Ir tik savādi būt ikdienā kopā ar lieliem un saprātīgiem putniem. Turklāt ar tik lielu skaitu, kurā katrs ir ar savu personību un īpašībām. Kādam ir nepieciešama cilvēka uzmanība un mīļums, cits ir agresīvas dabas, katram ir savi paradumi, kur viņi iet un ko dara.
Tomēr ir arī dažas vienojošas īpašības, kas piemīt šiem putniem. Mans lielākais bieds ir macaw knābis. Tas ir tik spēcīgs, ka cietu koka gabalu tie lupina kā saulespuķu sēklas, grebjot ar knābja apakšdaļu. Vēl visi kā viens ir ļoti ieinteresēti par putnu nodaļas virtuves ēku, jo viņi zina, ka tur glabājas augļi. Viņi prot atvērt virtuves durvis, noņemot metāla stīpu no āķīša, tāpēc, izejot no ēkas, vienmēr durvis ir jānostiprina ar karabīni. Viņi rāpjas uz virtuves sienām un ar knābi pārkniebj stingru drāts sietu, kamēr ir tāds caurums, ka var iebāzt galvu. Tāpēc visa virtuves siena ir ielāpos. Visu putnu ēdienu izvēle numur viens ir banāns, kas vismaz reizi dienā ir ēdienkartē. Banānu spēj pārspēt tikai zemesrieksti, kas gan tiek pasniegti visai reti. Kad tuvojos ar šķīvi, kurā ir zemesrieksti ar visu čauliņu, viņi to kaut kādā veidā jau pa gabalu saprot, skaļi kliedz un acu zīlītes no pārmērīgās sajūsmas palielinās un samazinās. Zemesrieksts, protams, ir pirmais, kas tiek izrauts no šķīvja.
Bet pats skaistākais, kas raksturo papagaiļus ir mīlestība. Lielālā daļa no putniem šeit ir pāros, kas ir nešķirami. Turas kopā nepārtraukti – ēd kopā, staigā kopā, sēž uz viena zariņa kokos, protams, arī nakšņo vienā būrī. Redzot, kā viņi viens pret otru attiecas, ir ko pamācīties. Visi pāri ir izveidojušies šeit, Parque Machia, kas ir vēl viens milzīgs labums putniem, kas ir šeit, ka tiem ir iespēja satikt citus putnus un atrast savu otru pusīti, kā tas notiek dabā. Man šķiet, visvairāk macaw attiecības raksturo Juanitas un Destroyer stāsts. Juanita jau ilgāku laiku ir vārga un šobrīd viņas vīrs, Destroyers, ir īpaši uzmanīgs un mazliet agresīvs pret visiem, kas tuvojas. Vienu dienu, kā ierasts, atveru būri, bet viņi laukā nenāk. Piedāvāju stiku (koka zaru, uz kura papagaiļi uzkāpj, lai tos var nest), bet to noraida. Un tā divas dienas viņi nenāca laukā, jo Juanita jutās slikti, bet Destroyer sēdēja blakus un sargāja. Šis noteikti mazliet papostīs sirsnīgo attiecību stāstu, bet Destroyer vārds ir radies, jo savulaik viņš ir nokodis (ar knābi nokniebis) voluntiera pirkstu. Pirms tam viņam bija cits vārds, bet pēc šī notikuma tomēr vairāk iegājās Destroyer (no angļu val. Iznīcinātājs).
Saderīgākais pārītis man šķiet Rosa un Watsons (Red and Green macaw, skatīt foto), kuri ir iepazinās parkā un kopā ir no 1998. gada. Ja viens ir izlēmis darīt kādus nedarbus, otrs malā nepaliks, bet dosies līdzi. Viņu ieradums ir kopā doties uz voluntieru mājas virtuvi. Tas man ir ļoti labi zināms, bet tomēr viņi vienmēr pamanās novērot momentu, kad es neskatos. Kad ieraugu, ka viņi nav uz zara, kur iepriekš sēdējuši, tad uzreiz skatos, kā abi skrien tālumā pa zālīti uz virtuves pusi. Par laimi, viņi ir paklausīgi. Kad aizskrienu tiem pakaļ, viņi apstājas un zina, ka došu stiku. Tad viņi abi paklausīgi uzkāpj uz stika un nesu atpakaļ uz teritoriju. Un tā dienās, kad viņi ieņēmuši galvā iet uz virtuvi, skrienu tiem pakaļ pa vairākām reizēm. Un dažreiz arī izdodas tikt līdz galamērķim. Tādos brīžos viņi ir veikli atvērši durvis, tikuši virtuvē un viss organisko atkritumu spainis ir izmētāts pa grīdu.
