Pienākusi diena, kad dodamies prom no Arekipas. No rīta vēl mācības spāņu valodas skolā, tad diploms un apskāvieni, un žigli skrienu mājās, krāmēt somu un norezervēt hoteli šajai naktij. Šodien dodamies uz Puno, kas ir pilsēta pie Titikakas ezera. Pilsēta atrodas 3830 m augstumā un, lai izvairītos no augstuma slimības, jau iepriekšējā dienā lielos daudzumos dzērām ūdeni un kokas lapu tēju.

Mums paveicas, ka vēl ir brīvas vietas glaunajā Cruz Del Sur autobusā un turpmākās 6 stundas braucienā uz Puno paiet komfortā un, ar lielāku iespējamību, ka galapunktā saņemsim atpakaļ lielās mugursomas.

Ap deviņiem vakarā, kad esam ieradušies Puno, taksis mūs aizved uz viesnīcu un turpat arī piesakām divu dienu tūri pa Titikaka ezera salām. Iepriekš biju lasījusi, ka sala Amantani vēl nav tik tūristiska, tādēļ nakšņošanai izvēlamies tieši šo.

Sestdienā, kā sarunāts ar viesnīcas īpašnieku, plkst. 6:30 jau esam pie brokastu galda, jo plkst. 7:00 mūs savāks busiņš un vedīs uz Puno ostu. Brokastu pasniegšana kavējas un tieši 7:00, kad sākam ēst, arī piebrauc mūsu busiņš. Esam jau gatavi atstāt puskostās maizītes un pusdzertās kafijas, tomēr viesnīcas saimnieks safīrē ar šoferi, lai mums atbrauc pakaļ mazliet vēlāk. Nu labi, ja jau tā var, tad turpinām mierīgi brokastot. Rezultātā buss, bet cits, mums ierodas pakaļ plkst. 8:00, kur iekšā ir vēl 4 citi pasažieri.

Ierodamies ostā un, beidzot, dienasgaismā ieraugām Titikaku. Ezers ir milzīgs! Tomēr tas, kas redzams no Puno, ir tikai līcis, atklātais ezers pat vēl nav redzams. Pa ceļam uz laivu, nopērku ūdeni. Pārdevēja ierosina, ka jāpērk arī krāsu zīmuļi, ko iedot salās dzīvojošajiem bērniem. Darīts.

Mūsu laiva lēnītēm piepildās ar pasažieriem un drīz vien arī dodamies ceļā, pa pasaulē augstāko kuģojamo ezeru (3812 m). Kopējais braukšanas laiks līdz Amantani salai ir 4 stundas, bet pa ceļam vēl apskatām slavenās Uros salas.

Uros peldošās salas

Uros islands

Uros peldošās salas atrodas 7 km no Puno un ir mākslīgi, no niedrēm veidotas salas, kurās vēl šodien dzīvo uros cilvēki. Viena sala spēj kalpot līdz 30 gadiem ilgi, tomēr šādā, ļoti īpašā dzīvesvietā, ir jāiegulda daudz darba. Tā kā salas laika gaitā "nosēžas" ūdenī, to virsējā kārta katrus trīs mēnešus ir jāpapildina ar jaunu niedru slāni. Vēsturiski uros cilvēki sāka veidot šādas salas un dzīvot uz tām, lai izvairītos no agresīvo kaimiņu uzbrukumiem.

Redzēt un būt uz šadas mākslīgas salas ir neparasta sajūta. Izkāpjam no laivas un uzreiz kājas iegrimst niedrēs. Un tā katrs solis, viegli šūpojoties. Šobrīd niedres ir sausas, bet lietus sezonā slapjas kājas garantētas. Skatu vēl neparastāku dara tas, ka ne tikai pati sala ir veidota no niedrēm, bet arī mājas, tualetes, soliņi un pat laivas. Un visam pa vidu vietējās kundzes, tradicionālajos tērpos. Ģimenes māte, uz kuru salas esam (jā, katrai ģimenei ir sava sala), aicina iekštelpās apskatīt kāda ir viņu iedzīve. TV, dators - viss kā normālā mājvietā, pateicoties saules baterijām, ko uros iedzīvotājiem piešķīrusi Peru valdība.

