Ekvadoras skaistākā pludmale (2. daļa)

Vairāk kā puse Ekvadoras piekrastes ir izbraukāta un redzētas mīlīgas piekrastes pilsētiņas, un skaistas Klusā okeāna pludmales. Lai arī esam priecīgi par savu saules un ūdens kūri, tomēr, ir palikusi “pēcgarša”, ka kaut kā, nu pavisam mazlietiņ, pietrūkst. Mūsu listē vēl ir palikušas neapskatītas pludmales Ekvadoras ziemeļu pusē. Varbūt tur atradīsim vietu, no kurienes varam doties prom ar pilnības sajūtu? Un, nemanot, mazais zvejnieku un sērfotāju ciems Mompiche, kļūst par mūsu gaidītāko galamērķi.

Mompiche

Nokļūšana uz turieni gan nebija tā nervus saudzējošākā. Maršruts: Canoa - Pedernales – Chamanga – Mompiche. Pirms Pedernales šķērsojam ekvatora līniju. Esam atgriezušies ziemeļu puslodē! Pēc posma Pedernales - Chamanga, tiekam izlaisti kaut kādā noliktavu rajonā, nekurienes vidū, kur mums būtu jāgaida nākamais autobuss uz Mompichi. Bildes paspilgtināšanai, apkārt staigā lokālie puikas vienos šortiņos un mačetēm rokās. Ne visai harizmātiskais autobusa biļešu pārdevējs, no mūsu iepriekšējā autobusa, pēkšņi pienāk pie mums un, vicinot kvīšu grāmatiņu saka, ka pārdos mums biļeti nākamajam autobusam. Loģika un intuīcija saka, ka nākamā biļete ir jāpērk uz vietas autobusā un vīrietis ir nelabs melis, kas grib nokāst dolārus no, viņaprāt, neko nesaprotošiem tūristiem. Pēc skata, teatrālās uzvedības un sejas izteiksmēm redzu, ka vecis ir reti riebīgs tipiņš. Pēc viņa atkārtota mēģinājuma mums iepārdot biļetes, knapi novaldos pateikt kādu asāku vārdu (jo tobrīd spāniski zinu tikai galīgi asos, nevis eleganti atšujošos). Tā vietā, pajautājam sievietei, kas arī izkāpusi no mūsu autobusa un gaida citu, vai viņa dosies Mompiches virzienā. Viņa apstiprina. Skaidrs, jāgaida autobuss un jāpērk biļete tur, kā to dara vietējie.

Road

Uz Mompichi, braucot no dienvidu puses, tiešie autobusi neiet, tādēļ mūs izlaiž uz šosejas, 6 km attālumā no pilsētiņas. Ceļgalā stāv auto, kas mūs piedāvā aizvest par 4 dolāriem. Pēc iepriekšējiem notikumiem, man ir kašķīgs noskaņojums, summa šķiet pa lielu un, pārāk nepiedomājot, piedāvājumu noraidu. Sākam ceļu mērot kājām. Apkārtne ir zaļa, ar skaistu reljefu. Noskaņojums ir uzlabojies un ieskatos navigācijā. Kājām ejot, galamērķī būsim pēc 1 stundas un 15 minūtēm, kamēr ar mašīnu tās būtu bijušas 8 minūtes. Bail iedomāties, kādas būs mūsu spējas rītdien piecelties no gultas, mērojot šo attālumu ar lielajām, smagajām mugursomām. Turpinu iešanu un man uznāk smiekli par manu muļķību. Jānis vien nopūšas, bet neko par manu ietiepību nepārmet. Neesam pat pieveikuši pirmo kilometru, kad apstājas vienīgais garāmbraucošais auto. Laipnais ekvadorietis mūs aizved līdz pat hosteļa durvīm un piedāvāto samaksu nepieņem. Lepni paskatos uz Jāni ar “sieva vienmēr zina labāk” skatienu.

