Salsas galvaspilsēta - Kali

Tuvojas lielā diena, šķērsosim Ekvadoras/Kolumbijas robežu, lai dotos uz mūsu pirmo galamērķi Kolumbijā – salsas pārņemto Kali (Cali). No satiktajiem ceļotājiem par Kolumbiju esam dzirdējuši tikai pašu labāko, tam nemanot arī pielāgojušās mūsu ekspektācijas un ar nepacietību gaidām ierašanos šajā valstī. Avio reisi starp Ekvadoru un Kolumbiju šobrīd ir nesamērīgi dārgi, tādēļ nāksies piekopt, veco labo, pārvietošanos autobusā. Lai brauciens būtu jautrāks, mums pievienosies Linea no Zviedrijas, kuru sastapām Kito (Quito) hostelī.

Ekvadoras/Kolumbijas robežas šķērsošana

Izbraukšanas rītā ar Linea satiekamies pie brokastu galda. Viņa vakar runājusi ar Paulo no Austrālijas, kurš arī paredzējis robežas šķērsošanu veikt šodien un pievienosies mums. Tā mūsu kompānija kļūst vēl par vienu cilvēku kuplāka un pilnā sastāvā sēžamies taksī, lai brauktu uz attālo Carcelén autoostu, kas atrodas Kito pilsētas ziemeļos.

Nozīmīgākais robežpunkts starp Ekvadoru un Kolumbiju ir Rumichaca robežpunkts. Attiecīgi, mūsu maršruts nokļūšanai turp ir sekojošs: 1) autobuss no Kito uz pierobežas pilsētu Tulkan (Tulcan), 2) robežas šķērsošana kājām, 3) taksis uz Kolumbijas pierobežas pilsētu Ipiales, 4) nakts autobuss no Ipiales uz Kali.

Autobusā uz Tulkan kopā jāpavada piecas stundas. Sākumā pļāpājam ar Paulo un Linea, vēlāk laižamies snaudā. Kad ierodamies Tulkan, puiši dodas samainīt dažus dolārus uz Kolumbijas peso, lai robežas otrā pusē būtu ar ko norēķināties par taksi. Valūtas kurss pierobežas pilsētā nav iepriecinošs, taču dzirdēts, ka uz robežas tas ir vēl neizdevīgāks. Tikmēr ar Linea apspriežu savas bažas, ka Kolumbijā sākotnēji varētu būt grūti uztvert nosauktās summas par precēm, jo iepriekš spāniski praktizēti cipari desmitos un simtos, tagad jāpāriet uz tūkstošiem (spāniski mil) un miljoniem (spāniski millón). Turklāt latīņamerikāņi runā tik ātri... Galvā cenšos izdomāt, kā spāniski pareizi pateikt, piemēram, 58500 COP. Linea, kura spāņu valodu nepārvalda, par to neliekas satraukta: “Es parasti novērtēju cik kas varētu maksāt un tad dodu mazliet lielāku summu, un gaidu vai būs atlikums.” Svarīgi piebilst, ka cenu zīmes Latīņamerikā ir reti sastopama parādība, tādēļ preces vērtība ir jājautā pirms katra pirkuma, ja nevēlies pārmaksāt vairākkārtīgu gringo cenu. Katrā ziņā man skaidrs ir tas, ka tikai spējot sarunāties ar tirgotājiem, var tikt pie adekvātām preču cenām. Būtu interesanti veikt pētījumu, cik vienādi ilgā ceļojumā ieekonomē spāniski runājošs ceļotājs, pērkot vienas un tās pašas preces/pakalpojumus kā spāniski nerunājošs ceļotājs. No iepriekšējās pieredzes spriežu, ka atšķirība būtu ievērojama. Tik ilgā ceļojumā kā mūsējais, spāņu valodai ir vērtība arī naudiskā izteiksmē.

