Bolīvijā esam pavadījuši vairāk laika, kā sākotnēji bija paredzēts. Esam šeit jau piecas nedēļas, bet tomēr ir sajūta, ka vajadzētu palikt vēl vienu, pirms došanās atpakaļ uz Peru. Pa ceļam uz Peru loģisks pieturas punkts sanāk Kopakabana (3841 m.v.j.l.), pilsēta pie Titikakas ezera. Jau iepriekš tur bijām caurbraucot un pilsētiņa likās atbilstoša mūšu šī brīža vēlmēm – ārā no lielajām pilsētām, ūdens un dabas tuvums, ir internets.
Jānis ierosina vēl pēdējo nedēļu izbaudīt Bolīvijas lētās cenas un palikt kādā glaunākā vietā. Pēc nedēļām džungļos, gulēšanas salmu gultā un aukstām dušām, pilnām ar kukaiņiem, esmu gatava uz nelielu budžeta rāmju pārkāpšanu. Pēc Booking.com apskates, Kopakabana šādam nolūkam šķiet visatbilstošākā pilsēta Bolīvijā. Istabas ar skatu uz Titikakas ezeru ir pieejamas lielā izvēlē un, palikšana pieklājīgās viesnīcās, maksā pat lētāk kā moteļa istaba ASV. Turklāt arī pamatīgi rakstu parādi iekrājušies... Nolemts, izskatās, ka šī būs viesnīcu testēšanas nedēļa!
Hoteļu maratons
Pirmajai naktij Jānis izvēlas Hotel Onkel Inn Torres de Copacabana, kas atrodas pašā ezera krastā un ārpus pilsētas centra. Skats, kā solīts, ir uz ezeru un, diži nedomājot, ierindoja šo viesnīcu kā nr. 1 kategorijā “Skats”. Šī ir dizaina viesnīca ar minimālistiski atturīgu interjeru. Duša šeit ir karsta un ūdens tek pa tiešo no “klausules”, nevis caur Latīņamerikā tik populāro elektrisko ierīci, kas uzsilda ūdeni, tekot tai cauri. Pirmo reizi piecās nedēļās redzu šādu dušu. Gandrīz vai pazūd īstā Bolīvijas sajūta. :) Vienīgais mīnuss, ka pludmales krasts, kas ir vienīgai ceļš uz centru, nav izgaismots. Nākot mājās no vakariņām, ceļu izgaismojam ar kabatas lukturīti. Pēkšņi mūs pārsteidz suņu bars, kas vienkārši sāk ar mums iet kopā. Sākotnēji neliels izbīlis, jo nav saprotams, kādēļ viss bars mums ir pievienojies pastaigā. Bet, pastaigājuši ar mums, drīz vien suņi sāk izklīst. Laikam bara instinkts, jo viens no suņiem sāka mums iet blakus un pārējie pievienojās.
Nākamajā rītā paceļu galvu no gultas un Titikaka manā acu priekšā visā savā zilumā. Baudāms skats pozitīvi ietekmē noskaņojumu, īpaši pamostoties. Šodien esam nolēmuši mainīt vesnīcu uz citu, par kuru izlasīju Lonely Planet. Bet, šī viesnīca nav Booking.com un atbilde uz manu iepriekšējā vakara e-pastu vēl nav. Notiek mans pirmais telefona zvans spāņu valodā un novienojamies, ka plkst. 12:00 varam ierasties. Pa ceļam Jānis veic dzestru peldi Titikakā.
