Nemanot pienākusi mana pēdējā darba diena CIWY. Visu dienu cenšos maksimāli daudz laika pavadīt ar putniem un bruņurupučiem. Skumīga sajūta vien apzinoties, ka neredzēšu šīs fantastiskās radības. Vismaz mierina fakts, ka Ronija bez palīdzīgām rokām nepaliks, jo šodien ir ieradusies un sāks strādāt jaunā voluntiere Džeimija. Pēcpusdienā viņa ierodas, lai tiktu iepazīstināta ar darbiem putnu nodaļā. Tā kā Ronija ir pusdienās, izstaigājam pa parku un apstāstu par putniem. Kad pieejam pie Karolīnas, sāku runāt un viņa, kā parasti, atbild savā piemīlīgajā balsī. Džeimijas acis pārsteigumā ieplešas. Atceros, ka arī manā pirmajā dienā, biju pārsteigta un sajūsmināta par pirmajiem papagaiļu sveicieniem.
Vakarā mums ir sarunāts doties atvadu vakariņās uz ciema centru. Uzaicinam līdzi arī Džeimiju un vēl vienu jauno voluntieri no Holandes. Pie vakariņu galda runājam par dzīvniekiem, kas ir ierasts temats arī ārpus darba. Pipa stāsta par jaunākajiem piedzīvojumiem kapučīnpērtiķu nodaļā. Jāsaka kā ir, tā ir visai bīstama nodaļa sievietēm, jo nez kāpēc, tieši kapučīnpērtiķi vairāk respektē vīriešus. Pipa stāsta, ka cenšas būt piesardzīga, bet, ka tomēr sanācis, ka šodien viens no pērtiķiem jau ir iemeties matos. Par laimi bez traumām. Lizanna no Holandes cītīgi klausās Pipas stāstījumā, jo jau rītdien būs jāsāk darbs pie kapučīniem. Pipa mierina, ka, neskatoties uz dažiem bīstamākiem momentiem, darbs ar kapučīniem ir emocionāli atalgojošs. Tāpat kā ar putniem, ir jāzina, kurš ir kurš šajā nodaļā, lai neiekultos nepatikšanās. Interesantākais stāsts ir, ko pērtiķi dara ar sīpoliem. Reizi pa reizei, tiem tiek izdalīti uz pusēm pārgriezti sīpoli. Pērtiķi ar to sevi ieberzē, it kā mazgātos. Berzē paduses, galvu, ausis. Asaras birst no sīpola sīvuma. Beigās sīpols tiek sašķaidīts pret akmeni un iemērkts astes gals, ar ko apslaka seju.
Pēc vakariņām vēl mūsu tradicionālā pietura, mājās gatavotā saldējuma bodīte. Šarlote, kā parasti, notiesā trīs šokolādes konusus, jo tas esot tik labs, ka tā arī nesanāk pamēģināt pārējās garšas. Es nododos garšu eksperimentiem un pasūtu tās garšas, kas vēl nav pagaršotas. Kokosrieksts, čerimoja un kāds džungļu auglis, kam jau paspēju aizmirst nosaukumu. Vēderi pilni un kopīgi nolemjam, ka sagurums dara savu un mājās negatavosim iepriekš sarunātos Pina Colada kokteiļus. Turklāt tirgus jau ciet un nevaram vairs dabūt pašu galveno sastāvdaļu ananāsu. Nākamajā dienā man jābrauc atpakaļ uz Kočabambu un diena solās būt saspringta.
Rīts pirms aizbraukšanas
No rīta ceļos tāpat kā visi pārējie, jo, pirms braukšanas prom, vēl jāpaspēj apciemot citas nodaļas, sakrāmēt somu un atvadīties no draugiem. Gribu izbraukt ap pusdienlaiku, lai pirms tumsas iestāšanās būtu Kočabambā, tomēr tieku pierunāta, lai braucu prom ne ātrāk kā pirms kopīgām pusdienām.
Pēc brokastīm man ir sarunāts doties līdzi Kamillai pie zirnekļpērtiķiem. Šī nodaļa atrodas džungļainā pakalnā, aptuveni 20 minūšu pārgājienā no voluntieru kafejnīcas. Spaiņos tiek sakrāmēta augšā nesamā pārtika un sākam kāpienu augšup. No lauku ceļa ir jānogriežas pa mazu taciņu, kas stiepjas augšup kalnā. Meitenēm šis kāpiens jau ir atstrādāts un pa ceļam notiek pieturēšanās pie kokiem un to saknēm, kā arī tieku brīdināta, kur nevajag pieturēties, jo dažiem kokiem ir pamatīgi dzelkšņi.
