Bolīvijas teritorija iedalās starp galvu reibinošām Andu augstienēm un džungļiem. Abos gadījumos dabas skati ir vērienīgi un šī valsts ir lielisks galamērķis, lai baudītu neskartu dabu. Bolīvija ir vienīgā tik liela izmēra valsts Dienvidamerikas kontinentā bez pieejas okeānam. 400 kilometru Klusā okeāna krasta tika zaudēts karā ar Čīli (1879 – 1883). Bolīvijā arī ir procentuāli lielākais indigēno iedzīvotāju skaits visā Latīņamerikā. Tādēļ arī kultūras un vēstures cienītājiem šeit garlaicīgi nebūs. Mēs Bolīvijā pavadījām sešas nedēļas, ieskaitot laiku strādājot CIWY (mūsu maršruts kartē). Lai izbraukātu populāro valsts rietumu daļu (tajā skaitā Salar De Uyuni), pietiktu ar divām nedēļām. Ja ir vēlēšanās arī doties džungļos, tad bez trīs/četrām nedēļām neiztikt.
Fakti par valsti
Teritorija: 1 098 580 km2
Populācija: 9,8 miljoni
Valoda: spāņu, kečua, aimara
Valūta: Bolīvijas Boliviano (1 BOB = 0,13 EUR)
Galvaspilsēta: Sukre (konstitucionālā), La Paz (administratīvā)
Interesanti un noderīgi par Bolīviju
Čolitas. Iedomājieties mūsdienu Bolīviju ar augošām lielpilsētām. Lielas ēkas, satiksme, gājēji, nodūruši galvas, skatās savos viedtālruņos. Kaut kas tomēr šajā bildē ir neparasts. Kundzes augstās hūtēs un kuplos svārkos, it kā būtu iznākušas no 100 gadu senas vēstures! Čolitas ir sievietes, kas vēsturiski no laukiem migrējušas peļņā uz pilsētām, kur pārsvarā strādājušas kā istabenes un uzskatītas par zemākas kārtas cilvēkiem. Čolitai nav bijis atļauts, piemēram, doties uz La Paz centrālo laukumu vai staigāt pa pilsētas turīgākajiem rajoniem. Vēl dažas desmitgades atpakaļ, čolitas diskriminētas, neatļaujot tām, piemēram, braukt taksī, pat sabiedriskajā transportā vai iet restorānos. Tagad tas ir mainījies un šķiet, ka čolitās ir lepnums būt un ar savu apģērbu parādīt, kas viņas ir. Čolitu, tāpat kā pārējos iedzīvotājus, var ieraudzīt pilsētu kafejnīcās, tirgojam svaigas sulas uz ielas vai pļāpājot pa telefonu. Čolitu mode pa gadiem variē, bet neatņemama imidža sastāvdaļa ir hūte, smaga blūze ar bārkstīm, apmetnis jeb šalle, bižutērija un, pats galvenais, kupli daudzslāņu svārki, kas liek sēžamvietai izskatīties lielākai.