Ierodamies viesnīcā Las Olas un mums tiek ierādīta mūsu mājiņa ar nosaukumu El Cielo (no spāņu val. debesīs). Mums esot pavicies, parasti visas mājiņas ir rezervētas krietnu laiku iepriekš, taču mēs esam uztrāpījuši robu, kad viena ir brīva. Turklāt tieši tā, ko visvairāk vēlējos. Nespējam vien nopriecāties par cilvēku izdomu un spēju radīt ko tik fantastisku. Mēs nakšņosim mākslas darbā, burtiski! Pati māja ir apaļas formas un sastāv no diviem stāviem. Pirmajā ir gulta, virtuvīte un vannasistaba, bet otrajā stāvā ir tāds kā štābiņš ar rakstāmgaldu un gultu. Milzīgs logs ir vērsts uz Titikaku un tik pat liels logs uz debesīm. Pirmā stāva gulta ir apaļa un pat sega ir pielāgota apaļa. Otrā stāva gulta ir ar pieciem stūriem un, protams, arī šeit sega ir pielāgota gultas formai. Pirmo stundu fotografēju mājiņu un atrodu arvien jaunas un jaunas neparastas detaļas. Šeit katra detaļa ir kādas radošas idejas realizācija. Vērojot šeit ieguldīto darbu, rodas cieņa un apbrīns pret šīs vietas radītāju. Es sajūsminos par loga stikliem un rāmi, jo katrs stikliņš ir piegriezts neregulārā formā. Tikmēr Jānis novērtē elektriķa darbu, jo netipiski Bolīvijai, kontakti un gaismas slēdži ir pārdomātās vietās.
Bet tas vēl nav viss! Bez mūsu mājiņas viesiem ir iespēja palikt arī bruņurupucī, gliemezī, viļņos, tornī, vigvamā un citos intersantos namiņos. Kad mūsu mājiņa ir apbrīnota no ekšpuses, apsēžamies dārzā un priecājamies par pārējiem namiņiem, kas visi ir kā skulptūras. Pa teritoriju staigā trīs alpakas, kas spēj noēst visas teritorijas zālāju un zāles pļāvējs šeit nav jāpielieto. Viesnīcnieki cenšas saimniekot maksimāli ekoloģiski.
Šeit pat ilgi nav jāskaitļo, šī viennozīmīgi ir interesantākā un skaistākā vieta, kādā visu ceļojumu laikā ir nācies nakšņot. Sāku prātot, kas gan ir šīs vietas radītājs. Un tālu nav jāmeklē, jo jau nākamajā dienā iepazīstamies ar visu namiņu ideju autoru un realizētāju Martinu. Viņš ir skulptors no Vācijas, kuru mīlestība atvedusi uz Bolīviju. Šobrīd Martins ar komandu veic jaunākā namiņa, vigvama, būvniecību.
Martinam veiksmīgi ir izdevies izveidot izcilu komandu, ar ko kopā tiek realizētas neparastās idejas. Šeit, Constru Arte lapā, var palasīt par Martinu un viņa komandu, kā arī apskatīt video, kā tapuši daži no namiņiem.
Bijām veikuši namiņa El Cielo rezervāciju tikai uz divām naktīm, jo citi datumi bija aizņemti. Bet Martinam pieder arī blakus teritorijā esošā viesnīca La Cupula, kas arī ir visai noslogota, tomēr Martins personīgi atrod risinājumu un tiekam pie istabas. Viesnīcas La Cupula radīšanā Martins ir iedvesmojies no arābu kupoliem un, attiecīgi, visus numurus un galveno ēku raksturo šis elements.
Pirmajā naktī ir vienkāršāka istaba ar māla krāsniņu (apsilde, vēl jo vairāk krāsniņa, ir liels retums Bolīvijas viesnīcās) un mākslas darbiem pie sienām.
Otrajā naktī tiekam pārcelti uz suite numuru, kas jau atkal pārsteidz ar izdomu. Šeit gulta ir tik milzīga, ka tajā varētu satilpt vismaz četri cilvēki. Milzīgs logs ar skatu uz Kopakabanu un Titikaku un, kas raksturīgs visiem numuriem šeit, guļamtīkli pie namiņa. Jauku mirkli piedzīvoju guļamtīklā, kad nemanot pienākusi alpaka un pieliek man savu mīksto purniņu pie sejas. Lai arī Andu kalnos nereti esam satapuši alpakas, to bučas iepriekš vēl nebija gadījies saņemt.
Kopakabanas augstā novietijuma dēļ, vakari ir dzestri un nolemjam sasildīties karstā vannā zem klajas debess. Drīz vien pie mums pienāk viena no viesnīcas alpakām, jau atkal lēnām tuvinās manai sejai, bet noliecas līdz vannai padzerties ūdeni. Ko tādu laikam var piedzīvot tikai šeit.
