Ierašanās Ekvadorā: Loja un Cuenca

Pēc plkst. 12:00 naktī, autobuss apstājas robežpunktā La Tina. Samiegojušies kāpjam ārā no autobusa un dodamies stāvēt garā rindā, lai dabūtu Peru izbraukšanas zīmogu un, pēcāk tādā pašā rindā, lai dabūtu Ekvadoras iebraukšanas zīmogu. Lai arī ārā ir tumšs, pēc robežas šķērsošanas ir jūtama visai būtiska atšķirība starp abām valstīm – Ekvadoras ceļi ir teicamā stāvoklī. Tas priecē, jo šoreiz nesam ērtajā cama autobusā, kur krēsli nolaižami 160 grādos, toties, labā ceļa dēļ, netiekam ik pa brīdim “izmesti” no sēdvietas un sanāk arī pagulēt. Kad rīta pusē ierodamies Lojā, arī šeit pa autobusa logu novērojam, ka pilsēta izskatās glīti sakopta un ēku būvniecības stils daudz pamatīgāks un acīm patīkamāks kā Peru.

Nākamais pozitīvais “pārsteigums” mūs piemeklē pavisam drīz - autoostā. Jautājot taksistam, cik izmaksās brauciens līdz centram, man tiek nosaukts 1,5 USD (Ekvadora ir pieņēmusi ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu). Wow! Jau biju paspējusi pierast, ka Peru taksisti nosauc dubultu summu tikai tāpēc, ka esam gringo un brīdis ir jāpavada sarunā, kamēr nonākam pie standarta cenas. Šķiet, ka vismaz šajā jautājumā Ekvadorā varēšu atpūsties.

Parque Loja

Lojā iepriekš neesam norezervējuši istabu. Nu ļoti gudrs gājiens! Tā nu gudrīši, ap plkst. 6:00 rītā, nesteidzīgi klimst pa pilsētas centru, pasēž jaukā parciņā un sāk apstaigāt hoteļus. Nu jau arī radies pirmais iespaids par Ekvadoras viesnīcu cenām – būs dārgāk kā Peru. Turklāt cenas tiek nosauktas par personu, nevis par istabu, kas kopsummu padara makam nedraudzīgu. Tomēr izdodas atrast viesnīcu, kur abi varam palikt par 20 USD. Un top skaidrs, kādēļ cenas ir augstākas. Viesnīcu kvalitātes standarti pavisam citi un tiekam pie Hilton cienīgas istabas.

Loja ir slavena ar saviem mūziķiem, pateicoties vienai no nozīmīgākajām konservatorijām Ekvadorā, un parkiem. Pilsēta arī atrodas tuvu Podocarpus Nacionālajam Parkam, kas pamatā ir galvenais tūristu piesaistes faktors. Citādi, lielo attālumu dēļ, nebūtu daudz iemeslu, kādēļ doties uz Loju. Arī mums šī pilsēta šoreiz ir kā pieturas punkts, lai tālāk dotos uz Cuencu. Attiecīgi Lojā pavadam tikai vienu dienu.

Cuenca

Lonely Planet raksta, ka galvaspilsētas Quito un Cuencas koloniālās arhitektūras skaistuma salīdznāšana esot pilsētnieku iecienīts laika kavēklis. Quito tobrīd vēl nebijām redzējuši un nav ar ko salīdzināt, toties Cuenca mūs, ar savu skaistumu, apbūra pamatīgi. Grūti gan iedomāties, ka milzu galvaspilsēta spētu izkonkurēt Cuencu, kas rada mazpilsētas iespaidu un ir visnotaļ šarmanta. Redzēsim, salīdzināt varēsim vēlāk.

Cuenca street

Cuenca

Tikmēr, Cuencā var pastaigāt gar Rio Tomebambas upes krastu, gar kuru izkārtotas koloniālās ēkas. Pētīt gaumīgi dekorātās ēkas un to krāsas ap Parque Calderon, pilsētas centrā. Ieiet jaunajā un vecajā katedrālē. Aiziet uz kādu no mākslas muzejiem. Pilsētas nozīmīgākā muzeja, Museo del Banco Central Pumapungo, apmeklējums. Ja tas ir slēgts, tad iekļūt aiz tā ēkas esošajā arheoloģiskajā parkā un, liela lietus dēļ, stāvēt zem nojumes, kur vienīgais redzamais “objekts” ir lama, kas stāv lietū un ēd zāli. Pagaršot kaut ko no vietējās virtuves, piemēram, restorānā El Maiz, kur baudāms ne tikai ēdiens, bet arī interjers. Vismaz tā mēs darījām. Īsāk sakot, Cuenca ir pilsēta, kas vienkārši jābauda.

Restorente El Maiz

Cuencas centru mums nācās iepazīt visai pamatīgi, jo neatlaidīgi meklējām valūtas maiņas punktu. Pirms došanās uz Ekvadoru, steigā nesamainijām Peru soles uz dolāriem. Īpaši arī neiespringām, jo šķita pašsaprotami, ka samainīsim Ekvadorā, kad būsim lielākā pilsētā. Tomēr izrādās, ka Ekvadorā neeksistē tādi mazie valūtas maiņas kioski (piem., Peru pat tas tika darīts uz ielām, tikai jāmeklē pēc cilvēka ar speciālu vestīti un naudas žūksni rokās). Tā nu pēc vietējo ieteikumiem, izstaigājām vismaz piecas bankas, kur visās saņēmām apstiprinājumu, ka maiņa notiek tikai starp dolāriem un eiro, un lielās kaimiņvalsts soles netiek uzlūkotas kā nopietna valūta.

Cuenca

Vēl ir vērts apmeklēt cepuru muzeju jeb Museo del Sombrero de Paja Toquilla. Tā varone nav viss kāda parasta cepure, bet gan Panamas cepure. Kāpēc Panamas cepurei Ekvadorā ir veltīts vesels muzejs? Jo, diemžēl, Ekvadorā pītā salmu cepure ir kļūdaini nosaukta par Panamas cepuri. Tas atgadījies, jo laikā, kad aizsākās šādu cepuru mode, tā sākumā tika vestas no Ekvadoras uz Panamu, no kurienes tālāk kuģoja uz Ziemeļameriku, Āziju un Eiropu. Kalifornijas Zelta Drudža laikā šādu cepuri nēsāja zeltrači, kas regulāri ceļoja caur Panamu un tur tās iegādājās. Vēl lielāku cepures popularitāti rosināja tas, ka 20. gadsimta sākuma filmu zvaigznes tās valkāja filmējotes.

Cuenca

Ekvadoras reģionā ap Monecristi aug taquilla palmas, no kurām ir gatavota šī gaišā, vieglā un elpojošā cepure. Piecus gadus atpakaļ, tradicionālā ekvadoriešu taquilla cepure tika pasludināta par UNESCO netveramo kulturālo mantojumu. Jau pārsimts gadus, šo cepuru pīšanas prasmes tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Labākā vieta, kur šādu cepuri visizdevīgāk iegādāties ir Montecristi un Cuencā, kur tās lielākoties tiek pītas. Minētajās pilsētās cepures cena ir ap 100 dolāriem, kamēr citur pasaulē būtu jārēķinās vismaz ar divtik lielu summu.

Bez cepures, tomēr Cuencu redzējuši, dodamies uz ilgi gaidītajām Ekvadoras pludmalēm.

Cuenca

Undīne

Komentāri