dažādām gaumēm, gan ceļotāju skaitam. Ja savā nākamajā ceļojumā vēlies nakšņot AirBnB, bet vēl neesi reģistrējies, tad vari izmantot manu reģistrācijas kodu un pēc pirmās nakšņošanas saņemt līdz 30 eur turpmākajām palikšanām AirBnB.

Ko nogaršot:
Tipisks Kanāriju ēdiens ir papas arrugadas (lielā sāls daudzumā vārīti kartupeļi), kas parasti pasniegti ar kādu no Kanāriju mojo (asa mērce, kas gatavota no koriandra, bazilika vai sarkanajiem pipariem). Ēdienkartēs bieži manāma ropa vieja jeb turku zirņu sautējums. Daudzi ēdieni aizgūti no kontinentālās Spānijas, piemēram, paelja, tapu koncepts. Liela ietekme arī no Dienvidamerikas, piemēram, papaijas, avokado, tomātu, kukurūzas un kartupeļu audzēšanas tradīcija aizgūta no turienes. Savukārt, no Āzijas aizgūta mango audzēšana. Jebkura lielveikala augļu/dārzeņu nodaļā pieejami salās audzētie labumi, tomēr arī vietējā tirgus apmeklējums ir ieteicams.

Vietas, kur paēst:
Šeit dažas idejas kafejnīcām/restorāniem, kurās nevīlāmies. Visa apkopotā izlase ir iespējami zemākajās vai vidusmēra cenās (jāņem vērā, ka otrie ēdieni uz salas maksā minimums 7 eur). Visekonomiskākais variants, protams, ir gatavot dzīvoklī, ko pēc iespējas darījām, piemēram, garneļu vai astoņkāju paka maksā 3,50 eur.

  • Las Palmas/ idilliska kafejnīca vecpilsētas San Telmo parka stūrī "El Modernista"/ kafija un svaigi spiesta apelsīnu sula 2,90 eur
  • Las Palmas/ vietējo īpaši atzīts lētā gala korejiešu ēstūzis, kurā nav ēdienkaršu, apkalpo un ēdienu gatavo viens cilvēks “Kim’s Pojangmacha” (nepieciešama iepriekšēja rezervācija, jo tikai 3 galdiņi, kas vienmēr pilni)/ 9 eur porcija
  • Puerto de las Nieves (netālu no Agaete)/ svaigi zvejotu jūras velšu restorāns “Cofradia de Pescadores”/  otri ēdieni 9-16 eur, paelja 2 personām 20 eur
  • Gáldar/ ekonomiski un kvalitatīvi gaļas un jūras velšu ēdieni, nav ēdienkartes "La Tasca de Juan Pedro"/ vidēji 6-10 eur par otro ēdienu
  • Playa del Cura/ itāļu restorāns “Jardin”/ izcila pica 2 personām (ap 8 eur) un svaigi gatavota sangrija
  • Playa del Cura/ Vidusjūras restorāns okeāna krastā “Vistamar”/ trauks ar ķiplokos ceptām garnelēm vai svaigu garneļu salāti 7,50 eur

Undīne