Nav zināma vēsture par visiem putniem, bet tā kā Watsonu atveda un parka rokās nodeva pati saimniece, zināms, ka viņš turēts ģimenes mājā La Paz (Bolīvijas administratīvajā galvaspilsētā). Kad māja regulāri tikusi izpostīta, ģimene sākusi Watsonu turēt uz balkona, taču La Paz klimats ir krasi atšķirīgs kā džungļos, dažkārt pat temperatūrai nokrītoties zem nulles. Tādēļ tika pieņemts lēmums nodot putnu Parque Machia.
Vēl kolorīts pāris ir Rojo un Robin (Red and Green macaw un Military macaw). Viņi ir visvecākie parkā, abiem ir virs divdesmit gadu. Viņi jūtas kā karalis un karaliene un patiešām tā arī izskatās – graciozi un atturīgi. Viņiem vienīgajiem ir individuāls ārā laišanas režīms, jo viņi meklē nepatikšanas ar citiem papagaiļiem. Tāpēc karaļa un karalienes iznāciens ir no paša rīta, kad notiek tīrīšana un ēdiena pasniegšana.
Visu iekārotā ala
Neparastākais stāsts ir par trio Melinu, Maciel un Loco (no spāņu val. Trakais). Melina ir Maciela sieva un viņi dzīvo vienā būrī. Viņi vienmēr bijuši viens otram tik lojāli, ka pat viens bez otra neēd. Tomēr noticis kas tāds, kas dabiskos apstākļos nenotiek. Melina sāka draudzību ar Loco, kas, atšķirībā no viņas, ir Red and Green macaw. Esot laukā, viņi kopā sāka rakt alu veca koka stumbrā. Līdz ko tiek izlaisti laukā, viņi skrien viens otram pretī un visu dienu sēž alā vai pie tās. Turklāt Maciel to vienmēr kaut kur tuvumā vēro. Ja viņš pieiet pārāk tuvu, tad Loco dodas uzbrukumā. Arī, ja es pieeju pārāk tuvu alai, tad Melina skrien ārā, pret akmeni asina knābi, izrādot, ka ir nikna. Šīs fenomenālās alas dēļ izcēlās daudz kautiņu, jo arī citiem putniem interesē veikums. Piemēram, kādu dienu Pacha (Blue and Yellow macaw) kā parasti sēdēja koka zarā, kas atrodas virs alas. Melina un Loco uzkāpuši līdz Pachai un sākuši kautiņu. Nākamajā brīdī jau Pacha karājas koka zarā, ieķērusies ar knābi. Pieskrienu un dodu viņai stiku, uz kura viņa steigšus uzrāpjas. Un, kopš alas izveides, sākās pa kautiņam katru dienu, arī ar ielūzušām spalvām un asinīm un vetārsta izsaukšanu uz putnu nodaļu.
Saprotot, ka stuācija sāk kļūt nekontrolējama, Ronija pieņēma lēmumu, ka turpmāk Loco paliks būrī, kad Melina ir ārā un otrādi. Protams, Melina, kad izlaista no būra, par alu vairs nedomāja, bet vienmēr steigšus devās uz Loco būri, kurā ieķērusies pavada līdz pat vakariņām. Tikmēr ala bez uzraudzības atstāta netika – to steigšus ieņēma Rosa un Watsons. Drīz vien to iekāroja arī Destroyers un Juanita, arī Pacha par to turpināja interesēties. Kad 3 dienas pēc kārtas pagāja saasinātā vērošanā, vai tik atkal nesāksies kāds kautiņš, nolēmām, ka ala tiks aizbērta. Izmantojām izrakto zemi no topošā baseina, pielikām priekšā dēļus un akmeņus. Jau tajā pašā dienā parkā atsākās miers.