Pāris naktīm esam noīrējuši bambusa bungalo hostelī “Mud House”. Dzīvē tā izskatās daudz labāk kā internetā. Bambusa sienas, bambusa gulta, bambusa plauktiņi un guļamtīkls pie ieejas bungalo. Vēl pa teritoriju skraida divi sunīši un kaķis. Hosteļa saimnieki, amerikāniete un kolumbietis, ir jauki un draudzīgi. Īsāk sakot, šajā vietā ir īstā noskaņa.

Mompiche

Mompiche

Dodamies arī pirmajā apgaitā uz pilsētiņu. Pie pludmales izvietojušās vien dažas līnijas ar zemes ceļiem, toties notiek visai liela vietējo rosība. Makšķernieki šiverē ap zilajām zvejas laivām, ēdināšanas iestādēs sasēdušies un čalo vietējie un ceļotāji, pa ielām staigā vistas un gar ceļgaliem sagūlušies ciema suņi. No pirmā acu uzmetiena, Mompiche šķiet tik patiesa, ka pārspējusi visas manas gaidas – šī ir tā mazā, mīlīgā un atmosfēriskā vietiņa, ko bijām meklējuši.

Mompiche1

Nākamā diena paiet sērfojot skaistajos Mompiches ūdeņos. Vakarā pie hosteļa virtuves iepazīstamies ar Hariju un Rosu no Lielbritānijas, un Tomu no Austrālijas. Nolemjam kopā iepazīt naksnīgo Mompichi un dodamies uz kāda cita hosteļa bāru. Toms mūs pārsteidz ar faktu, ka bijis Latvijā, bet netīšām. Jā, izrādās arī tā var gadīties. Viņš piedalījies triatlona sacensībās Igaunijas dienvidos, kad ar velosipēdu nomaldījies un pārbraucis Latvijas/Igaunijas robežu. Harijs Lielbritānijā strādājis organizācijā, kas izglīto par dabu. Attiecīgi, uzzinot par mūsu dalību macaw pētniecības projektā, aizsākas aizrautīgas sarunas par putniem. Laiks paiet nemanot un, pēc iegriešanās citā bārā, pāris roku laušanās sesijām un dažu MMA sāpju paņēmienu apgūšanas (njā, savākusies dīvaina kompānija…), dodamies atpakaļ uz mūsu hosteli. Pa ceļam Toms stāsta par savu grāmatu, ko šobrīd raksta. Stāsts ir tik intriģējošs, ka nosēžam vēl stundu hosteļa dārzā. Kad dodamies gulēt, dodamies ar pārliecību, ka nopirksim Toma grāmatu tiklīdz tā būs izdota.

Mompiche

Un tā iesākās hosteļa “Mud House” draudzīgā apvienība, kas ik dienas dodas kopā sērfot. Jau atkal par Tomu atklājas kas jauns, šoreiz tā ir sērfošana. Kā jau Austrālijas piekrastē dzīvojošs austrālis, viņš tik tiešām ir sērfošanas lietpratējs. Kamēr pārējie vairāk pie krasta, viņš dodas dziļāk okeānā uz lielajiem viļņiem, veicot ilgus nobraucienus, kā pūciņa pārvietojoties pa dēli. Toms arī uzņēmies atbildību par laika prognozi, nosakot, kad dienas laikā būs vislabākie viļņi. Tad ik rītu tiek paziņots, piemēram, ka šodien plkst. 11:00 ejam sērfot. Esmu pārliecināta, ja būtu sanācis pavadīt vēl nedēļu Mompichē, mēs par Tomu uzzinātu vēl 7 pārsteidzošus faktus.

Surf

Tā kā ikdienas sērfošana aizņem ne vairāk kā 2 stundas, atlikušajā laikā pētām apkārtni. Piemēram, devāmies uz Mompichei tuvumā esošo Playa Negra un Isla Portete. Kādudien nolemju doties izjādē ar zirgiem, ko bija pieminējusi hosteļa saimniece. Jānis tikmēr sērfos. Tā kā zirgu pavadoņa atrašana aizņemtu laiku, sarunāts, ka man līdzi dosies Kate, kas hostelī šobrīd ir voluntiere. Viņai Jaunzēlandē ir pašai savs zirgs un pieredze šajā jautājumā. Mums abām ir jādodas uz Mompiches dzīvnieku patversmi, kas ekskluzīvi atrodas pie pašas pludmales. Ļoti jauka kundze tur ir atvedusi sarunātos zirgus. Katei tiek iedalīts brūnais zirgs, bet man gaišais, ar piebildi, lai uzmanos, jo viņam īpaši patīk ūdens. Lieliski, man arī!

