Ekvadora: kopsavilkums

Ekvadorai ir tik daudz, ko piedāvāt. Peldēt ar jūras roņiem Galapagu salu ūdeņos, kāpt vulkāna virsotnē, doties raftingā pa straujām upēm, vērot savvaļas dzīvniekus džungļos, pašūpoties šūpolēs pāri klints malai - Ekvadora piedāvā šīs un daudz, daudz citas adrenalīna pilnas un neaizmirstamas aktivitātes. Ekvadoru var baudīt arī daudz relaksētāk – apmesties zvejnieku ciemā, doties skaistu pludmaļu meklējumos, sērfot un baudīt jūras veltes. Šis bija variants, kam šoreiz priekšroku devām mēs, piešaujot klāt skaistās pilsētas Loju, Kuenku un Kito. Kopā pavadījām 3 nedēļas šajā kontrastainajā valstī (maršruts kartē).

Fakti

Teritorija: 283 560 km2
Populācija: 14,7 miljoni
Valoda: spāņu
Valūta: ASV dolārs (1 US$ = 0,96 EUR)
Galvaspilsēta: Kito (Quito)
Mērogam: Ekvadoras teritorija ir 4,4 reizes lielāka par Latvijas teritoriju, ar 7,5 reizes lielāku populāciju kā Latvijā.

Sezonalitāte:

  • Jūn.-Sept. Labākais laiks, lai apmeklētu augstienes. Mazāk lietus un siltākas dienas.
  • Okt.-Nov. Piemērotākais laiks Amazones apmeklējumam, upes laivojamas un nav pārāk mitrs.
  • Dec.-Mai. Lietus sezona piekrastē.

Raksturīgi Ekvadorai

Protams, ekvators! Ekvadora ir viena no 11 valstīm, kuras atrodas uz ekvatora, bet tieši Ekvadora ir aizņēmusi valsts nosaukumu no šīs līnijas, kas sadala zemeslodi ziemeļu un dienvidu puslodēs. Galvaspilsēta Kito ir vistuvāk ekvatoram esošā galvaspilsēta pasaulē, precīzāk, tā atrodas 26 km no ekvatora līnijas. Kamēr ceļojām pa šo valsti, ekvatora līniju šķērsojām 3 reizes. Dzirdēts, ka ASV un Krievijas jūras flotes rīko jauno jūrnieku iesvētības, kad tie pirmo reizi kuģī šķērso ekvatoriālo līniju. Šīs izdarības ir bēdīgi slavenas savas brutalitātes dēļ.

Kvalitatīvi ceļi. Par labajiem Ekvadoras ceļiem, nez kādēļ, zinājām vel Latvijā esot. Esot Dienvidamerikā, top arī skaidrs, kādēļ Ekvadora ar to slavena – uz kaimiņvalstu fona, laba ceļu kvalitāte ir kas ievērības cienīgs. Kopumā 95% Ekvadoras ceļu ir labā stāvoklī. Lai to realizētu, Ekvadoras valdība to bija uzlikusi kā primāro mērķi, turklāt, mērķa realizēšanai, ieguvuši tehnisku un finansiālu atbalstu no ASV. Pateicoties tam, Ekvadora ir gana piemērota, lai apsvērtu savu ceļojumu veikt ar īrētu auto.

Cenas un valūta. Ekvadora kā savu nacionālo valūtu ir pieņēmusi ASV dolāru. Papīra nauda ir identiska ASV dolāriem, bet monētas ir mikslis starp oriģinālajiem dolārcentiem un monētām ar Ekvadoras simboliku, kas, savukārt, nav lietojamas ASV. Ievērojām, ka daudzās iestādēs ir izkārtnes, kas vēsta, ka nepieņem norēķināšanos ar nomināliem, kas lielāki par 20 dolāriem. Iespējamas bažas par viltojumiem, nezinu. Katrā ziņā papīra nauda veikalos tiek cītīgi pārbaudīta, skatītas ūdenszīmes pret gaismu utt. Ekvadora ieskaitāma pie tām Dienvidamerikas valstīm, kurās ir zemas dzīvošanas izmaksas (cost of living). Kaut kur dziļi Amazonē noteikti, taču ne vietās, kuras izbraukājām mēs. Varbūt tādēļ, ka ieceļojām Ekvadorā no Peru, apgalvot, ka “te viss tik lēts” negribētos. Īpaši viesnīcu un ēdiena cenu dēļ, kas uz Peru fona ir krietni augstākas. Daži piemēri ieskatam:

  • Pusdienu piedāvājums (zupa, pamatēdiens, dzēriens) 3 USD = 2,85 EUR
  • Vakariņas kafejnīcā, tūristiskā vietā 8 USD = 7,60 EUR
  • Tase kafijas 1 USD = 0,95 EUR
  • 0,5l ūdens 0,60 USD = 0,57 EUR
  • Autobuss (piem., Esmeraldas – Kito, 6h) 9 USD = 8,53 EUR
  • Divvietīga mājiņa hostelī Mud House, piekrastes ciemā Mompičē 23 USD = 21,80 EUR
  • Divvietīga istaba hostelī Tha Secret Garden, Kito 28 USD = 26,52 EUR