Pēc intensīvā kāpiena, nonākām ne tik aizaugušā pakalnā un skatam paveras zirnekļpērtiķu valstība. Redzu tālumā, kā melnie un veiklie radījumi rāpjas pa kokiem un šūpojas virvēs. Kopā viņu šeit ir 20. Uz takas, kas ved uz voluntieru būdu, mūs gaida zirnekļpērtiķiene. Kad pa vienam ejam garām, viņa mani vēro un sniedz roku. Vēl neesmu instruēta, kā man ir jārīkojas, tāpēc turpinu iešanu. Viņa pieceļas un, maigi turot roku man pie vēdera, nāk līdzi, pa ceļam asti aptinot ap manu roku. Šo sajūtu, pirmo tikšanos ar zirnekļpērtiķi, ir vārdos grūti aprakstīt. Tas bija tik cilvēciski.
Pa vienam spraucamies iekšā būdā, lai mazliet apsēstos un atvilktu elpu. Ieiešana būdā arī ir vesels pasākums, lai iekšā netiktu brīvie kapučīnpērtiķi, kas arī šeit dežūrē un ir krietni nekaunīgāki par zirnekļpērtiķiem. Būdā palīdzu sagriezt banānus, kas būs brokastis pērtiķiem. Meitenes nes ārā lielās bļodas ar banāniem un pērtiķi neteidzīgi sāk brokastot. Kapučīni tiek dzīti prom, tomēr tie ir tik veikli, ka pamanās nočiept pa kādam banāna gabalam. Zirnekļpērtiķu uzvedība ir tik mierīga un cilvēciska, man patiešām ir grūti noticēt tam, ko redzu. Līdzīgi kā kapučīnpērtiķu nodaļā, daļa no pērtiķiem ir brīvi, bet daļa pie virvju sistēmas, kas ļauj brīvi pārvietoties pa teritoriju. Atšķirībā no kapučīniem, ar zirnekļpērtiķiem droši var strādāt sievietes, jo viņi tik izteikti nedala dzimumus un nav agresīvi.
Izeju no būra un plānoju apsēsties uz baļķa blakus Kamillai, bet pa ceļam jau mani pārķer kāds no pērtiķiem. Kamilla saka, ka viss kārtībā, ka tā ir meitene un man esot lēnām jānotupjas. Tieku nopētīta, apčamdīta un varu lēnām piecelties un doties tālāk. Kad apsēžos blakus Kamillai, pie manis atskrien un klēpī ielec meitenīte Iggy. Jā, šeit, protams, arī katram pērtiķim ir savs vārds. Iggy mīlīgi noguļas klēpī un apķeras ap maniem ceļgaliem. Es pētu viņas rokas, katram pirkstiņam ir pirkstu nospiedums kā cilvēkiem. Mani totāli pameta sajūta, ka Iggy ir pērtiķis. Visa uzvedība, kustības, ieinteresētība vairāk atgādina mazu cilvēkbērnu. Ārkārtīgi emocionāls mirklis man.
Skaidrs, ka viņi saprot, ka esmu jauna seja šeit, jo par mani tiek izrādīta vislielākā interese. Kad viņi iet garām, pa ceļam cenšas pieskarties pie muguras vai kājām, vai apvīt asti ap roku. Kāds skrien garām Kamillai un it kā netīšām aizķer matus, viņa dusmīgi nosaka, ka viņš tā dara visu laiku. Pie manis pienāk jauns interesents, Kamilla ātrumā neatpazīst un paceļ asti apskatīties – tēviņš! Man ir lēnām jāceļas kājās no baļķa, kur sēdēju. Pieceļos un tik tiešām viņš no manis atstādinās. No tēviņiem ir jābūt uzmanīgiem, jo tiem ir savi instinkti, kas var pārvērties agresijā. Kamilla stāsta, ka brīvdienā bijusi tūristu miradorā (skatupunktā), kur tajā laikā tur bijuši brīvie zirnekļpērtiķi. Cilvēki, protams, aktīvi centušies uzņemt selfijus un pieskarties pērtiķiem. Kamilla redzējusi, ka tas ir tēviņš un brīdinājusi, lai to neaiztiek, uz ko saņēmusi jautājumu “Kāpēc tad ne?”. Skaidrojums nevienu nav interesējis.
Lielākā daļa pērtiķu tuvāk un tālāk, tomēr pulcējas apkārt mums. Ievēroju, ka viens mūs cītīgi vēro no pašas koka galotnes. Jautāju koordinātorei Nikijai, kas ir šis pērtiķis. “Tā ir Bebe, viņas “īpašnieks” viņu seksuāli izmantojis’’, Nikija klusi nosaka, it kā atbildot uz jautājumu, kādēļ Bebe ir bailīgāka par pārējiem. Šis ir viens no stāstiem, drausmīgs stāsts. Bet katram no dzīvniekiem šeit ir savs stāsts, mums zināms vai nezināms. Tas, ka viņi ir nokļuvuši šeit nevis atrodas dabā, jau vien stāsta daudz.