Esam zirgu mugurās un sākam ceļu pa pludmali. Pēc iziešanas cauri pilsētas pludmalei, sākas šķietami bezgalīga pludmale, kuru ieskauj palmu koki un vietām ir pa kādai mājai. Taču citādi esam tikai es, Kate un zirgi. Kā brīdināts, mans zirgs tiešām pamazām “velk” uz ūdens pusi, pārbaudot vai pamanīšu. Protams, ka pamanu katru reizi, kad viņš taisās iet iekšā okeānā. Dzīvnieki brīžiem ir smieklīgi… Tajā pat laikā, viņš ir tik klausīgs, ka atliek vien maigi pavilkt pavadu un viņš saprot manu domu. Drīz mums pievienojas divi sunīši, kas iet blakus zirgiem, it kā tos pazītu. Brīžiem tie aizjoņo padzenāt putnus vai nopeldēties okeānā, bet vienmēr atgriežas un turpina iešanu ar mums.

Rezultātā, tuvu 3 stundām suņi ir sekojuši un atgriežas kopā ar mums pie patversmes vārtiem. Izrādās, tie ir patversmes suņi, vienu no tiem sauc Arturito, kas latviski būtu Artūriņš. Šis vārds man iespiedies atmiņā, jo šķiet gana amizants vārds priekš suncīša. Par vēl lielāku izbrīnu, arī zirgi ir no patversmes. Man pašai nekad prātā nebūtu ienācis, ka šie zirgi savulaik izglābti. Šobrīd tie izskatās tik labi kopti un veselīgi. Gādīgā saimniece steigšus padzirda zirgus, ir sagatavoti burkāniņi, ko kā našķi iedodam zirgiem par labu darbu.

Tagad ir pienākusi skaistākā dienas daļa, mēs varam ievest zirgus okeānā nopeldēties. Kates zirgs iet uzmanīgi, mans zirgs tuvojas ūdenim daudz drošāk. Tā ir neaprakstāma sajūta, ejot ar šo milzīgo dzīvnieku okeānā. Kad, pēc zirga ieskatiem, ir sasniegts vajadzīgais dziļums, tas priekā sāk šļakstīties ar ūdeni. To pašu sāk arī brūnais zirgs. Saskatāmies ar Kati un smejamies, esam nošļakstītas slapjas. Mans baltītis ir tik pārlaimīgs par šādu atveldzēšanos, ka uz sāniem ieguļas ūdenī un turpina šļakstīt ūdeni ar kājām. Tik priekpilns notikums – prieks pašai un prieks par zirgu, kas ir tik priecīgs!

Pēc peldes patversmes īpašniece mūs sagaida ar svaigi atvērtiem kokosriekstiem ko padzerties. Viņa palūdz, vai varam pasēdēt 15 minūtes un pieskatīt patversmi, līdz viņa aizved zirgus atpakaļ uz saimniecību. Daži no suņiem ir ārpus nožogojumiem un uzticigi sēž ar mums. Ārkārtīgi labestīgi suņi, kas atsaucas uz katru skatienu, ar priecīgu elsošanu un astes luncināšanu. Aizeju pie suņiem, kas ir nožogojumā. Ar šādu gājienu esmu sataisījusi pamatīgu traci, jo katrs izlec no savām guļvietām un skrien pie žoga. Suņi ir draudzīgi noskaņoti un, astes luncinot, barā spiežas pie žoga. Starp viņiem ir kāds vācu aitu suņa tipa kucēns bez spalvas un apdzijušiem ādas iekaisumiem, kas bravūrīgi uztaisa garu rējienu. Līdz ko personiski uzrunāts, viņš atmaigst un pievienojas astu luncinātājiem. Es esmu aizkustināta, cik šie suņi ir draudzīgi. Neskatoties uz to, ko tie acīmredzami pārcietuši, tie spēj skatīties uz cilvēku ar mīlestības pilnām acīm.