Plantāciju drudzis. Ekvadora ir vislielākā banānu eksportētājvalsts pasaulē un valsts ekonomika ir ievērojami atkarīga no šī produkta eksporta, kas gadā mērojams ap 2,5 miljardiem ASV dolāru. Arī latvieši ēd Ekvadoras banānus, par ko vēsta Ekvadoras uzlīmītes uz banāniem Latvijas veikalos. Pēdējās desmitgadēs valsti strauji sāk pārņemt arī Āfrikas eļļas palmu plantācijas. No eļļas palmām iegūst vislētāko augu eļļas veidu. Plantāciju iekārtošanai tiek iznīcināti neaizvietojami un bioloģiski daudzveidīgi meži un apdraudētas dzīvnieku sugas zaudē savas dzīvotnes. Otrkārt, eļļas palmu plantācijas izveide veicina nabadzību. Apgabali, kur eļļas palmu plantācijas ir visizplatītākās, arī ir visnabadzīgākie Ekvadorā. Zemju īpašnieki, kuri pārdevuši savas zemes plantāciju izveidei vai iekārtojuši tās paši, ir rīkojušies neilgtspējīgi – dzīvojuši pēc principa “paēdis šodien, izsalcis rītdien”. Pirms palmu eļļas “ēras” sākšanās, ekvadorieši audzēja vietējos augus, piemēram, kakao. Tas nepadarīja bagātu, taču nodrošināja tīru dzīves vidi un iztikšanu ilgtermiņā. Turpretī eļļas palmu audzēšana pieprasa investīcijas to sēklās, minerālmēslos un pesticīdos, lai veicinātu šī ievestā auga augšanu. Turklāt, eļļas palmu plantācijas ir intensīva monokultūra. To audzēšana trauslās ekosistēmās, izsmeļ zemes resursus, pēc dažiem gadiem atstājot to neauglīgu. Eļļas palmu plantācijas nav ilgtspējīgs risinājums. Šī Ekvadoras problemātika ir atainota filmā La Fiebre de La Palma (no spāņu val. Palmu drudzis), ar angļu valodas subtitriem.

Iespējams, jūs negatavojat savu ēdienu ar palmu eļļu, bet, pavisam noteikti, to ikdienā patērējat – palmu eļļa saturā ir vismaz pusei iepakoto produktu, kas nopērkami lielveikalā. Šokolāde, čipsi, cepumi, margarīns, ziepes, šampūni, veļaspulveris, tā ir tikai daļa no produktu veidiem, kuru ražošanai izmantota palmu eļļa. Nereti šie produkti nav skaidri marķēti, norādot, ka tie satur palmu eļļu. Šeit var atrast nosaukumus, zem kuriem slēpjas palmu eļļa un tās atvasinājumi.

Gastronomiskās izvirtības autobusos. Viss, kas saistīts ar autobusiem, Ekvadorā ir ļoti kolorīts. Sākot jau ar autobusa karkasu, kur lielākoties uzkrāsots milzīgs Jēzus attēls. Autobusā mūzika ir likums un tās nebūs mūzikas skaņas, kas nāk no autobusa priekšgala, ko klausās šoferis. Mūzikas skaļums ir tāds, lai krietni dzird arī pēdējā rindā sēdošie, un, labas dziesmas skanēšanas laikā, var uzdziedāt līdzi. Laimīgi tie pasažieri, kuriem gadās šoferis ar labu muzikālo gaumi... Ja brauciens ir ilgāks, tiek rādīta filma. Parasti kāda asa sižeta filma ar Džekiju Čanu galvenajā lomā. Ierasta situācija, ka filmas pa brīdim uzkarās. Tajos brīžos parādās cerība, ka varbūt šoferis pārslēgsies atpakaļ uz mūziku. Parasti tā nenotiek, un ar vienu filmas kadru un skaņu jābrauc vien līdz galamērķim. Vēl interesanti vērot, ko vietējie vadā autobusā. Lielās somas, maisi, kastes ir jānovieto bagāžas nodalījumā. Taču ir arī svētas lietas, burtiskā nozīmē, ko neies taču likt pie bagāžas. Tā mums autobusā gadījies redzēt Jaunavas Marijas koka skulptūru, kuru kāda kundze visu brauciena laiku rūpīgi turēja klēpī. Esam redzējuši arī banānu stādu, kam apzīmējums “stāds” der pēdējā stadijā. Es to sauktu par mazu koku.
Jaukākā daļa brauciena laikā ir pārtikas tirgotāji. Kad braucam cauri pilsētām vai ciemiem, autobusa šoferis atver durvis un tirgotāji lec iekšā lēni braucošā autobusā. Tā var tikt pie augļiem, empanadām, vēl siltiem kokosriekstu cepumiem, dzērieniem un arī pie kārtīga otrā ēdiena, piemēram, vārītām pupiņām vai cepta vistas stilbiņa. Paši ekvadorieši, un arī mēs, šādu izdevību labprāt izmantojam un brauciens autobusā nereti izvēršas par gastronomisku piedzīvojumu. Tas arī ir ļoti ērti, pirms brauciena nav jāpiedomā par ūdens un uzkodu sarūpēšanas. Turklāt autobusā to visu var dabūt lētāku un svaigāku kā, piemēram, autoostā. Ir tirgotāji, kas specializējas uz dzērieniem, uzkodu tirgotāji, tādi, kas tikko sacepuši empanadas un ar siltu paplāti ielec autobusā, un produkcija viens, divi ir izpirkta. Savdabīgākie ir tirgotāji, kas iedod savu produkciju paturēt. Iekāpjot (vai ielecot) autobusā, viņi izstāsta par produktu, tad iziet pa autobusa eju, katram pasažierim iedodot paturēt produktu un, tirgotājam atpakaļ nākot, produktu var nopirkt vai atgriezt. Šī metode labi kalpo DVD, zeķu, rāvējslēdžu (jā, arī tie autobusā nopērkami) u.c. produktu tirgotājiem. Mums nesaprotami ir brīži, kad šī pati metode tiek izmantota šokolāžu tirgošanai, tāpēc nekad nepērkam jau 100 reizes rokās paturētās šokolādes.
Kad pirmo reizi izbaudīju klasisku Ekvadoras autobusu, sākumā domāju: “Tieši kas ir tas, kas šobrīd notiek?” Tad ilgi smējos, tad nonācu pie lēmuma, ka man šāds pasākums patīk. Ir gan ballīte, gan akrobātiski autobusā lēcēji, gan paēsts. Tomēr izņēmumi arī pastāv. Lielie autobusi, kas brauc ilgāk par 5 stundām, autobusā nelaiž tirgotājus, mūzika ir pieklusināta un vispār ir pagalam garlaicīgi, jo brauciena laikā pat var izgulēties.