Taksis noķerts, cena safīrēta adekvāta un braucam uz robežpunktu. Priekšā mūs sagaida neiepriecinošs skats – migrētāju rinda ir tik gara, ka slejas vairākus metrus ārpus Ekvadoras robežpunkta ēkas. Sākumā laiks skrien nemanot, jo runājam savā starpā, vēlāk sarunā iesaistās priekšā un aizmugurē stāvošie rindas biedri. Uzēdam pa saldējumam, nopērkam glāzīti ar svaigiem mango gabaliņiem, vēlāk glāzīti ar arbūza gabaliņiem. Nomainām viens otru, kad gribas aiziet nopirkt ūdeni vai vienkārši izlocīt kājas. Un tā tālāk un tā joprojām. Kad beidzot tiekam iekštelpā, kurā cilvēku rinda sametusi vairākus līkumus, Jānis un Paulo “aizsit” mums vietu rindā, bet mēs ar Linea apsēžamies. Ieskatos pulkstenī un atskārstu, ka rindā esam gaidījuši 3 stundas.

Veiksmīgi dabūjam Ekvadoras exit zīmogu pasē un soļojam pāri tiltam uz Kolumbijas robežpunktu. Mums pretī nāk priecīgi robežas šķērsotāji ar kastēm rokās. Televizori, printeri, blenderi un citas tehnikas iepakojumu kastes liecina, ka lētās Kolumbijas cenas varētu nebūt mīts. Ja jau ekvadoriešu ģimenes devušās iepirkšanās braucienā uz Kolumbiju, tas noteikti atmaksājas.

Kolumbijas robežpunktā no cilvēku rindām ne miņas. Pieejot pie lodziņa, mūs laipni sveic ar ierašanos Kolumbijā un, bez ieskatīšanās pases datos, tajā vienkārši tiek iespiests zīmogs. Oficiāli Kolumbijā varam uzturēties 90 dienas, ar iespēju pagarināt uzturēšanos vēl 90 dienas. Tātad kopā, viena gada laikā, nepilsonis šeit var pavadīt 6 mēnešus.

Tālāk seko brauciens taksī uz Ipiales. Šajā pilsētā atvadīsimies no Paulo, jo viņš dosies citā virzienā – uz San Agustín. Jautāju Paulo, vai viņš plāno apmeklēt San Agustín arheoloģisko parku, kas ir vienīgais, ko zinu par šo reģionu. Saņemu atbildi, ka nē, tur esot viens hostelis, kas rīko kokaīna pagatavošanas meistarklases. Respektīvi, tiek nodrošinātas visas sastāvdaļas un dalībnieki iziet cauri visiem kokaīna pagatavošanas posmiem, finālā par to saņemam 1 gramu “mantas”.

Pēc atvadīšanās no Paulo, turpinām ceļu uz Ipiales autoostu. Tur nopērkam nakts autobusa biļetes uz Kali. Lai arī Kolumbija izslavēta lēto cenu dēļ, autobusu cenas lētas nav. Par autobusu samaksājam 50 000 COP (17 EUR) no personas. Labi, ja parēķina, ka kopā būs jāpieveic 500 km un jābrauc tuvu 10 stundām, tad varbūt nemaz tik traki nav.

Ipiales bijām ieplānojuši apskatīt skaisto Las Lajas baziliku, kas atrodas 30 minūšu brauciena attālumā no pilsētas. Taču nebijām paredzējuši garo rindu Ekvadoras robežpunktā, esam noguruši un pavisams drīz satumsīs. Balsojumā ar diviem “pret” no Jāņa un Linea, piekāpjos un samierinos ar domu, neveiksim vienīgo ievērības cienīgo aktivitāti Ipiales apkārtnē. Tikmēr izbaudām pāris brīvās stundas pirms autobusa, nogaršojam pirmo gardo Kolumbijas kafijas tasīti un paēdam gardas vakariņas (par 6000 COP jeb 1,95 EUR). Atlikušajā laikā izglītojamies par Zviedriju. Linea stāsta par savu pilsētu, Zviedrijas augstskolām (viņa studē matemātiku maģistrantūrā) un dalās ar savām domām par bēgļu krīzi.

