Atvadāmies no Klusā okeāna paradīzes, Mompiches ciema izskatā, un dodamies uz Ekvadoras galvaspilsētu Quito. Galvaspilsēta atrodas 2850 m augstā Andu ielejā un par savām mājām to sauc 1,8 miljoni iedzīvotāju. Quito ir ne tikai viena no augstākajām galvaspilsētām pasaulē, tā ir arī vistuvāk ekvatoram esošā galvaspilsēta. Precīzāk, iedomātā ekvatora līnija atrodas 26 km attālumā no Quito pilsētas centra.
Pēc pavadītās dienas autobusā, Quito ierodamies vēlu vakarā. Neesam lielpilsētu fani, tādēļ Quito apskatei paredzēta viena pilna diena. Uz divām naktīm esam norezervējuši vienu no backpackeru iecienītākajiem hosteļiem The Secret Garden, pilsētas vēsturiskajā centrā. Meitenes, kas apsēdušās pirmajā stāvā pie strūklakas, mums saudzīgi paziņo, ka recepcija ir pašā augšā, jumta stāvā. Labi, ar somām rāpjamies augšup, pa dažāda platuma kāpnītēm. Kaut kur pa vidu, jo nav saprotams, cik īsti šai ēkai ir stāvu, nomaldāmies un jautājam recepcijas virzienu nākamajam satiktajam hosteļa viesim. Hostelis atrodas koloniālisma laika ēkā, kuras labirintu izstaigāšana vien būtu ekskursijas vērta. Kā atalgojums par uzraušanos jumta stāvā ir skats uz naksnīgo Quito un bez sajūsmas izsaucieniem neiztikt.
Kamēr veicu check-in pie recepcijas galdiņa, kāda meitene pienāk jautāt recepcijas puisim par viņas rītdienas braucienu. Meitenes runa kaut kādā neizskaidrojamā veidā šķiet pazīstama. Puisis prasa viņas vārdu un viņa atbild Dita. Uzmetu īsu skatienu un viss saliekas kopā tā, ka šī meitene varētu būt latviete. Otrā versija, ka lietuviete, bet arī tas priekš mums būtu daudz, jo sešu mēnešu laikā neesam satikuši nevienu pašu Baltijas valstu pārstāvi. Nospriežu, ka šo situāciju tā vienkārši nevar atstāt neatrisinātu un jautāju: “Hi! Where are you from?” “From Latvia.” “We too!” Apjukumā sarunas sākumu turpinu angliski, līdz saņemos un pilnībā pāreju uz latviešu valodu, kas, pašai par izbrīnu, samulsina mani vēl vairāk. Lai arī ir vēls, tomēr piedāvāju Ditai piesēst kafejnīcā, bet arī viņa ir visai sagurusi pēc garās dienas vulkānā, turklāt paliek citā viesnīcā un rītdien agrs lidojums uz Galapagu salām. Pēc sarunas, turpat pie recepcijas galdiņa, atvadāmies un novēlam viena otrai labu ceļavēju.
Interesanti, ka pāris dienas atpakaļ domāju – vai tad tiešām nesatiksim nevienu latvieti? Tas, lai satiktos īstajā vietā un īstajā laikā prasīja tieši sešus mēnešus. Ja tā padomā, tas tomēr ir tāds mazs brīnums, satikt otru ceļotāju no tik mazas valsts kā Latvija, tādā īsā check-in mirklī pie hosteļa recepcijas galdiņa otrā pasaules malā. Un runāt latviešu valodā, tas bija tik savādi... Ar Jāni, protams, runājam latviski, bet tas ir no pusvārda un citādāk. Ehh, visā notikumu ātrumā nepajautāju nekādu kontaktinformāciju Ditai.
Uz nākamo rītu esam pieteikuši dalību Free Walking Tour, lai uzzinātu kaut ko vairāk par pilsētu nekā rakstīts Lonely Planet ceļvedī. Pirms tam brokastojam hosteļa jumta terasē, kad saņemu ziņu no Ditas. Viņa pajautājusi manu vārdu un uzvārdu viesnīcas recepcijā un atradusi Facebook. Lieliski! Arī, piemēram, satikties Rīgā nav ne vainas.
