Dzīvnieku aprūpe, protams, ir galvenā brīvprātīgo darbinieku ikdienas sastāvdaļa. Tomēr, lielu daļu no visa šī brīvprātīgā darba piedzīvojuma veido cilvēki, ar ko kopā biju Parque Machia.
Vispirms jau esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja strādāt kopā ar Roniju. Viņa ir tik dedzīga attiecībā uz savu darbu un skaidrs ir tas, ka putni ir ārkārtīgi svarīga viņas dzīves sastāvdaļa. Pateicoties viņas entuziasmam un tam, ka viņa piekrita šeit palikt ilgtermiņā, putnu nodaļa ir ieguvusi vērienīgus uzlabojumus. Šeit voluntieris, bez iepriekšējas pieredzes darbā ar dzīvniekiem, nepavisam nejūtas kā nepraša, jo ir jauniņais. Pirmajā dienā iemācījos veicamos rutīnas darbus un pajautāju visus interesējošos jautājumus, bet visu pārējo varēju veikt pēc saviem ieskatiem. Ronija jau pašā sākumā pateica, ka nevēlas norādīt uz kaut ko, kas jādara. Ja redz, ka kaut kas ir jāsatīra vai jāpielabo, tad tas ir uz paša atbildību. Sapratu, ka esam perfekta komanda, jo par savu atbildības sajūtu man šaubas nekad nav bijušas un ideālisms nemaz neļautu darbus apdarīt pa pusei.
Vēl man par labu ir fakts, ka Ronija ir no Izraēlas, kur atvaļinājumos esmu viesojusies divas reizes. Un Izraēla laikam ir tas gadījums, kad vairāk uzzini, rodas arī vairāk neatbildētu jautājumu. Te nu man ir tā lieliskā iespēja izprasīt un saprast visu no vietējā cilvēka skatupunkta. Piemēram, par obligāto armiju pēc vidusskolas, kur ir jāpievienojas gan puišiem, gan meitenēm. Ronija ir bijusi armijā un ir redzams, ka arī tā ir veidojusi viņa personību – nebīties no darba un grūtībām. Interesanta sajūta, ka strādāju kopā ar meiteni, kas profesionāli prot apieties ar ieročiem. :) Runājam par Izraēlas ēdienu un mūziku, kas bieži tiek atskaņota arī pie putniem. Ak, humuss! Abas esam lielas humusa cienītājas, kas šeit Bolīvijā nav dabūjams.
Kādu dienu putnu nodaļai cauri tiek vesta jaunā voluntiere un Xilona, ka vada tūri, man paziņo saka, ka šī būšot mana istabas biedrene. Lieliski! Ātri iepazīstamies, Pipa ir no Lielbritānijas. Tagad man būs divi istabas biedri no UK, baigais spiediens uz angļu valodu. Džekam (Jack) un vēl diviem puišiem pēc dažām dienām būs pēdējā darba diena, pirms ceļošanas pa Peru. Nelāgs notikums pašā noslēgumā, Džeka roku sakoda kapučīnpērtiķis, bet nākamajā dienā kodums bija inficējies un rokas izmērs drīzāk pielīdzinājās divu roku izmēram.
Pusdienlaikā uz tāfeles uzrakstīts “Bonfire tonight!”, kas būs kā atvadu ballīte Džekam un viņa draugiem. Ar Pipu nolemjam, ka piedalīsimies. Noteiktajā laikā visi pulcējas pie voluntieru kafejnīcas. Katrs paņem pa koka gabalam priekš ugunskura, un ar mačetēm un lukturīšiem dodamies lejup pie upes, pa džungļu taku. Xilona, kas jau iepriekš nodēvēta par uguns sievieti, veikli ar mačeti saskalda malku un iekur ugunskuru. Iedzeram vīnu un cepam mašmelovus. Džeks ar vienu roku sagriež sastāvdaļas maizītēm un uzmanīgi liek sildīties uz karstajiem akmeņiem. Kā likums, tieši pirms pasniegšanas, no maizītēm ārā ripo siers un citas sastāvdaļas un visi smej, kāpēc Džeks ir izvēlēts par galveno pavāru. Kādā brīdī Nātans saka, ka šobrīd jūtas kā pie ugunskura kaut kur Lielbritānijā, nevis Bolīvijas džungļos. Patiešām, lielākais voluntieru vairākums, kas šovakar sapulcējušies, ir no Lielbritānijas.