Kolumbija ir slavena ar pārkondicionētu gaisu autobusos. Tā kā šis ir mūsu pirmais nakts brauciens šajā valstī, par šādu informāciju biju piemirsusi. Linea tādā ziņā gudri sagatavojās un izņēma no lielās somas guļammaisu. Kad to ieraudzīju, mūsu lielās somas jau bija bagāžas nodalījumā un uzsākām braukšanu. Naktī tiešām ik pa brīdim mostos no aukstuma un domāju, vai tik aukstam gaisa kondicioniera režīmam ir loģisks apsvērums apakšā vai arī tā ir tāda Kolumbijas šoferu iezīme. Tādā ziņā, lai arī Peru ceļi bija dranķīgi, autobusu serviss bija teicams - par lētāku cenu un, nereti, ar iekļautu mazu spilventiņu un pledu.

Salsa un Kali

Ar pirmo rīta gaismu ierodamies Kali. Braucam cauri glauniem daudzdzīvokļu māju guļamrajoniem. Vēlāk to nomaina radikāli pretējs skats – zem tilta guļoši bezpajumtnieki, kas guļ noplukušās teltīs, kartona kastu sameistarojumos vai vienkārši uz zemes, kurai pārklāts kartons. Kad ieripojam autoostā, joprojām ir agrs, nolemjam pavilkt laiku garumā autoostas kafejnīcā, lai lielāka iespējamība, ka hostelī vispār kāds ir pamodies un atvērs durvis. Linea norezervētais hostelis atrodas netālu no mūsējā, tāpēc varam kopā doties vēl pēdējā taksi braucienā.

Hostelī mūs ielaiž un pēc pāris stundām arī tiekam pie istabas, kad tā atbrīvota un iztīrīta. Pēc nakts autobusiem, nākamā diena vienmēr ir “mierīgā” diena un, lai nedaudz attaptos, ejam pagulēt uz pāris stundām. Pēc miega jūtamies gatavi apskatīt pilsētu. Sākumā izstaigājam rajonu, kur atrodas mūsu hostelis. Glamūrīgs rajons, kur atrodami dažādu tipu restorāni un veikali. Esam pārsteigti par redzēto un šeit vairāk jūtamies kā kādā Eiropas lielpilsētā. Tam visam pievienojas sajūsma par restorānu klāstu. Indiešu ēdieni, franču pankūkas, picas un pastas, suši, Tuvo Austrumu ēdieni – pat esam apmulsuši no bagātīgās izvēles. Lemjam par labu dienas piedāvājumam franču pankūku restorānā, kur, par pieņemamu samaksu, bet augstākajā kvalitātē, mums tiek servēta uzkoda, pamatēdiens, saldais ēdiens un dzēriens.

Church

Nolemjam arī aizstaigāt līdz, otrpus upei esošajam, Kali centram. Pirmā mūsu skatam paveras neogotiskā baznīca Iglesia de la Ermita. Tā atrodas upes krastā un uz tās fona izkārtojušās mūsdienīgās centra ēkas. Netālu esošajā laukumā notiek pasākums. Meiteņu salsas grupa lapenē iemēģina savu deju, citas deju grupas fotografējas, tērpušās spilgtos tērpos. Kamēr viena no grupām pozē fotogrāfam, izmantoju izdevību un arī noknipsēju.