Pēc brokastīm pulcējamies pie hosteļa ieejas un gida pavadībā sākam pastaigu pa vecpilsētu. Quito vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vecpilsēta ir noklāta ar 17. gadsimta fasādēm, fotogēniskiem parkiem un baznīcām, kurās mijas spāņu, mauru un iezemiešu dekoratīvie elementi. Pirmais apstāšanās punkts ir Basílica del Voto Nacional. Sākot no 1926. gada, šī neogotiskā celtne būvēta vairākas desmitgades un ir lielākā šāda arhitektūras stila celtne Amerikās. Šī bazilika arī slavena netradicionālo dekorāciju motīvu dēļ. Pretstatā tipiskajiem gotikas motīviem, Basílica del Voto Nacional motīvos attēlota fauna un flora no Klusā okeāna piekrastes un Galapagu salām. Piemēram, bruņurupuči, dažādas pērtiķu sugas, bruņneši (armadillo), jūras putni un citi dzīvnieki.
Turpinām ar Plaza Grande laukumu, kas atrodas pašā vecpilsētas sirdī. Ap laukumu izkārtojušās pilsētas būtiskākās ēkas – valdības ēka un Catedral Metropolitana, kurā var apskatīt reliģiskās mākslas paraugus no Escuela Quiteña māksliniekiem. Laikā, kad atrodamies laukumā, uz katedrāles trepēm apsēdušies desmitiem bērndārznieku, kuri, vienādi ģērbti, ietur savas pirmspusdienu uzkodas.
Nostaigājam arī gar San Francisko klosteri un baznīcu, kas ir pilsētas senākā baznīca, būvēta laikā no 1534. līdz 1604. gadam. Laukumā pie baznīcas pulcējas kupls baložu skaits un īpašu noskaņa rodas mirklī, kad maza meitene tos izbiedē un baloži paceļas debesīs.
Quito vecpilsēta ne tuvu nelīdzinās, piemēram, mierīgajai un klusajai Rīgas vecpilsētai, kāda tā ir dienas laikā. Quito vecpilsētā valda nepārtraukta rosība – ielu tirgotāji ar pārvietojamiem stendiem, kājāmgājēji, taurējoši takši un mikroautobusi, ceļu satiksmes regulētāju svilpieni. Interesanti, ka īrēt vai nopirkt dzīvokli vecpilsētā ir krietni lētāk kā Quito jaunajos rajonos. Tas, galvenokārt, skaidrojams ar seno ēku plānojumu un vecpilsētas infrastruktūru. Vietējiem dzīvošana šķiet ērtāka jaunajos rajonos, kur ērti pieejami lielveikali, restorāni un visi citi mūsdienu labumi.
Gājēju tūri noslēdzam ar vienu no senākajām ieliņām Quito – La Ronda. Maza šaura ieliņa, gar kuru izkārtojušās glīti atjaunotas koloniālās ēkas, bet savulaik bijusi iecienīta bohēmistu un mākslinieku starpā. Šī arī ir vieta, kur noslēdzas vecpilsētas tūre un grupas biedri dodas katrs savā iecerētajā virzienā. Pēc gida ieteikuma, mēs dodamies degustēt labāko saldējumu Quito, kas atrodas glītā kafejnīcā uz La Ronda ielas. Nevarētu teikt, ka tūres laikā ieguvām informāciju, par kuru nevarētu izlasīt standarta ceļvežu grāmatās. Ir pieredzētas labākas Free Walking Tours citviet pasaulē. Lai vai kā, šādas tūres ir labs veids, kā koncentrētā veidā apskatīt būtiskākās vietas pilsētā, par brīvprātīgi izvēlētu samaksas apjomu gidam, un iepazīties ar citiem grupas biedriem.