Pilsētiņa Kopakabana
Pati Kopakabanas pilsēta ir maza un, pateicoties Titikaka ezeram, visai tūristiska. Šis ir starta punkts, lai dotos uz Titikakas salām Isla Del Sol un Isla De La Luna (no spāņu val. Saules un Mēness salas). Šeit ir jauks tirgus, kur ikdienā iegriežos pēc produktiem. Īpaši lielā daudzumā šeit tirgo milzu popkornu, kas pagatavots no milzu kukurūzas graudiem. Tāpat kā kartupeļu veidi, arī kukurūzas šeit pieejamas dažādās variācijās. Visizplatītākās ir baltā kukurūza, ko vāra ēšanai un izmanto popkornam, un violetā kukurūza, no kuras gatavo dzērienu chicha morada. Gar ezeru izkārtojušās būdiņas, kur var nogaršot Titikakā zvejotās zivis. Populārākās ir forele un mazās, kraukšķīgās ispi zivtiņas.
Pilsēta atrodas starp diviem kalniem un nolemju uzkāpt Kalvario kalnā (4200 m.v.j.l.), kura pakājē arī atrodas mūsu viesnīca. Taču šis kalns nav vien skatu punkts tūristiem, katru gadu šeit ierodas tūkstošiem svētceļnieku un, pēc Jaunavas Bazilikas apmeklējuma, kāpj Kalvario kalnā, pa ceļam apstājoties un lūdzot pie 14 krustiem. Kāpiens nav ilgs, tomēr šajā augstumā ir pagrūti elpot. Pa ceļam augšup, mani uzrunā baltā tērpta mūķene, kas dodas lejup. Tieku izjautāta no kurienes esmu, kā izskatās Latvijā utt. Pēc jaukas sarunas ar laipno kundzi, priecīgi turpinu kāpšanu. Kalna virsotne ir noklāta ar sveķiem un, tajos ielipušiem, krāsainiem papīra punktiņiem. No šejiens paveras lielisks skats uz Saules salu un Kopakabanas pilsētiņu.
Paši bolīvieši uz Kopakabanu dodas, galvenokārt, Jaunavas Bazilikas dēļ. Interesantākais, ka katru dienu plkst. 10:00 pie bazilikas notiek automobīļu iesvētīšanas ceremonija (Bendiciones de Movilidades). Sabrauc automašīnas, nostājas rindā uz iesvētīšanu, tad priesteris tās iesvēta un tiek dekorētas ar lentām un dažādiem dabīgajiem un mākslīgajiem ziediem. Kad mašīnas iesvētītas, cilvēki priecīgi fotogrāfējas pie tām ar atvērtu motora pārsegu. Bieži arī, ar izdekorēto mašīnu, dodas lejā pie ezera šo notikumu nosvinēt, uzgrillējot gaļu un iedzerot pa aliņam. Man šādas mašīnu iesvētības šķiet paradokss, jo bolīviešu šoferi izceļas ar īpaši traku braukšanas stilu, krietni trakāku kā Peru. Bieži esam bijuši mikrobusos un takšos, kur lepni pie atpakaļskata spoguļa karājas kareklītis, kas simbolizē, ka mašīna šogad bijus iesvētīta, tomēr šoferis brauc tik agresīvi, ka atliek vien sastingt pasažiera sēdeklī un cerēt, ka līdz galamērķim tiksim sveikā. Rodas sajūta, ka mašīnas iesvētīšana dod šoferiem sajūtu, ka “ar mani jau nekas nenotiks”, bet loģiskāk būtu sākt ar savu attieksmi pret braukšanu.