Ar Maksu no Ņujorkas, Kamoronu no Skotijas un Kamillu no Parīzes spriežam par Bolīvijas vīnu. Visiem garšo, bet Kamilla saka, ka nē, nemaz tik labs šis vīns neesot. Nav ne mazākās domas par vīna jautājumiem strīdēties ar francūzieti, tāpēc piekrītam, ka varbūt nav tas labākais un turpinam malkot. Vadošā valoda, komunikācijā ar voluntieriem, ir angļu, tomēr, kad Kamerons runā ar Kamillu, viņi runā spāniski. Saku, ka šāda praktizēšanās, starp cilvēkiem, kas abi runā angliski, nu gan ir mērķtiecīga. Kamilla apstiprina, tomēr arī atzīst, ka tā esot vienkāršāk, jo brīžiem nav saprotams, ko Kamerons savā skotu akcentā saka. Kamerons par to tik smejas un atzīst, ka akcents ir. Vakara gaitā stāstu par savu darbu Latvijā, kad Kamerons saka, ka arī būtu forši darīt ko līdzīgu, jo par runāšanu un prezentēšanu viņam satraukuma neesot. Pēc nelielas pauzes viņš gan piebilst, ka varētu strādāt tikai Skotijā, jo citur nesaprastu ko viņš saka. Ir jau pavēls un sagurums arī liek sevi manīt, kad ar Pipu un Kamillu nolemjam doties uz māju pusi.
Tuvojas nedēļas nogale un gan piektdien, gan sestdien ir Bolīvijas neatkarības svinības un lokālais zivju festivāls. Protams, voluntieri jau neies laist garām šādu vērienīgu pasākumu un piektdienas vakarā, pirms kopīgas došanās uz ciemu, ir neliela sapulce pie kafejnīcas, kur Nena saka:”Zivju festivāls ir vērienīgākā ballīte Villa Tunari. Turieties kopā. Puiši pieskata meitenes, jo būs daudz vietējo puišu, kas vēlēsies iepazīties. Meitenes, pieskatiet puišus, jo tur būs arī ļoti daudz traku vietējo meiteņu.” Esam noinstruēti un bariņā dodamies uz centru. Ar mums kopā arī nāk Estebana ģimene, sieva, brālis un divas mazās meitiņas, kas dzīvo netālu no voluntieru mājas un strādā CIWY labā. Festivālā princips ir tāds, ka jāiegādājas ieejas aproce un teritorijā, kas ir tāda kā estrāde, var baudīt koncertu, ēst zivis un malkot dzērienus. Atrodam vietu, kur apsēsties, puiši saliek kopā vairākus galdus un CIWY komanda viennozīmīgi ir lielākā kompānija festivālā. Uz skatuves skan latino ritmi, atbraukusi grupa no Cochabambas. Estebans pastāsta, kuras divas zivis no piedāvājuma ir no vietējās upes, tās tad arī bariņā dodamies pasūtīt uz zivju stendiem. Tieku pie milzīgas porcijas, kurā ir rīsi, cepts juka, salāti un gabals no kādas milzīgas zivs. Pēc vakariņām, šķivju vietā uz galda sāk sarasties alus pudeles un paši dejiskākie, Estebana ģimene un Xilona, jau ienirst dejotāju pūlī. Kādā no pauzēm, kad grupa ir beigusi savu performanci un tiek gaidīta nākamā, tiek atskaņota elektroniskā mūzika. Bens no ASV pielec kājās un viens, ĻOTI interesantos deju soļos, metas pūlī. Pie galda palikušie esam sajūsmā par Bena amizanto danci un ilgi vērojam, kā viņš palēnām tuvojas skatuvei. Viņu var labi pamanīt, jo pretstatā vietējiem, viņš ir garš un blondā galva nepārtraukti saskatāma pūlī. Nākamā grupa jau ir iekārtojusies un sāk atskaņot daudz mierīgākus ritmus. Pipa piebilst, ka Bens ātri vien būs atpakaļ. Un jā, redzam, kā Bens iznirst no pūļa un atgriešas pie galda. Viņš pozitīvi stāsta, ka nākot atpakaļ, kāds vietējais puisis viņam ar plaukstu uzsitis pa muguru, kad viņš pagriezies, visa kompānija novērsusies, it kā to nebūtu darījuši. Tad nu Bens esot parādijis visu, ko iemācījies darbā ar kapučīnpērtiķiem, respektīvi, no alpha male, kad tie ir nikni. Lokālie puiši pamatgi apmulsuši no šāda blonda cilvēkpērtiķa snieguma un aizsteigušies prom. Jā, Bens ir ļoti interesanta personība.