Vēlme tikt mīlētiem
Papagaiļi, kam šeit ir pāris, necenšas pietuvināties cilvēkam. Viņi nodarbojas ar putnu nodarbēm – sargā un čubina viens otru. Tomēr ir arī papagaiļi, kam nav izdevies atrast savu otru pusīti un jūtams, ka tiek meklēta cilvēka uzmanība. Piemēram, Carolina vienmēr dodas uz koka zara, kas izslejas mazliet pāri teritorijas norobežojumam. Kad garām dodas cilvēki, viņa sveicina un intensīvi sāk runāt, kas, protams, piesaista cilvēku uzmanību. Dažkārt viņa vienkarši sāk runāt bez mitas, tad parasti pieeju aprunāties un Carolina ir savu uzmanību dabūjusi.
Jau no pirmās dienas Roma (Chestnut-Fronted macaw) īpaši izcēlās ar savu ieradumu uzkāpt uz ēdiena trauka, kad pasniedzu pārtiku. Tad, to paturot prātā, ēdienreizēs nedaudz pagaidīju, kamēr viņa atskrien pretī, un Roma ar visu trauku tiek nolikta uz būra ēdamgalda. Kā pastāstija Ronija, Romas vīrs, ir miris vairākus mēnešus iepriekš. Roma to ļoti pārdzīvojusi un viņas uzvedība krietni izmainījuses. Tomēr pavisam nesen uz parku atvests cits Chestnut-Fronted macaw un Roma palēnām sākusi pavadīt laiku pie viņa būra. Cik liktenīgi, ka, no diviem vienīgajiem parkā esošajiem šī veida macaw, katrs ir pretēja dzimuma un turklāt izrāda simpātijas viens pret otru. Liela laime Romai, jo viņa tika pārcelta dzīvot pie sava jaunā partnera. Kā reiz arī četri macaw bēbīši kļuvuši tik lieli un savstarpēji kašķīgi, ka bija nepieciešams divus pārcelt uz citu būri, bet iepriekš brīvu būru nebija.
Jau dažas dienas pēc kopdzīves uzsākšanas ar otru putnu, skatos, ka Roma sākusi aptvert visu teritoriju. Iepriekš viņa uzturājās tikai sava būra tuvumā, kad tika izlaista ārā, bet nu kļuvusi tik droša. Ronija saka, ka tāpat viņa esot uzvedusies, kad bija dzīvs viņas vīrs, bijusi droša, jo apzinājās, ka būs pasargāta no citiem putniem. Tomēr, Romas jaunais partneris vēl laukā netiek laists, jo spēj lidot un vēl nav saprotams vai neapmulsīs no brīvības. Visticamāk, pateicoties Romai, process norisināsies ātrāk un pavisam drīz jau abi kopā varēs pastaigāties ārpus būra.
Jūtos ļoti priecīga, ka Roma izmainijās manā acu priekšā un kļuva pavisam droša un dzīvespriecīga. Kādā dienā viņa pēkšņi man nolaidās uz pleca. Es ārkārtīgi apmulsu, jo biju pieņēmusi, ka Roma nepēj lidot. Izrādās viņas spārni ir vislabākajā kārtībā, tomēr iepriekš nekad netika likti lietā. Un tā šis paradums, ar nolaišanos uz pleca, kļuva par ierastu ikdienas sastāvdaļu. Tāpat kā arī mans izbīlis, jo viņa vienmēr pamanās uzrasties negaidīti. Viņa ir ārkārtīgi zinātkāra un draudzīga putnu meitene. Kad apsēžos krēslā, viņa mani vēro un tas vienmēr finalizējas ar nolaišanos uz mana ceļgala un tad mēs runājam.