Kad atkal apsēžos uz baļķa, pie manis pienāk Negra. Viņa ir vecākā pērtiķu mātīte barā un to ļoti labi var redzēt arī viņas sejā. Viņas sejiņa ir kā vecai, mīlīgai tantiņai. Kamilla saka, ka Negra mēdz būt kaitinoša un īdzīga. Šodien gan izskatās, ka Negrai ir priecīgs prāts un viņa iesēžas man klēpī. Pēc brīža viņa kaut ko rāda uz savas kājas. Kamilla komentē, ka man tur jāskatās un kaut kas jāmeklē. Labi, sāku imitēt kaut kā meklēšanu pa melnajām spalvām, bet nu viss ir tik tīrs, ka nekas tur atrodams nav. Tā kā tā ir daļa no socializēšanās procesa, tik turpinu meklēt neesošo. Kādā brīdī gribas noglaudīt Negras galvu, viņas satver manu roku un noliek atpakaļ tur, kur jāmeklē.
Negra šeit ir adoptējusi un izaudzinājusi vairākus pērtiķbērnus, kas palikuši bez mammām. Šausminošs ir fakts, ka, lai nomedītu pērtiķēnu un to varētu notirgot, vispirms malumednieki nošauj pērtiķmammu. Nereti CIWY nonāk bārenīši, kam vēl būtu jāzīž mammas piens. Tad Negra pašaizliedzīgi uzņemas mātes lomu un izaudzina bērniņus. Viņai krūtīs pat ir mazliet piena. Kamēr ar Negru sēžam un “blusojamies”, atskrien viens no bērneļiem, ielec man klēpī un Negra sāk krūts barošanu. Negra, ar savām garajām, melnajām rokām, apskauj bērniņu, bet es apskauju viņus abus. Bērniņam ir dubultais apskāviens.
Marija, bolīviešu meitene, kas šeit vairākus mēnešus strādās un veiks pētījumu bakalaura studijām, mūs vēro un saka, ka man ir jābrauc atpakaļ un jāstrādā ar zirnekļpērtiķiem. Jau galvā kaldinu plānus, ka decembrī varētu būt Argentīnā vai Čīlē un tad, pie reizes, varētu atbraukt atpakaļ uz Bolīviju pastrādāt. Būs lietus sezona, maz voluntieru, bet darbu apjoms nemazināsies.
Saprotu, ka laiks ar zirnekļpērtiķiem ir paskrējis nemanot un esmu aizsēdējusies. Man vēl ir sarunāts ar Pipu un Ali pievienoties lāča Balū barošanā un vēl taču jāuzkāpj slavenajā tūristu miradorā. Un, protams, pats smagākais – jāaiziet atvadīties no putniem un Ronijas... Apskauju Negru, saku paldies meitenēm un, mazliet eiforijā no tikko notikušā, viena dodos atpakaļ pa džungļu taciņu.
Kad esmu lejā, lai ieekonomētu laiku, pa tiešo nogriežos uz tūristu takas, kas ved augšup uz skatupunktu (mirador). Līdz galamērķim varot nokļūt 40 minūtēs, bet kāpiens ir stāvs, ir ļoti karsti un man līdzi nav ūdens. Tomēr nolemju, ka maršruts nav ilgs un padzerties jau varēs pēc tam. Ik pa brīdim uz takas satieku pa kādai bolīviešu ģimenei vai tūristu bariņam, kas lēnītēm veic maršrutu vai piesēduši atpūsties. Sasveicinamies un traucos visiem garām. Kādā brīdī nojaušu, ka nu jau laikam esmu uz takas pirmā gājēja, jo pēc skaļākiem soļiem, čūskas bēg katra uz savu pusi. Piedodiet dāmas, ka traucēju sauļošanos, bet man ir saspringts grafiks!
Aizelsusies nokļūstu skatupunktā, kas atrodas pakalnā un redzami džungļu plašumi, ciems Villa Tunari un upe. Uzņemu dažas fotogrāfijas un dodos lejup. Pretī man nāk kāda ģimene un jautā, cik vēl ilgi līdz augšai. Redzu, ka viņi ir pamatīgi saguruši, tāpēc saku, ka vēl tikai kādas 5 minūtes, bet zinu, ka būs ilgāk. Jānis mani parasti rāj, ka pārgājienu laikā saku cilvēkiem, ka jāiet mazāk kā patiesībā. :) Bet man šķiet, ka tad ir vieglāk saņemties un pievarēt pēdējo gabalu. Vēl uz takas satieku jauniešus, kad viņi ierauga, ka man uz maikas rakstīts “voluntario”, sāk jautāt par CIWY. Apstāstu visu interesējošo un ierosinu, lai pēc takas nonāk lejā uz CIWY administrāciju aprunāties. Klusībā ceru, ka pirms aizbraukšamas, būšu kādam iepārdevusi ideju paraksrtīties uz šo neaizmirstamo piedzīvojumu.