Cali

Šajā dienā arī notiek kādas skolas izlaidums. Iemaldāmies pūlī, kur glīti tērptie jaunieši fotografējas ar savām ģimenēm. Pie sevis domāju, kāpēc tik labi jūtamies, staigājot pa Kali ielām. Pēc novērojumiem arī atbilde ir rokā. Satiksme Kolumbijā ir kā diena pret nakti, piemēram, salīdzinot ar Peru un Bolīviju. Autobraucēji apstājās pie gājēju pārejām. Ieliņās, kur mazāka satiksme, dažkārt vienkārši apstājas un laipni rāda, lai šķērsojam ceļu. Kolumbiešu izslavētā laipnība arī ir reāli eksistējoša. Visās iestādēs, neatkarīgi no to nozīmības, laipni tiekam sveicināti un mums saka šeit populāro Con mucho gusto! (no spāņu val. ar lielāko prieku). Iepriekš mucho gusto lietojām vien brīžos, kad tiešām kaut kas brīnišķīgs noticis, piemēram, iepazīšanās un jauka saruna ar taksistu, tā apliecinot abpusējo patikšanu un patīkami kopā pavadīto laiku. Bet pats patīkamākais ir tas, ka Kali varam staigāt pa pilsētu un lieki nepiesaistīt uzmanību. Vēsturisko notikumu dēļ, mūsdienu Kolumbijā valda rasu daudzveidība. Kali īpaši izceļas ar savu afro-kolumbiešu mantojumu, kas atspoguļojas it visur.

Un salsa! Šī kaislīgā deja, kas izcēlusies Kubā, iecienīta visā Latīņamerikā, bet Kolumbijā jo īpaši. Kali viennozīmīgi ir Kolumbijas salsas galvaspilsēta un šeit pat radies salsas novirziens Salsa Caleña, kurai ir nedaudz atšķirīgi deju soļi. Tā vien šķiet, ka mūzika un deja šeit nav vien izklaide, bet dzīvesstils, kas vieno caleños (cilvēkus no Kali).

Otrs salsas paveids, kas izcēlies Kali, ir Salsa Choke jeb urbānā salsa. Tajā izmantoti salsas soļi, bet ķermeņa kustības ir citādākas, arī mūzika ir atšķirīga. Šeit viens no Salsa Choke piemēriem, mazas caleñas izpildījumā:

Kali ir bagātīga salsatecas jeb salsas klubu izvēle. Ir sestdienas vakars un mudinu Jāni, ka vismaz varētu aiziet paskatīties, kā dejo prasmīgie dejotāji un paklausīties mūziku. Atgriežamies hostelī, lai saprastu, kuru vietu šajā sakarā izvēlēties. Tur mūs sagaida pārsteigums. Esam ieradušies brīdi pirms sāksies bezmaksas salsas nodarbība, kas notiks tepat uz hosteļa terases. Lieliski! Lielāka jēga doties uz salsas klubu, ja arī paši pārzinām vismaz pamatsoļus.

Sākam ar soļu apgūšanu. Viss šķiet vienkārši līdz brīdim, kad pasniedzējs mudina pievienot gurnu un roku kustības. Latīņamerikāņiem šie ritmi ir asinīs un, domāju, jebkurš vietējais bērns nodejotu labāk, kā mūsu gringo bariņš. Dejojam un paši par sevi smejamies. Jānis, piemēram, cenšas dejot īpaši aktīvi, nu tik aktīvi, ka izskatās, viņš ar savu salsas deju plāno uzstāties boksa ringā. Kā aktīvākais un smaidīgākais dejotājs, viņš saņem atzinību no pasniedzēja. Ārā ir karsts un pie šīs aktivitātes visi esam sasvīduši slapji. Saku puisim, kas uz deju nodarbību ieradies ar lielu, auksta ūdens pudeli, ka tā bijusi laba doma. Viņš smejot atbild, ka zinājis, jo piedalījies nodarbībā arī vakar. Ar katru nākamo dziesmu vairāk atnāk salsas izjūta un sākam sadejoties pāros. Pasniedzējs mani pieaicina, lai kopā parādītu nākamo figūru, kas jāizdejo pāros. Sakoncentrējos un cenšos darīt labāko. Izrādās easy game, jo profiņš pasniedzējs tik labi vada, ka īsais dejas mirklis finazlizējas ar domu “bezcerīga salsas dejotāja neesmu, vajag tik rakt!”.