Food

Ēdiens. Ekvadoras Andu virtuve stipri neatšķiras no Peru Andu ēdieniem, arī šeit cieņā grilēta jūrascūciņa (cuy), rīsi ar vistu (arroz con pollo) un uz iesma cepta vista (pollo a la brasa). Īpaši jāizceļ krēmīgā, veģetārā kartupeļu zupa Lorco de papa, kas servēta ar avokado un svaigo sieru. Tādu gan Peru baidījuši nebijām. Īpaši liela jūras velšu un zivju ēdienu izvēle ir Ekvadoras piekrastes pilsētās un ciemos. Jūras velšu cienītājiem piekraste būs īstena garšu paradīze. Bez sevičes (ceviche) var tikt pie jūras velšu zupas (sopa marinera), vizuāli eksotiskā maito (zivs, grilēta palmu lapās) un citiem interesantiem ēdieniem. Esot Ekvadorā, ar gaļas izslēgšanu no ēdienkartes klājās pavisam viegli, jo viss tika aizstāts ar jūras velšu ēdieniem. Mans iecienītākais ēdiens Ekvadorā bija encocado jeb garneles, gatavotas krēmīgā kokosriekstu piena mērcē un pasniegtas ar rīsiem un ceptiem banāniem. Ēdiens līdzīgs garneļu karijam, bet nav ass.

Encocado

Panamas cepure. Šī slavenā, Ekvadorā pītā, augstākās kvalitātes salmu cepure ir kļūdaini nosaukta par Panamas cepuri, jo to ceļš tālāk uz Ziemeļameriku, Āziju un Eiropu sākās pēc to nonākšanas no Ekvadoras Panamā. Ekvadoras reģionā ap Montecristi aug taquilla palmas, no kurām ir gatavota šī gaišā, vieglā un elpojošā cepure. Piecus gadus atpakaļ, tradicionālā ekvadoriešu taquilla cepure tika pasludināta par UNESCO netveramo kulturālo mantojumu. Jau pārsimts gadus, šo cepuru pīšanas prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Labākā vieta, kur šādu cepuri visizdevīgāk iegādāties ir Montecristi un Kuenkā (Cuenca), kur tās lielākoties tiek pītas. Minētajās pilsētās cepures cena ir ap 100 dolāriem, kamēr citur pasaulē būtu jārēķinās vismaz ar divtik lielu summu.

Galapagu salas. Galapagu salas atrodas Klusajā okeānā, 960 km uz rietumiem no Ekvadoras piekrastes. Lai arī mēs Galapagu salas neapmeklējām, tas ir viens no galvenajiem tūrisma piesaistes objektiem Ekvadorā. Un ne velti, redzētais šo neparasto salu arhipelāgā pat ir iedvesmojis Čārlzu Darvinu evolūcijas teorijas radīšanai. Tur sastopamas šīm salām unikālas dzīvnieku sugas, piemēram, jūras iguana, kas slavena ar savu bezbailīgumu un pasaulē lielākā bruņurupuču suga – Galapagu bruņurupucis. Tāpat arī jūrasputni, jūras lauvas, delfīni un citi fascinējoši dzīvnieki.

Vīza. Latvijas pilsoņi, dodoties uz Ekvadoru, var uzturēties līdz 90 dienām bez vīzas, ja ceļojuma mērķis ir īslaicīga privāta vizīte vai tūrisms.

Undīne

Komentāri