Horses

Atgriežas patversmes īpašniece un izsaka pateicību par samaksāto naudiņu par zirgu izjādi. Šī naudiņa ir būtiska patversmes uzturēšanai. Skaidri redzams, ka izmaksas šādai iestādei ir lielas, jo dzīvniekiem ir jāgādā ēdiens, tie ir vakcinēti un sterilizēti. Jautāta, vai saimniece saņem kādu palīdzību no atbildīgām institūcijām, viņa atbild, ka nē. Visi līdzekļi ir viņas privātie un palīdz ap 7 ģimenēm, kas dzīvo Mompiches apkārtnē, tajā skaitā mūsu hosteļa saimnieki. Vēl izsaku pārsteigumu, ka, ņemot vērā lielo suņu skaitu, tie visi kā viens šķiet tik draudzīgi. Viņa atbild: “Tā ir ķīmija. Tev patīk suņi, viņi to jūt. Pret visiem nemaz tik draudzīgi viņi nav.” Man ir sajūta, ka arī šī kundze ir tā, kas ar savu labestību atgriež suņos uzticību cilvēkiem. Kaut būtu vairāk šādu cilvēku pasaulē... Pēc mūsu sarunas, ko Kate klausījusies, viņa piedāvā palīdzēt darbos patversmē, jo viņa Mompichē uzkavēsies vēl vairākas nedēļas.

Bieži vien Mompichē pazūd elektrība un tā šeit ir ierasta situācija. Uz mirkli, pāris stundām vai dienu. Vienā no šādiem vakariem tumsā, hostelī ierodas portugālis Eduardo. Pēc iekārtošanās istabā, viņš pievienojas mūsu kompānijai sarunās sveču gaismā. Eduardo ir no Porto, kas ir slavena sērfotāju starpā. Noprotams, ka arī viņš šo lietu pārzina un drīz vien ir atradis kopīgu valodu ar Tomu, runājot par dažādu sērfa dēļu tipiem un sērfošanas sportu. Eduardo pēc profesijas ir fotožurnālists un, spāņu un portugāļu valodu zināšanas dēļ, specializējas uz notikumiem Dienvidamerikā un Centrālamerikā. Viņa foto no notikumu vietām ir publicēti tādā ietekmīgā medijā kā The Washington Post un citos. Viņa stāsti, tāpat kā Toma, arī ir grāmatas vērti. Piemēram, kā viņam Venecuēlā, laupīšanas nolūkos, ir pielikts ierocis pie galvas. Tāpat arī viņš bijis smagi piekauts un atņemts viss darbam nepieciešamais ekipējums, tajā skaitā safotografētais materiāls no apvērsumiem Venecuēlā. Sarunu laikā notiek tas, ko vēlāk nodēvējam par apokalipsi – visa pilsēta ir tumša, jo nav elektrības, bet pēkšņi tālumā izgaismojas debesis. Pēc brīža notiek tāds pats gaismas sprādziens ar elektrības sprakšķēšanas skaņu. Puiši apspriež, ka tas ir elektrības ģenerators, tāpat pa pieskari aizgājis arī rezerves ģenerators. Ņemot vērā Mompiches nomaļo atrašanās vietu, izsakām minējumus, ka elektrība varētu neatgriezties turpmākajās dienās. Protams, tas nav komfortabli, bet šādā kompānijā būtu dzīvot bez elektrības. Bez elektrības visas pilsētiņas iestādes ir aizvērtas. Brīdī, kad sākam organizēt balsojumu, kuru no kompānijas apēdīsim pirmo, Jānis kļūst par varoni un sveču gaismā mums visiem pagatavo pankūkas.