Pēc aktīvās salsas stundas, Jānis mani pierunā neturpināt ar salsas klubu. Tā vietā aizejam pierīties suši. Prioritātes... Kamēr gaidām suši, vērojam uz ielas notiekošo. Turīgie kolumbieši izceļas ar savu labo gaumi. Sievietes kleitās un vīrieši, glīti gludinātos, kreklos iznākuši pavakariņot. Patīkami arī redzēt kolumbiešu vīriešu attieksmi pret savām sievietēm. Gan jaunāki, gan vecāki pāri sadevušies rokās un mīloši viens otru uzlūko. Lai arī iemainīti pret salsas klubu, vakara novērojumi un suši, patiešām bija tā vērti. Suši pagatavoti meistarīgi un beidzot atradām īsto garšu, ko nebija izdevies atrast iepriekšējās valstīs. Un šāda internacionāla ēdiena izvēle reizēm ir tieši tas, kas nepieciešams pēc vairākiem mēnešiem ārpus Eiropas.

Pienākusi jauna diena un šodien brauksim uz zoodārzu. Par zoodārziem man ir dalītas jūtas, jo tie var kalpot kā vieta sugu saglabāšanai un cilvēku izglītošanai, bet, tikpat labi, ja zoodārzs slikti uzturēts, ir mocības dzīvniekiem un kalpo vien kā vieta cilvēku savtīgai izklaidēšanai. Pēdējā iemesla dēļ arī zoo parasti nav iekļauts mūsu apskates objektu sarakstā. Kali Zoo man ir interese redzēt, kā tas tiek apsaimniekots, jo Lonely Planet rakstīts, ka šis ir labākais zoodārzs Kolumbijā. Mūsu hosteļa īpašnieks piemetina, ka labākais visā Dienvidamerikā. Nu tad braucam!

Taksis (kurā ir kas pēdējos mēnešos neredzēts – skaitītājs!) mūs ved cauri zaļam daudzstāvu dzīvojamo māju rajonam. Ēkas ir vismaz 15 stāvus augstas, gaumīgas, ar terasēm un apsargātiem ieejas vārtiem teritorijā. Uz brīdi pat apsveram, ka varbūt kādu laiku derētu uzturēties Kali.

Flamingo

Pie zoo ieejas samaksājam 18 000 COP (6 EUR). Šodien ir svētdiena un daudzas kolumbiešu ģimenes ieradušās apskatīt zoodārzu, taču nevarētu teikt, ka pūlis ir pārāk liels. Netālu no ieejas kā pirmos ieraugām flamingo. Tālāk apmeklējam akvāriju. Nonākot putnu nodaļā, mūs sagaida pazīstamie macaw. Ejam gar būriem un nosaucam to sugas. Profesionālais idiotisms nav novaldāms un ir komentārs. Lai arī būri ir pietiekami plaši, negatīvi ir tas, ka caur to restēm var iekļūt citi, zoodārzam nepiederoši, putni. Mazākie putni šiverē pa macaw būri un uzlasa ēdiena pārpalikumus, baloži tikmēr sēž būra virspusē. Atceros, kā strādājot Bolīvijā, nācās dzīt no putnu teritorijas ārā kaimiņu vistu ar cālēniem, jo tie var ievazāt baktērijas un parazītus. Macaw šajā ziņā ir ļoti sarežģīti un jūtīgi putni. Viņu dabiskajā vidē tiem nav saskarsmes ar mājputniem un putniem, kas uzturas pilsētās (piemēram, baloži). Domāju, izolāciju no pilsētas putniem, vajadzētu nodrošināt arī zoodārzā, lai nesagādātu liekas veselības problēmas macaw.