Pablo (Blue and Yellow macaw) ir bēdu kamolītis. Stresa nomocīts putns, kas izrāvis visas spalvas sev no krūtīm. Macaw sev izrauj spalvas, ja tie cieš no stresa, ko izraisa cilvēka rīcība, kas parasti ir nepiemēroti dzīves apstākļi un aprūpe. Pablo ir dienas, kad viņš nevēlas nākt laukā, bet sēž sava būra augšējā stūrī un stresaini kustina galvu. Nevēlos pat iedomāties, ko šis putns ir piedzīvojis, kas rezultējies ar acīmredzamu traumu. Sākotnēji Pablo man neuzticējās un, kad piedāvāju stiku, lai iznestu viņu laukā, vienmēr atteicās. Lauka esot, viņš parasti vienatnē nolien kādā stūrītī, kad eju garām, tad pārklāj savu galvu ar spārnu un izpleš asti it kā paslēptos. Tomēr palēnām sapratu, ka viņš ir lāga dvēsele un ir vajadzīgs laiks, lai uzticētos. Roniju viņš mīl, pie viņas iet uz rokas un redzams, ka viņiem ir cieša saikne. Arī uz virtuves dēļu sienas lepni ir uzzīmēts Pablo, šķiet 2007. gadā, tāds pats kā šodien, ar pliku krūtiņu. Noteikti šis mākslinieks bija atradis ceļu uz Pablo sirdi un Pablo uz viņa. Lēnītēm arī es sajutu, ka Pablo man sāk atvērties, tomēr ciešai draudzībai, viņam būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks.
Mans īpašs draugs ir Monchito. Monchito ir zili dzeltenais macaw ar lauztu spārniņu. Iepriekšējā ģimenē bērns, rotaļājoties, ir salauzis spārnu, kā dēļ arī pēcāk Monchito tika atvests uz Parque Machia. Sākotnēji, kad vēl nebiju iepazinusi Monchito, jutos neomulīgi, ka viņš vienmēr man centās pienākt pārāk tuvu, kad tīriju būri. Tad kādu dienu, laukā esot, viņš atkal nāca klāt, līdz uzrāpās uz gumijas zābaka. Tad pacēla vienu kājiņu, it kā rādot, ka viņu jāpaceļ. Saņēmos un padevu roku. Monchito uzrāpās uz tās, ieskatījās man acīs un, savā īpašajā balsī, pateica “Helloouu!” un turējās uz rokas tik maigi, it kā neeksistētu viņa divus centimetrus garie, spicie nagi. Un tā sākās mūsu draudzība. Turpmāk, katru dienu mums bija savs īpašais rituāls – Monchito parāda, ka vēlas nākt uz rokas, tad dodamies apsēsties krēslā, kur viņš nokāpj uz krēsla malas un ar nadziņu rāda, kur ir jāpakasa. Viņš ar nadziņu rāda pie knābja, tad pie pakauša. Ja man sanāk labi un pareizajā punktā, viņš labsajūtā aizver acis. Brīžiem mūsu SPA ievelkas uz minūtēm 30, tā ka visas spalviņas uz pakauša un muguras ir sakārtotas un imitēta to tīrīšana, kā to dara papagaiļi. Man ir tik skumji, ka Monchito nav pāra, kas viņu sabužina, tadēļ viņš to meklē pie cilvēka.
Dažkārt, kad Monchito ir uz manas rokas, man šķiet, ka viņš jūtas, ka atkal spēj lidot. Mēs staigājam pa parku un Monchito priecīgi kustina veselo spārniņu, it kā lidotu. Viņa seja izskatās tik smaidīga.
Ko saka putni?