Satiekos ar Pipu un Ali un dodamies pasniegt uzkodu lācim Balū. Pipa sauc “Balūūū” un no meža iznāk smaidīgākais lācis kādu jebkad nācies redzēt. Balū ir Andean spectacled sugas, kam ir veģetāra ēdienkarte. Varbūt tādēļ šie lāči izskatās tik mīlīgi? No plēsēja imidža ne miņas. Balū uzkodām tiek pasniegti divi banāni un divi apelsīni. Kamēr viņš lēnītēm un saudzīgi lupina nost apelsīna miziņu, kāds zaglīgais kapučīnpērtiķis pielavās un nozog banānu. Ali stāsta, kā vakar ar Balū devies pastaigā pa džungļiem. Lācis viņu esot pamatīgi nokausējis, nesies augšup pa savu iestaigāto džungļu taku un Ali nekas cits nav atlicis, kā skriet līdzi. Citkārt, kad Balū nav vēlēšanās uz fiziskām aktivitātēm, viņš pastaigas laikā nolemj pagulēt. Arī tad citu variantu nav, kā gaidīt stundu vai divās, kamēr puisis izgulēsies. Vēl viņa vēlmju sarakstā ir uzkāpt kādā kokā, arī tad vien nākoties gaidīt, kamēr lācis izpriecāsies. Balū tiešām ir laimīgs lācis. Šķiet, ka pēc skaudrās pagātnes viņš ļoti novērtē, ka var dzīvot dabā un baudīt cienīgu attieksmi no cilvēkiem.
Labi, laiks doties krāmēt somu. Tad saņemu sevi rokās un dodos atvadīties no putniem. Pieeju pie katra un saku “čau”. Kad atvados no Mončito, viņš rāda, ka vēlas nākt uz rokas. Šī būs mūsu pēdējā samīļošanās... Atvados no Ronijas. Viņa man saka paldies un, ka, diemžēl, dzīvnieki neprot pateikt paldies, tomēr mans laiks šeit ir kaut ko nozīmējis, tiem pat neapzinoties. Bet man nemaz nevajag sajust putnu “paldies”, jo darot šo darbu bez samaksas, nekad iepriekš neesmu jutusies tik atalgota! Šī vieta man no jauna ir iemācījusi kaut ko ļoti svarīgu – ka esmu laimīga. Rīgā, stresā un steigā, izrādās, man tas bija kas sen aizmirsts. Visam pa virsu vēl Ronija pasaka, ka esmu bijusi labākā voluntiere, ar kādu viņai nācies sastrādāties. Nu vai tad tas nav labākais paldies, kāds vien var būt? :) “Man ir tāda sajūta, ka Tu atgriezīsies”, pirms es dodos, nosaka Ronija.
Kā runāts, vēl palieku uz kopīgām pusdienām voluntieru kafejnīcā. Atvados no Nenas, vetārstiem Fernando un Lani. Un tad vēl pēdējie atvadu vārdi ar draudzenēm. Kamilla ierosina, ka man uz busu ir jābrauc ar mototaxi. Runāts, darīts! Atvadamies un dodos stopēt mototaxi. Ar lielo somu uz muguras, sūtot gaisa skūpstus paliekošajiem, dodos vēl pēdējā motocikla braucienā pa džungļu šoseju.
Gar busa logiem ņirb spilgti zaļās krāsas, kas mani tik ļoti fascinēja ierodoties. Es pārdomāju notikušo un nespēju tam noticēt. Viss šis laiks pagājis kā sapnī. Bet no sapņa palicis neaprakstāms prieks. Nu man ir pavisam skaidrs, kādēļ savos atvaļinājumos Parque Machia atgriežas voluntieri no visas pasaules.
Ar CIWY dzīvnieku stāstiem var iepazīties šeit.
Savā Instagram profilā esmu publicējusi foto un video ar CIWY dzīvniekiem.
CIWY joprojām atrodas veterinārārsti Lani un Fernando, kuri publicē foto un video kā sokas CIWY dzīvniekiem. Viņus varat atrast Instagramā Meet The Furs.
Un, ja sajūti vēlēšanos izdarīt kaut ko, kas Tavu sirdi padarīs plašāku, vienmēr esi mīļi gaidīts CIWY! Mēs katrs spējam radīt izmaiņas!
Comments