Iepriecinošas cenas. Uz Dienvidamerikas fona, Bolīvija ir viena no lētākajām valstīm ceļošanai. Ierodoties pa tiešo no Eiropas, labās cenas vēl vairāk liktu ieplesties acīm. Visu, kas nepieciešams ceļotājam (ēdiens, ūdens, viesnīca, autobusu biļetes), var atrast par pieejamām cenām. Ja rodas kāda ķibele ar fotokameru, telefonu vai “gudro” pārgājienu ekipējumu, tad gan šī nebūs īstā valsts, kur to risināt. Šādas preces, īpaši elektronika, ir vēl dārgāka kā Eiropā. Bet daži piemēri ar pamatlietām, ko iegādājas ceļotājs:
- Ūdens (400ml) 0,50 BOB = 0,07 EUR
- Glāze svaigi spiestas apelsīnu sulas 2 BOB = 0,27 EUR
- Menu jeb pusdienu piedāvājums ar zupu, pamatēdienu un dzērienu personai 10 BOB = 1,35 EUR
- Vakariņas vidusmēra restorānā ap 35 BOB = 4,60 EUR
- Privāta istaba ekonomiskā viesnīcā La Paz 140 BOB = 19 EUR
- Autobuss ar 180 grādos nolaižamu krēslu no La Paz uz Uyuni 10 h 120 BOB = 16 EUR (atkarīgs no kvalitātes, var rēķināt ap 10 BOB par 1 stundu ceļā)
Ūdens maisiņi. Kaut kas specifisks Bolīvijai ir ūdens maisiņi ar 400 ml dzeramo ūdeni. Bolīvijas krāna ūdeni nav droši dzert. Džungļos pat tīrīt zobus ar krāna ūdeni nebūtu vēlams. Attiecīgi dzeramo ūdeni dienā patērējam daudz un nepatīkamais blakus produkts tam ir plastmasas pudeles. Ūdens maisiņš ir daudz ekonomiskāks risinājums, maksā tiksi 0,50 bolivianos jeb 0,07 eiro, kā arī dabai draudzīgāks. Vietējie nokož maisa stūrīti un dzer pa tiešo, es uzpildu savu ūdens pudeli. Turklāt šāds maisiņš aizņem daudz mazāk vietas mugursomā, piemēram, ja jādodas pārgājienā.
Dulli autobraucēji. Ja, ierodoties Peru, mums satiksme likās traka, tad Bolīvijas autobraucēji Peru pārspēj dubultā. Autobraucēji šeit par drošību lieku reizi neraizējas, jo automašīnas ir iesvētītas pie priestera, uz ko viņi, acīmredzami, pilnībā paļaujās. Piedevām visam šeit bonusā nāk slikti ceļi. Braucot pa līkumainiem kalnu ceļiem sastingstu ik reizi, kad autobusa šoferis, nepārredzamā vietā, dzenas garām citiem transportlīdzekļiem. Reiz taksī Jānis, ieraduma pēc, taustijās pēc neeksistējošas drošības jostas. Šoferis tik nosmējās:”Vecīt, šī ir Bolīvija”.
Streiki un parādes. Bolīvieši, īpaši kalnrači, mīl streikot. Bet šeit jau nestaigās vien ar plakātiem rokās. Šeit nobloķē valstiski svarīgākos ceļus, piemēram, tos, kas ved uz robežpunktiem. Atņem autobusu un smago mašīnu šoferiem atslēgas, lai tiktu nodarīts maksimāls potījums un, viņuprāt, tiktu labāk “sadzirdēti”. Ceļu blokādes paši piedzīvojam divas reizes, kas ietekmēja mūsu došanos uz Bolīviju un, gandrīz ietekmēja, mūsu ceļu atpakaļ uz Peru. Arī parādes ir ierasta ikdienas sastāvdaļa. Lielākoties tās saistītas ar baznīcu – priekšā ejošais nes krustu un tam seko vairākas uzposušās cilvēku grupas. Šādas parādes pieredzētas gan lielākas, gan mazākais. Mums jautājumus rada maršruta izvēle, jo, kā noprotams, šeit nekas netiek saskaņots un parādes laikā tiek apstādināti nozīmīgi pilsētas ceļi. Tā, piemēram, ceļā uz La Paz autoostu apgājām kārtējo parādi, kas tieši šķērsoja pilsētas galveno artēriju, uztaisot pamatīgu sastrēgumu. Jau esot autobusā, dzirdam, ka mūsu virzienā tuvojas parādes gājēji un iesmejam, ka mums veikli jāsāk braukt, lai laikus tiktu ārā no autoostas. Un šeku reku, braucot ārā no autoostas, parāde ir tieši uz nepieciešamā ceļa un nekas cits neatliek kā vien gaidīt.