Lielākā daļa papagaiļu pārsvarā saka “Hola!” (no spāņu val. sveiki). Tomēr daži saka arī ko vairāk, un pēc tā, ko viņi runā, var saprast, kādas ir bijušas viņu iepriekšējās mājas, vai arī, kādus vārdus visbiežāk izmanto voluntieri. Visrunātīgākā viennozīmīgi ir skaistā putnu meitene Carolina. Viņa raud kā mazs bēbis, kas nozīmē, ka pavisam noteikti viņas iepriekšējās mājās bija bēbītis. Pirmajās dienās, kad viņa sāka raudāt, domāju, ka tiešām tepat krūmos ir nolikts zīdainis. Vēl Carolina smejas un tik sulīgi, ka gribas smieties līdzi. Dažkārt arī, īsti nevar saprast, rājas vai ļoti enerģiski runā. Tas nav konkrētu vārdu salikums, bet skaņu savārstījums, kas atdarina pļāpīgu cilvēku. Vēl viņa kliedz “Fuera! Fuera!” (no spāņu val. ārā), ko saka voluntieri, ja kāds no putniem iekļuvis virtuvē.
Tuvumā vārtiem ir četri lielie būri ar Blue-Fronted Amazon papagaiļiem. Tā kā gar vārtiem mēdz ložņāt tūristi, tad suņi, Čiripa un Gudāls, to pamanot, parasti rej un skien skatīties, kas tur notiek. Un loģiski, ka visi četri papagaiļu būri, kurā kopā ir padsmit papagaiļu, tagad rej kā suņi. Vienmēr smejos, ka viņi barā sāk savus:”Vau, vau, vau, rrrrrrrrrr”.
Vēl putnu iecienīts vārds ir agua (no spāņu val. ūdens). Tas, ka putni sāk kliegt agua, agua, nebūt nenozīmē, ka viņi prasa padzerties. Viņi to ir iemācījušies no voluntieriem. Jau iepriekš teicu, ka putniem interesē virtuve, tomēr ir viens macaw pārītis, kam dežūrēšana pie virtuves durvīm visas dienas garumā ir ikdienas sastāvdaļa. Hija un Matias uzrāpjas uz virtuves durvīm, aptuveni cilvēka plecu augstumā, un apgrūtina staigāšanu, jo tiek čekots, kas tiek ienests un iznests no virtuves. Tas tiek darīts mazliet nedraudzīgā veidā, tādēļ arī pārvietošanās pa durvīm ir ar adrenalīna piedevu. Dažkārt, kad viņu dēļ netieku ārā no virtuves, nokliedzos “Agua!” un tēloju, ka sniedzos pēc ūdens pudeles. Pāris parasti uzreiz dažus soļus atkāpjas, pat bez ūdens pielietošanas. Putniem patīk ūdens, bet šļakstīšana gan ne. Tas tad mums ir vienīgais glābiņš, kad sākas kautiņš, bet lielākoties pietiek vien nokliegties “agua!” un brīdinājums tiek saprasts.
Kad līst, putni nevairās no ūdens. Daži pat to izbauda un speciāli nostājas vietās, kur būrī iekļūst ūdens. Lietus laikā gan liela vēlēšanās laukā iet nav. Kad atvēram būru durvis, tikai daži drosmīgie dodas uz saviem kokiem un sēž lietū. Pats interesantākais, kā izmainās papagaiļu krāsa, slapjiem esot. Nevis tikai patumšinās, bet pat izmainās tonis. Tā, piemēram, spilgti zaļie Amazon kļūst haki zaļi. Zili dzeltenie macaw kļūst pelēki. Pieņemu, ka daba tos ir apdāvinājusi ar šo īpašību, jo spēcīga lietus laikā ir apgrūtināta lidošana. Tādēļ, kokos sēžot, ir jāmaskējas no čūskām un citiem džungļu iemītniekiem. Jāpiemin, ka lietus džungļos ir pamatīgs lietus. Taciņas pārvēršas par mazām upītēm. Pat lietus mētelī, paskrienot dažus metrus, pamanījos būt slapja un gumijas zābakos uzkrājas ūdens, ka var izliet ārā.