Tā kā divas dienas pēc kārtas pie bruņurupučiem mani sagaidija aptuveni 2 metrus gara čūska (nemaz nerunājot par dūres lieluma zirnekļiem), savā lauzītajā spāņu valodā jautāju Estebanam, kas tā ir par zaļo čūsku un vai tā nav indīga. Viņš saka, ka nē, šī neesot indīga tikai meklē vardes ko ēst. Un tad smejot piebilst, lai nākamreiz saucu viņu, būšot jauna jostiņa. Viņš arī pastāsta, kad ejot mežā, pie upītēm esot milzu skorpioni. Pēc tāda stāsta nemaz netaisos viņam pieminēt mazo skorpioniņu, ko netīšām nominu Kolka kanjonā. Džungļi ir pilni ar dzīvību.
Citu vakaru nolemjam, ka kopā gatavosim vakariņas. Kamerons ir uzņēmies pavāra lomu, bet es došos sagādāt produktus, jo patīk braukt ar mototaxi un tirgus piedāvājums labi apgūts. Mototaxi šajā mazājā džungļu ciemā tiešām priekš manis ir priekpilns notikums. Standarta process ir iziet uz lielceļa, nostopēt taksistu uz moča un par 1 bolivianos (0,13 eurocenti) tiec aizvests uz ciema centru. Sejā sitas siltais džungļu gaiss, asaras birst katra uz savu pusi un mati plīvo. Atgriežos un arī griezēji ir kaujas gatavībā, Pipa un Kamilla sagriež visus produktus, kamēr Kamerons silda pannas. Makss ierodas, kad cepšanās process rit pilnā sparā, tādēļ jūtas iepriecināts, ka dabūs trauku mazgāšanas pienākumu. Kamerons mani izsauc palīdzēt spageti ūdens noliešanā, turu sietu virs izlietnes, bet viņš lej iekšā spageti. To ir tik daudz, ka sieta apakša noplīst un visi makaroni iekrīt izlietnē. Kamerons smīn un saka:”Neteiksim viņiem!”. Un , pārsmējušies, žigli sākam kraut makaronus atpakaļ katlā. Es vēl nolemju, ka izlietne noteikti ir pilna ar baktērijām, tādēļ noskaloju makaronus ar krāna ūdeni, kuru NEDRĪKST DZERT (citi pat tīra zobus ar pudeļu ūdeni). Makaroni vēl drusku tiek apcepti un nekāda vaina, Kameronam ir sanācis tīri garšīgi un noēdam milzu makaronu porcijas arī par sesto dalībnieku, Dāvidu no Madrides, kas kavējas jau vairākas stundas.
Nākamajā dienā jūtos švaki, ēst īsti negribas un pusdienlaikā ēdiena vietā nolemju mazliet atlaisties. Kad eju atpakaļ pie putniem, satieku Kamillu un viņa saka, ka arī visi pārējie šodien kaut kā ne tā jūtās. Ar mokām sagaidu darba dienas beigas un pa taisno dodos uz gultu. Nākamajā dienā ir tik traki, ka pēdējiem spēkiem tieku līdz vannasistabai. Labi, ka ir mana gādīgā istabas biedrene Pipa, kas ir noziņojusi Ronijai par manu situāciju, ka šodien strādāt nevarēšu. Istabā mani apmeklē Xilona. Arī pusdienās aiziet nevaru, bet Ronija atnes pusdienas uz istabu un ūdeni. Saku, ka nākamajā dienā gan jau būs labi un būšu atpakaļ darbā, tomēr, pēc nakts mocībām, arī nākamajā dienā jūtos tieši tāpat. Nākamās dienas vakarā saņemu visus spēkus un eju uz attālo voluntieru kafejnīcu, lai iedzertu tēju un tomēr vērstos pēc vetārsta palīdzības. Marks no Vācijas, kas ir topošais vetārsts, man izprasa cik sveru un nosaka, ka man zāles varētu palīdzēt. Pērtiķiem palīdzot, bet viņam gan ne, jo svars lielāks. Saņemu arī norādes, kādas zāles, šoreiz cilvēku, rītdien ir jādabū no aptiekas. Pēc dzīvnieku zālēm patiešām jūtos mazliet labāk un vismz nakts paiet miegā. Pipa jau ir sarunājusi, ka nākamajā rītā atprasīsies uz kādu stundu, lai aizbrauktu uz centru nopirkt man zāles. Tomēr nākamajā rītā jau jūtos gana spēcīga un dodos uz centru pati. Pēc Pipas iedotajiem hidrācijas pulveriem un jauniegūtajām zālēm, nolemju, ka pēcpusdienā iešu pie putniem un lēnītēm veikšu darāmos darbus. Atgriešanās pie putniem arī ļoti paldzēja justies labāk un, pēc trīs dienu mokām, smaids pats iezagās sejā, kad atkal ieraudziju Romu un Monchito.