WC papīrs. Lieta, kurai vienmēr un visur ir jābūt ar Tevi. Pat pieklājīgās kafejnīcās tualetes papīrs ir reta parādība, tāpat var gadīties arī lētākās viesnīcās. Tā ir norma, ka katrs no somas izņem savu papīra rullīti un dodas uz labierīcībām. Maksas tualetē iedos gabaliņu wc papīra.
Kokas lapas un kokaīns. Ap 1,2 miljoni kilogramu kokas lapu mēnesī tiek patērēti Bolīvijā un 2009. gadā pat prezidents Evo Morales to deklarējis konstitūcijā kā tradicionālu Bolīvijas mantojumu. Lauki un meži ir pārveidoti par kokas plantācijām, jo kokas lapas ir ienesīgāks un mazāk “ķēpīgs” produkts kā augļu un dārzeņu audzēšana. Tradicionāli kokas lapas lieto enerģijai, tās košļājot (precīzāk, mazliet pakošļājot un tad turot aiz vaiga). Tām ir neitrāla garša, kas ar laiku paliek rūgtāka un tas patiešām ir vērtīgs minerālvielu avots. Otrs, tikpat populārs, pielietojuma veids ir kokas tēja. Bet ne jau visa izaudzētā produkcija tiek lietota tradicionāli. Valstī tiek kultivēti 24 000 līdz 30 000 hektāru kokas lapu. legālā produkcija (kokas lapas bez tālākas pārstrādes) no tā aizņem tikai 12 000 hektārus. Bolīvija ieņem otro vai trešo vietu kā lielākā kokaīna ražotājvalsts. Pēc aplēsēm, gadā tiek saražots ap 290 tonnu baltā pulvera. Kokaīna ražotāji noteikti dzīvo labi, lietotājiem gan jāuzmanās – par kokaīna turēšanu vai lietošanu valstī piespriež cietumsodu. Un iztēlojieties Bolīvijas cietumu...
Lēns internets. Interneta ātrums nav iepriecinošs, īpaši, ja nepieciešams veikt Skype zvanus vai kaut ko augšup vai lejupielādēt. Ja esi vienkārši atvaļinājumā, uz pāris nedēļām tas ir pieciešams. Jānis gan atrada risinājumu, lai veiktu ikdienas Skype konferences – mobīlais internets. 3G internets šeit ir normālā ātrumā un par pieņemamu cenu.
Augstums. Visas vietas, kas atrodas ārpus džungļiem, ir Andu kalnos. No augstuma šeit neizvairīties, jo visas lielākās pilsētas atrodas kalnos (La Paz 3650 m, Potosi 4090 m.v.j.l.). Tiem, kas ieradušies no jūras līmeņa, komplektā ar augstumu var nākt augstuma slimība. Tā var skart jebkuru, neatkarīgi no vecuma, veselības vai fiziskās sagatavotības. Augstuma slimība var izpausties kā nelabums, vemšana, galvassāpes utt. Laikam bijām adaptējušies jau Peru, jo Bolīvijā vienīgā augstuma slimības izpausme bija nelielas galvassāpes pēc straujā nobrauciena pa Nāves ceļu (no 4700 m.v.j.l.). Taču puiša draugam no mūsu grupas, šis brauciens pašsajūtas dēļ izpalika pavisam. Vislabākais veids, kā izvairīties no augstuma slimības, ir adaptēšanās. Palīdz arī kokas lapas vai kokas tēja. Ja zināms, ka nākamajā dienā jādodas uz augstu vietu, kokas tēja un daudz ūdens palīdz sagatavoties.
Tūristu vīza. Vīza nav jākārto iepriekš, ierodoties valstī (robežpunktā vai lidostā) tiek iespiests zīmogs pasē, iedota imigrācijas lapiņa un uzturēšanās 30 dienas ir bez maksas. Ja ir vēlēšanās palikt ilgāk, jādodas uz kādu no mirgrācijas ofisiem, kas ir lielākajās pilsētās, un tāpat, bez samaksas, tiek pagarināta uzturēšanās vēl par 30 dienām.
Comments