Brīnumbērns Marwans
Vēl ļoti būtisks personāžs starp putniem ir tukans vārdā Marwans. Viņš ir ļoti gudrs, valdonīgs un cenšas kaitināt pārējos putnus. Tomēr, viņa knābja vai rakstura dēļ, visi putni viņu ciena un uz viņa kašķa meklēšanu neatbild. Saucu Marwanu par “mazo riebeklīti”, viņa uzvedības dēļ. Kad tīru viņa būri, viņš pakāpjas uz viena no kociņiem, kustina galvu un mani vēro, tad strauji pieskrien klāt un baksta ar knābi man mugurā. Tukanu knābis ir ļoti vājš, tas nav paredzēts ēdiena nokniebšanai, jo ēdienu viņš iemet mutē un norij. Parasti būra tīrīšana izvēršas par ilgu smiešanos, jo esmu pārkutināta.
Bez augļiem Marwanam nepieciešams arī proteīns, kas diētā tiek iekļauts olu veidā. Tomēr atšķirībā no papagaiļiem, kas ir veģetārieši, Marwans, laukā esot, pats medī papildus našķus – kukaiņus un tauriņus. Reiz skatos, kā viņš, savā manierē, ilgi un pacietīgi kaut ko zālītē vēro. Nākamajā brīdī notiek tipiskais Marwana lēciens un viņam no knābja karājas tauriņš, tik liels kā manas abas plaukstas. Gardu muti, trīs kampieniem tauriņš jau ir nonācis tukana vēderā.
Nav jau tā, ka Marwans vienmēr ir uzvilcies. Kad viņu pamīļoju, viņš paliek pavisam mierīgs, aizver savus spilgti zilos plakstiņus un izbauda. Viņš ir visu uzmanības centrā. Ja Marwans pazūd no redzesloka, uzreiz sākas cītīga meklēšana. Vienmēr, pēc neliela satraukuma, viņš tiek saskatīts augstu koku galotnēs tepat teritorijā. Tomēr, ja viņš izietu no teritorijas, kāds viņu var pavisam vienkārši paņemt, jo viņš nespēj lidot, knābis ir vājš, arī balss nav skaļa, tādēļ par viņu arī lielākais uztraukums.
Bruņurupuči
Nu re, arī rakstā sanāca, ka visa uzmanība ir uz putniem. Par bruņurupučiem jau arī nav daudz stāstu – viņi vienkārši ir jauki. Putnu teritorijā ir divi baseini ar Kalifornijas bruņurupučiem, vienā baseinā ar dzelteno svītrojumu, otrā ar sarkano. Lai arī bruņurupučus ir visvienkāršāk atlaist atpakaļ dabā, jo viņi ir pielāgoties spējīgi, nav daudz dabisko ienaidnieku un ēdienkarte pieticīga, tomēr šos bruņurupučus Bolīvijā atbrīvot nevarēs nekad. Kā jau sugas nosaukums saka priekšā, to izcelsmes vieta ir Kalifornija un tie šeit, tāpat arī visos pasaules zooveikalos, ir nonākuši eksporta vai melnā tirgus ceļā. Šie bruņurupuči ir bīstami vietējai ekosistēmai, jo labi adaptējas un spēj izspiest vietējās radības. Līdzīgs piemērs arī Latvijā, kur, dabā izlaists Kalifornijas bruņurupucis, dzīvo zaļi un izspiež jau tā izmirstošo vietējo Purva bruņurupuci.
Vēl ir otra bruņurupuču māja, kas atrodas nostāk no putnu teritorijas, netālu no lāča Balū mītnes. Tur atrodas 12 Dzeltenpēdu bruņurupuči (Yellow-footed tortoise), kas ir vietējie Dienvidamerikas bruņurupči. Priekšā liels notikums, jo drīzumā puse no tiem tiks atlaisti dabā, šobrīd vēl notiek saskaņošanas un papīru darbi. Man īpaši patīk doties uz šo bruņurupuču māju tos barot. Parasti izaicinājums pa ceļam, kad ar lielu bļodu ar papaijām dodos, ir brīvie kapučīnpērtiķi un vāverpērtiķi, kas ir nekaunīgi un droši gana, lai zagtu ārā no bļodas papaijas gabalus. Īpaši esmu ielenkta, kad slēdzu vaļā bruņurupuču māju un nākas nolikt bļodu uz zemes. Tikmēr jau arī bruņurupuči ir pamanījuši mani un lēnītēm nāk uz durvju pusi. Tad pēc iespējas ātrāk jācenšas tikt iekšā, jo, ja pārāk daudz bruņurupuču ir panākuši man pretī pie durvīm, tad ieeja ir nobloķēta un vēl pirms barošanas pa vienam ceļu smagos radījumus malā no ejas. Ēdiens tiek pasniegts uz lielām banāna lapām, ko iepriekš ar mačeti nogriežu mežmalā. Jā, tā ir normāla parādība, ka vietējie staigā ar mačetēm. Ja jāveic kāds darbs džungļos, bez šī rīka būtu pavisam švaki.