Jau šajā pašā vakarā paredzēta atvadu ballīte Jael un Markam, kas šoreiz būs pool party (baseina ballīte). Šim nolūkam Paola, ilggadēja CIWY darbiniece un atbalstītāja, ir atvēlējusi savu māju. Vēl domāju vai piedalīties, bet Ronija pārliecina, lai vismaz aizeju un kādu stundiņu pasēžu, tas liks justies veselākai. Uz vakarpusi jūtos gana vesela un pievienojos pārejiem. Nātans ir uzņēmies atbildību visus pabarot un organizē produktu griešanas procesus veģetārajiem un gaļas iesmiņiem. Pārējie tikmēr sēžam pagalmā, klausamies mūziku un runājam. Lūk, arī uzradies pirmais (un vakara gaitā arī vienīgais), kas ir gatavs glābt ballītes tematiku un bombačkā ielec baseinā! Visi pārējie tomēr dod priekšroku vienkārši pavadīt laiku sarunās. Kamerons Kamillai vairākkārt izsmalciāti piemin vārdu “beaujolais” un smīn. Prasu Kamllai, kas tad īsti ir tas “bužulē”. Kamilla pieliecas un pilnā nopietnībā saka, ka Beaujolais Nouveau ir slikts vīns no Burgundijas. “Ja redzi veikalā vīnu Beaujolais Nouveau – nepērc!”, tieku brīdināta no Kamillas. Visi smejas un cenšas iegaumēt “bužulē” vārdu, lai turpmākajā dzīvē izvairītos no šāda pirkuma.
Nākamajā vakarā paredzēts doties uz lokālo disko, kur, kā stāsta citi voluntieri, vietējie dejojot līnijās. Lai arī kā man gribētos padancot līnjā ar vietējiem, tomēr vēl nejūtos pietiekami labi, lai pievienotos.
Vienā no vakariem uzraksts uz kafejnīcas tāfeles vēsta “Football 20:00 pm”. Xilona cenšas pierunāt mani un Kamillu spēlēt, bet abas vienbalsīgi sakam, ka komanda, kurā mēs trāpīsimies, to smagi nožēlos un lūgsies, lai nespēlājam. Tāpēc, kamēr pārējie pulcējas uz futbolu, mēs ar Kamillu dodamies uz ciemu vakariņās, pēc tam nopērkam saldējumu un ejam skatīties futbolu. Spēlēs visa Estebana ģimene, izņemot pašu jaunāko meitu, voluntieru meitenes un Kamerons. Vērojam spēli un saprotam, ka visi spēlē pārsteidzoši labi. Priecājamies, ka bija saprāts nepiekrist piedalīties. :) Esam lepnas par Kameronu, ka viņš, vienīgais no puišiem, pārstāv gringo. Citu reizi esot bijusi spēle bolīvieši pret gringo, bet gringo komandā gana drosmīgas spēlēt bijušas tikai meitenes. Uztraukumam ir pamats, jo bolīviešiem futbols ir asinīs. Ar Kamillu tik pļāpājam un smejamies un tā īsti nemaz spēli neskatamies. Tā kā, mēs abas un Estebana jaunākā meita, esam vienīgās līdzjutējas, tad pienākums liek kliegt un plaudēt, kad kādai no komandām ir vārti. Mēs gan īsti tā arī nesaprotam, kurš spēlē kurā komandā, bet kad ir vārti, tad tik kliedzam. Gadās pa kādam golam arī palaist garām, tad, pēc komandas skatiem mūsu virzienā, tēlojam, ka to redzējām un plaudējam. Kad saldējums apēsts, selfiji ar Estebana meitiņu uztaisīti, nospriežam, ka esam pagalam sliktas futbola karsējas un velkamies mājās.
Jāsaka, ka pēc fiziska darba visas dienas garumā un lielā karstumā, pat man bija dienas, kad vēlējos doties gulēt ap plkst. 21:00, bet tieši tāds pats sagurums bija arī citiem, neatkarīgi kurā nodaļā strādā. Tomēr tās pāris stundas starp vakariņām un miegu pārsvarā pavadijām kopīgās sarunās. Bieži sēdējām pie mājas uz trepītēm ar Kamillu, Kamerons mums spēlēja ģitāru un suņi, Čiripa, Gudāls un mazais Japita vienmēr kaut kur tuvumā. Nolemjam, ka apciemošu Kamillu Parīzē, bet viņa mani Latvijā. Stāstu par Latviju, runājam par turpmākajiem ceļojumu plāniem un vienkārši jauki pavadām laiku.
Mans laiks Parque Machia saistīsies ar šo dziesmu, kura tika skandināta katrā ballītē.
Comments