Mompiche

Tuvojas Ziemassvētki un šur tur jau redzamas dekorācijas. Visvairāk man patīk kaimiņu mājas izdekorētā palma, kas pārtapusi par glītu Ziemassvētku eglīti. Kādā dienā šajā mājā notiek svinības, mazajā mājiņā ieradušies vairāki desmiti viesu un kopā dzied. Dziedāts tiek visas dienas garumā, līdz pat vēlam vakaram.

Isla Portete

Isla Portete

Šī pludmale atrodas mototaksi brauciena attālumā no Mompiches. Kā jau nosaukums saka priekšā, Isla Portete ir īpaša ar to, ka atrodas uz salas. Uz salu, pāri tādam kā upes platuma ūdenim, mūs personiski nogādā maza laiva ar piestiprinātu motoru, kas izmaksā 50 centus par personu. Visapkārt salai stiepjas balta, plata pludmale, bet salas centrā ir kokospalmu mežs. Pludmale ir ļoti tīra un glīta. Šeit ieradušās arī dažas citas ģimenes, bet tik maz, ka var atrast vietiņu, kur dienu pavadīt neviena netraucēts. Atšķirībā no Montaņitas un Puerto Lopez, šeit arī nestaigā tirgotāji ar augļu, saldējumu, dzērienu un tetovējumu piedāvājumiem, kas ir patīkami.

Isla Portete2

Jāņa laiks paiet, ķerot viļņus uz body board. Kad dodamies atpakaļ uz Mompichi, viņš ir sadomājis pārpeldēt ar laivu veicamo posmu. Tas, drošības apsvērumu dēļ, netiek realizēts, jo novērojam, ka laivu satiksme uz pēcpusdienu kļuvusi intensīvāka.

Playa Negra

Playa Negra

Nākamajā dienā dodamies uz Playa Negra, kas arī atrodas vien 40 minūšu gājienā no Mompiches. Ejam gar zirgu ganībām, pa ceļa malu. Ekvadoras ceļi ir lieliskā kvalitātē, pat šis, kas ir mazākas nozīmes ceļš. Gājiena finālā jānogriežas uz mazas, aizaugušas taciņas un gar klints sāniem jādodas lejā uz pludmali.

Pēc nosaukuma ir skaidrs, ka galamērķī varētu būt melno smilšu pludmale, taču redzētais izbrīna nesagatavotu. Komplektā ar apmākušos dienu, viļņojošo okeānu un sudrabaini melnajām smiltīm, skats ir sirreāls. Turklāt pludmale ir mums diviem vien, neviena cita šeit nav. Esam pirmie, kas šodien šeit atstāj savu pēdu nospiedumus un melnajās smiltīs tie ļoti izceļas.

Playa Negra1

Kamēr Jānis peld, pētu melnās smiltis, kurās atmirdz sudrabainas daļiņas. Šeit pie ūdens malas ir krietni daudz mazo gliemezīšu, kas veikli ielien smiltīs, kad tos pārskalo vilnis. Tādus biju redzējusi jau iepriekš, taču pa vidu tiem, divreiz lielāks un viscaur balts, eksemplārs dzenas pakaļ vienam no mazajiem. Iedomājos, ka varbūt tā ir kaut kāda mātīšu un tēviņu padarīšana. Domas mainijās, kad, manā acu priekšā, lielais gliemezis sakampa mazo un iesūca sevī. Maniem vērojumiem pievienojas arī Jānis un tā mēs vientuļā, melnā pludmalē, labu laiku vērojam gliemežu medības.

Playa Negra2

Sēžu pludmalē un apbrīnoju neparasto Playa Negra. Līdz pat prom došanās brīdim, acis nespēj noticēt apkārt esošajam un tam, ka esam nonākuši pašā skaistākajā pludmalē, par kuru neraksta nevieni ceļveži. Priekš manis Playa Negra ir pati skaistākā Ekvadoras pludmale un īpašākā vieta visā valstī.

Un Mompiche ir tieši tāds zvejnieku ciems, kādu bijām meklējuši. Tur pavadījām veselu nedēļu un labprāt būtu palikuši vēl vairāk.

Undīne

Komentāri