Plēsīgo putnu nodaļā arī ieraudzīju Karaļa grifu (King Vulture), ko, putnu grāmatas ietekmē, tik ļoti vēlējos redzēt. Šim putnam ir krāsaina galva un knābis, ar gaļīgiem ādas veidojumiem uz tā. Beidzot arī tuvumā ieraudzījām Andu kondoru, kuru Peru redzējām lielā attālumā lidojam. Starp citu, Andu kondors redzams arī Rīgas zoo.

Butterfly

Tauriņu mājā visinteresantākais ir terārijs, kurā novietotas tauriņu kūniņas dažādās stadijās. Daži no eksemplāriem jau ir “piedzimuši” un nevarīgi rāpo pa terāriju.

Mūsu sirdis iekaroja tīģeri, kas uztaisīja pamatīgu šovu. Sākumā tie plunčājās baseinā, tad pēkšņi no baseina izvilka riepu un lielu koka gabalu, un pilnā ātrumā dzinās pa teritoriju. Kā jau kaķi, ļoti rotaļīgi radījumi.

Tigers

Zoodārzs tik tiešām ir moderns un labi iekārtots. Šeit redzamas arī dzīvnieku sugas, kas endēmiskas Kolumbijai. Tāpat ir informācijas plāksnes un dažādas izglītojošas aktivitātes bērniem. Papildus tam visam, teritorija ir arī kā botāniskais dārzs un redzami dažādi eksotiski augi un ziedi.

Zoo

Kad tuvojamies zoo izejai, uz celiņa mums ceļu nogriež pāvs. Uz jautājumu, "Vecīt, kur tad tu tā steidzies?", viņš neatbild, bet steigšus panesas garām uz savu iedomāto mērķi. Kādu brīdi sekojam pāvam, tāpat sanāk pa ceļam uz izeju. Viņš gan ārā neplāno iet, bet, izrādās, dodas uz zoo kafejnīcu. Kungi, kas tobrīd ieturējās ar savām pusdienu maizītēm, izskatījās pārsteigti, kad pie viņiem piesoļoja pāvs ar izteiksmi "Nu, nu dodat tik šurp to, ko jūs tur ēdat!".

Pavo

Vakarā esam hostelī un meklējam aviobiļetes no Kali uz Medellin. Kolumbijā, pretstatā citām Dienvidamerikas valstīm, ir sava zemo cenu aviokompānija Viva Colombia. Sakarā ar to, arī citas aviokompānijas nereti piedāvā līdzvērtīgas cenas, piemēram, Avianca un LATAM. Dzirdēti stāsti, ka reizēm iekšzemes reisi maksā vien 20 USD, kas stipri neatšķiras no autobusu cenām, bet atrisina ilgās brauciena stundas. Arī mums izdodas atrast Viva Colombia biļetes par pieņemu cenu, taču nevaram tās nopirkt ar mūsu bankas kartēm. Izmēģinām vairākas reizes, bet nekā. Ceļojumu forumos biju lasījusi par šādu problēmu, kas senāk eksistēja, taču pēdējo pāris gadu ieraksti lika kļūt optimistiskākiem. Jānis zvana uz Viva Colombia, jo biļetes uzrādās norezervētas un mums ir rezervācijas kods. Viņš nospiež taustiņu sarunai angļu valodā, taču meitene pie telefona spēj vien atbildēt yes un ok, un saruna uz priekšu nevirzās. Jānis piedāvā pāriet uz spāņu valodu un beidzot meitene saprot, kāda ir mūsu problēma. Viņas atbilde “pamēģiniet pirkt biļetes vēlreiz” mums diži nepalīdz un atmetam ar roku lidošanai uz Medellin. Nepatīkami apzināties, ka ar avioreisu nopirkšanu var būt problēmas arī mūsu turpmākajā Kolumbijas ceļojumā, jo rēķinājāmies, ka šeit izmantosim tieši šo pārvietošanās līdzekli.