Vēlāk noķeram taksi un uzbraucam Quito centrālajā pakalnā El Panecillo. Tā virsotnē atrodas Quito Jaunavas statuja, kas pārlūko pilsētu un dod tai svētību. Esot 45 metrus augstās statujas pakājē, īpaši jūtams tās vērienīgums. No pakalna vērojam skaisto Quito panorāmu. Cik tālu vien sliecas redze, ieleja ir ēku noklāta. Vislabāk uz šo vietu doties agri no rīta, kad pilsētu vēl nav pārklājuši mākoņi. Tad esot redzami, ielejai apkārt esošie, vulkāni.
Apsveram no kalna lejā doties kājām, taču esam brīdināti par regulārām zādzībām šajā apkārtnē. Kā jau visās lielajās pilsētās, ir rajoni, kur labāk lieku reizi neriskēt, tāpēc lemjam par labu braucienam taksī. Šāda izvēle izrādās laba esam, jo mūsu taksists, manot, ka spējam sarunāties spāniski, kļūst ļoti runātīgs un brauciena laikā jūtamies it kā piedalītos nākamajā pilsētas apskates tūrē. Jaunais puisis ir ļoti zinošs par vecpilsētas ēkām, tāpat arī mums stāsta par vietējiem iedzīvotājiem.
Taksis mūs izlaiž pie centrālā tirgus, kur varot nogaršot labus un lētus tradicionālos ēdienus. Izvēlamies veģetāro zupu ar avokado un svaigo sieru, šeit sauktu par Lorco de papa. Neskatoties uz vienkāršo zupas izskatu, tās baudīšana pārvēršas par īstu garšas sprādzienu. Krēmīgā zupa komplektā ar svaigu sulu ir tik sātīga, ka ar to mums ir gana. Tā beidzas tirgus ēdienu degustēšana un dodamies atpakaļ uz hosteli.
Sēžot hosteļa terasē, pavadām pēcpusdienu sarunās ar citiem ceļotājiem, ar kuriem iepazināmies rīta pastaigā. Tā vien šķiet, ka vismaz puse no visiem ceļotājiem taisnā ceļā no Quito dosies uz Galapagu salām. Otra puse jau atgriezušies vai dosies piedzīvot kontinentālās Ekvadoras tūristu karstos punktus (Mindo, Otavalo, Cotopaxi vulkānu u.c. vietām). Mums zināms, ka decembra sākumā mums vajadzētu būt Medellin, Kolumbijā, tādēļ loģiski būtu uzsākt ceļu turp, jo palikušas vien pāris dienas. No otras puses, nekas nav akmenī kalts, un sāku domāt, ka varbūt tomēr vēl “jāizskrien” pa dažām vietām tepat Ekvadorā, lai ar mierīgu sirdi varu doties tālāk. Jānim šāda doma ne visai patīk. Arī par Galapagu salām iepriekš bijām noskaņojušies, ka šajā ceļojumā turp nedosimies, bet esot Quito, kur galvenais ceļotāju temats ir par un ap Galapagu salām, liek manas domas mainīt. Jānis piedāvā man doties vienai, kas savā ziņā arī viņam ļautu atpūsties no manis nepārtraukti izdomātajām aktivitātēm uz vienu nedēļu. Sēžu un domāju. Ja dodos, tad būtībā tuvāko divu stundu laikā ir jānopērk lidmašīnas biļetes un jāsaplāno viss nepieciešamais nākamajai dienai.
Lai arī vispiemērotākais brīdis uz Galapagu salām būtu doties tagad, jo citkārt tas prasītu atkārtotu došanos uz Ekvadoru, kas būtu krietni neizdevīgāk, piemēram, no Latvijas. Tomēr izlemju, ka tā jau mūsu ceļojums ir gana lielisks un visu, ko gribas, ne vienmēr arī vajag. Ierastais mierinājums šādos brīžos - uz Galapagu salām aizbrauksim citreiz. Tad ko darām rītdien? Braucam uz Kolumbiju. Vārds pa vārdam ar apkārtējiem un dažu minūšu laikā esam atraduši kompanjoni no Zviedrijas, kurai rītdien paredzēts tāds pats maršruts.
Comments