Vēl viena Dzeltenpēdu bruņurupuču meitene ir putnu teritorijā, jo akluma dēļ, ir nepieciešama īpaša aprūpē un kopā ar ņiprajiem sugasbrāļiem nebūtu vēlams laist. Iespējams šī meitene ir iemesls, bet varbūt tomēr pārtika, kādēļ pie mums katru dienu piestaigā brīvais bruņurupucis Roberto. Kad pirmo reizi to ieraudzīju, biju šokā, cik milzīgs bruņurupucis tā vienkārši atnācis ciemos. Viņš parasti lēnītēm tuvojas un jau metra attālumā sāk atvērt un aizcirst muti, it kā gribēdams iekost. Tomēr, laikam ejot, sapratu, ka Roberto mani atpazīst un par iekošanu nemaz vairs nedomā. Dažkārt vetārsts vai kāds no voluntieriem klauvē pie vārtiem, turot rokās lielo un smago Roberto, kas pastaigājies par fermeru ceļu. Viņš tiek laipni gaidīts putnu teritorijā, jo šeit viņa atrašanās ir drošāka, kā uz ceļa. Brīžiem neparasti skati, kad papagaiļi kārtējo reizi alas dēļ uzsāk kautiņu, mēs, cilvēki, to risinām un vēl bruņurupucis maisās pa kājām. :) Kādu dienu sapratu, kādēļ Roberto tik bieži atrodas uz ceļa. Jo sastapu viņu ārpus otras bruņurupuču mājas. Tas nozīmē, ka viņa ikdienas maršruts ir starp putnu teritoriju un bruņurupuču māju, kas ir vairāku simtu metru attālumā.
Pieļauju, ka sabiedrībā ir priekšstats, ka lielais papagailis macaw taču ir tāds kā mājdzīvnieks. Jo tik ļoti ierasts redzēt šos dzīvniekus būros vai kā “objektus”, ar ko par maksu nofotogrāfēties dažādos kūrotros un izklaides vietās. Nē, macaw ir savvaļas putns, kas natīvs Dienvidamerikas un Centrālamerikas reģionu tropu zonām. Šis ir reģions, kur tie dzīvo un tiek izņemti no savas dabiskās vides, lai apmierinātu kāda cilvēka iegribu savu māju izdaiļot ar “krāsianu radījumu, kas runā”. No sirds ieteiktu padomāt divreiz par sekām, ko šāda putna iegāde izsauc. Pirmkārt, ir pieprasījums ir piedāvājums, eksotiska dzīvnieka iegāde veicina dzīvnieku izņemšanu no dabiskās vides un nonākšanu melnajā tirgū, kas ir ciešanas dzīvniekam. Un, otrkārt, der padomāt un salīdzināt, vai tiešām brīvs macaw, kas lido, rada pēcnācējus un ir daļa no mūsu ekosistēmas, ir iemaināms pret macaw, kas atrodas būrī, apgrieztiem spārniem, no stresa izraustītām spalvām un kalpo tikai kā iepriecinājums vienam cilvēkam vai ģimenei. Cilvēka mājās laimīgi jutīsies tikai mājdzīvnieki, savvaļas dzīvniekam ir jābūt savās mājās – dabā. Daudz lielāku ieguldījumu varam dot, adoptējot suni vai kaķi no patversmes, kā nopērkot papagaili zooveikalā.
Comments