Cali streets

Metam mieru cīņai ar Viva Colombia mājas lapu, rītdien uz Medellin brauksim nakts autobusā. Turpinām ar Kali ēdināšanas iespējām un dodamies vakariņās apēst picu. Lai arī mūsu hostelis atrodas fancy rajonā, šeit redzamas krasas atšķirības, kādas iepriekš neesam redzējušie Bolīvijā, Peru vai Ekvadorā. Tie ir bezpajumtnieki. Vakaros tie ierodas šajā rajonā, lai pārmeklētu atkritumu tvertnes un pārnakšņotu uz ielām. Iepriekš Jānis bija redzējis situāciju no hosteļa terases, kad divi bezpajumtnieki uzsākuši cīniņu. Policija ieradās acumirklī, ar to arī situācija atrisinājās. Šobrīd, kad sēžam un ēdam picu, mums garām pasoļo kāds afro-kolumbiešu vīrietis. Viņam kājās ir meistarojums no plastmasas maisiņiem un kartona. Viņš apstājas otrā ielas pusē, tumšākā stūrītī, un iekārtojas gulēšanai. Apspriežam, ka varbūt derētu cilvēkam iedot ko ēdamu. Runāts, darīts – Jānis aiziet uz tuvumā esošo bodīti un nopērk padzerties un pāris bulciņas. Vēroju kā Jānis, ar pārtikas maisiņu rokās, dodas pie vīrieša. Vīrieša pirmā reakcija ir izbīlis. Pieļauju, ka šeit notiek tāda kā bezpajumtnieku teritoriju dalīšana, par ko liecina Jāņa redzētais kautiņš. Jānis kaut ko saka vīrietim un viņš pastiepj roku, lai paņemtu maisiņu. Jānis atgriežas picērijā un vīrietis naski ķeras pie ēšanas. Jānis ir apmulsis, jo vīrieša pirmais jautājums esot bijis: “Vai tas (maisiņš ar pārtiku) ir Tavs?”. Paskatos uz Jāņa izpūrušajiem matiem un uz apģērbu, kas galīgi neatbilst vienmēr labi tērpto kolumbiešu standartiem. Nospriežam, ka vīrietis sākumā Jāni uztvēris kā otru bezpajumtnieku, kas, iespējams, nozadzis pārtiku, lai padalītos. Neskatoties uz kopumā skumjo situāciju, iesmejam par Jāņa šī vakara nevīžīgo imidžu.

Iepriekš apmeklētajās Dienvidamerikas valstīs esam sastapuši ļoti nabadzīgus cilvēkus, kas lūdz pēc palīdzības un cenšas cīnīties ar dzīves grūtībām. Nabadzība ir šo valstu ēnas puse un lielā vairumā gadījumu tā ir valsts iekārta, kuras dēļ cilvēki nespēj izķepuroties. Bet viņi cenšas un dzīvo. Šeit Kolumbijā atskārstam, ka iepriekšējās valstīs neesam vērojuši tik izteiktu bezpajumtnieku problēmu. Skaidri redzams, ka Kolumbijas attīstība ir soli priekšā Ekvadorai, Bolīvijai un Peru. Kādēļ šāda situācija ar bezpajumtnieku skaitu?

Esot Kali, tam skaidrojumu vēl nezinājām. Tādēļ atgriezīšos pie šīs tēmas turpmākajos rakstos.

P.s. Kad Jānis devās uz autoostu nopirkt biļetes uz Medellin, viņu ilgstoši neuzņēma vairāki taksisti, kas citkārt ir sekunžu jautājums. Vienkārši - izej uz ielas, pamāj taksim un kāp iekšā. Medellin būs steidzami veicams friziera apmeklējums, jo bārdu un izpūrušus matus Kolumbieši nesaprot.

Undīne

Komentāri