Vēl interesants gadījums man bija saistībā ar Kopakabanas pastu, kas arī daudz stāsta par attieksmi. Bet šoreiz par attieksmi pret darbu. Vēlējos nosūtīt pastkarti uz Latviju un devos uz pastu, lai nopirktu marku, aploskni un nosūtītu vēstuli. Uz pasta darbinieka krēsla bija nolikta cepure, radot priekšstatu, ka darbinieks ir uz mirkli izgājis. Turpat arī citi tūristi ar tādu pašu mērķi, kas pacietīgi gaida darbinieku atgriežamies. Nolemju, ka atnākšu vakarpusē. Vakarā tieši tas pats - cepure uz krēsla un neviena nav. Nāku nākamajā dienā un jau sāku pa tuvumā esošajiem ofisiem jautāt, kur tad ir dabinieks un vai pilsētā ir kāda cita vieta, no kuras nosūtīt vēstuli. Esot tikai šī un man jāpagaida, jo darbiniekam šeit būtu jābūt. Trešajā dienā, kad atkal pastā satieku tikai cepuri, nolemju piestaigāt turpat blakus esošajā policijas iecirknī, lai apjautātos par pazudušo pasta darbinieku, varbūt viņiem kas zināms, un mazliet papopularizētu šo absurdo situāciju, jo arī citi tūristi ir manāmi sašutuši par nespēju nosūtīt savus sūtījumus. Ceturtajā dienā ierodos, cepures nav, bet arī darbinieka nav. Kad jau dodos ārā no ofisa, telpā ienāk kāda sieviete ar man tik zināmo cepuri. Nenoturos un jautāju: “Kāpēc vairākas dienas neesat darbā? Cilvēki šeit spieto apkārt un gaida.” Sieviete neko neatbild, tomēr entuziastiski piedāvā uzlikt zīmogu vēstules nosūtīšanai. Tā kā šajā pasta ofisā nav aploksnes, kura arī man nepieciešama, nopūšos un nolemju vēstuli nosūtīt, kad ieradīšos Kusko, Peru. Šī ir jāpieņem kā daļa no Bolīvijas pieredzes un esmu priecīga, ka pēdējo mēnešu laikā jau esmu Peru un Bolīvijas cilvēku take it easy attieksmi pieņēmusi.
Pēc Kopakabanas esam paredzējuši doties atpakaļ uz Peru. Dienu iepriekš dodamies iegādāties autobusa biļetes, bet mums tiek paziņots, ka uz robežpunktu mums būs jaubrauc ar motorlaivu pa ezeru, bet Peru pusē mūs gaidīs autobuss. Bolīvieši mīl streikus un arī šoreiz robežpukts, un tam pievedošie ceļi, ir bloķēti. Pārsvarā streiko raktuvju strādnieki un viņi savā rīcībā mēdz būt visai agresīvi, lai maksimāli tiktu sadzirdēti. Autobusu un kravas mašīnu šoferi parasti cenšas apbraukt streiku vietas vai nebraukt vispār, jo nereti tiek atņemtas mašīnu atslēgas un pasažieru vai kravu piegāde var ievilkties uz vairākām dienām. Lai arī streiki ar ceļu blokādēm nav patīkams notikums, nolemjam, ka došanās ar laivu uz robežpunktu būs neparastākā robežas šķērsošana līdz šim. Nākamajā dienā, krietnu laiku ieprikš, ierodamies uz laivu, bet mums paziņo, ka viss kārtībā, streiks ir beidzies un ceļu blokādes ir novāktas, tātad uz robežpunktu brauksim ar autobusu. Vēlāk uzzinājām, ka raktuvju strādnieki streiku nolēmuši izbeigt ļoti traģiska apstākļa dēļ. Viens no Bolīvijas deputātiem bijis ieradies un personīgi apspriesties ar streikotājiem, bet ticis nosists līdz nāvei. Pa autobusa logu redzam zemes uzbērumus uz ceļiem, kas šobrīd atrakti vaļā, ceļu malas ir nodedzinātas. Savām acīm vērojam liecības šausmām, kas šeit pirms dažām stundām notikušas.
Lai arī uz negatīvas nots sanāk doties prom, Kopakabanas nedēļa mūs bija aplaimojusi gana ar saviem maģiskajiem ikvakara saulrietiem virs Titikakas ezera. Starp citu, interesants fakts, ka Titikakas ezers ir viens no septiņiem Zemes enerģētiskajiem punktiem, Zemes Otrā čakra. Ja sanāk būt Kopakabanā, viennozīmīgi rekomendējam vismaz vienu nakti palikt Las Olas vai La Cupula viesnīcās un savām acīm izbaudīt Martina radīto, turklāt par pieņemamu cenu.
Comments