Uros people

Pēc lekcijas par to, kā tiek būvētas salas, mums ir iespēja izbraukt ar niedru laivu. Īsajā braucienā uz galveno salu, iepazīstamies ar mūsu laivas biedriem - kompāniju no Polijas. Izrādās, viņi, diezgan paprāvs, ap 15 cilvēku bariņš, netālu no Kolkas kanjona māca angļu valodu un būšot Peru vairākus mēnešus. Sarunas laikā gan atklājās, ka daļa ir no Polijas, bet daļa kompānijas ir poļi, kas jau vairākus gadus dzīvo Amerikā. Runājot par Latviju un Poliju, nemanot esam atvizināti līdz galvenajai salai. Tur priekšā pūlis ar tūrsitiem, pēta rokdarbu tirdziņā piedāvātos labumus. Šajā brīdī skaidri redzama atbilde uz jautājumu, kāpēc uros cilvēki joprojām dzīvo uz šīm salām, kur naktīs ir pamatīgs aukstums, bet mājā iekšā pūš vējš - tūrisms ir viņu darbiņš. Par to, ka šī vieta ir ļoti tūristiska un tam ir pakārtota vietējo ikdiena, jau bija dzirdēts iepriekš. Tomēr tas nemazina vēlēšanos apskatīt, kādas tad tās salas īsti ir un, kā ir uz tādām atrasties. Starp citu, tas, ka uz salām ierodas tik daudz tūristu, liek vietējiem strādāt vēl vairāk, jo jāvērš uzmanība uz tūristu izklaidēšanu, uz rokdarbu piepārdošanu, taču salas turpina savu dzīves ciklu un negaida, tās ir jāatjauno ar jaunu niedru slāni. Un, jo intensīvāka pārvietošanās pa salu, jo biežāka atjaunošana nepieciešama.

Boat

Amantani sala

Sēžamies motorlaivā un dodamies tālāk uz Amantani salu. Jābrauz visai ilgi un pasažieri viens pa vienam iemieg, Titikakas ieaijāti. Noguļu vairāk kā pusi no brauciena laika, tāpāt kā pārējie biedri. Pamostoties, novērtēju kapteiņa spējas neiemigt, katru dienu braucot šos ūdens ceļus. Esam iebraukuši atklātajā ezerā, tas nudien izskatās kā jūra! Tālumā savilkušies daži mākonīši un pēc tiem arī jūtams, ka ezers atrodas lielā augstumā. Grūti izskaidrot, bet vizuāli ir redzams, ka ūdens ir ļoti tuvu debesīm.

Kad ierodamies Amantani laivu piestātnē, mūs sagaida bariņš vietējo dāmu, savos skaistajos, tradicionālajos tērpos. Gids mūs sapulcina un paziņo turpmāko dienas plānu. Vakarā būšot la fiesta (ballīte) uz kuru ierašanās ir obligāta. Gids mums tāds humoru mīlošs un vēl piemetina, ka esot bijuši gadījumi, kad ballītes neapmeklētāji nakamajā dienā tiekot atstāti uz salas. Tālāk notiek tūristu sadalīšana pa ģimenēm. Jā, uz šīs salas nav tādas iestādes kā hoteļi, šeit jānakšņo pie vietējām ģimenēm un šāda viesu izmitinšana ir viņu galvenais ienākumu avots. Mēs tiekam iedalīti pie jaunas meitenes kopā vēl ar divām itālietēm no mūsu laivas. Uzsākam soļošanu augšup kalnā uz naktsmājām, kas nav viegls uzdevums. Šim augstumam vēl neesam adaptējušies un lēnā gājiena laikā sajūtas tādas, it kā skrietu kādu desmito kilometru, turklāt ar īsu elpu.

Amantani people

Ierodoties mājās, mēs iepazīstamies ar laipno mājas saimnieku Fēliksu un viņa sievu Hildu. Izrādās, meitene, kas mūs sagaidija laivu piestātnē un veda uz mājām, ir viņu 26 gadus jaunā meita. Laikam jau krāsu zīmuļi būs jāpietaupa citiem bērniem. Šeit drīzāk būs jāveic izmeklēšana, kādēļ ģimenes locekļi izkatās tik jauni!

Dzīves apstākļi uz salas ir vienkārši, toties kāds skats visapkārt! Tekoša ūdens šeit nav, pēc tualetes darīšanām ir jāpasmeļ un jāuzlej ūdens, rokas var nomazgāt pagalmā novietotajā bļodā. Arī šī ģimene lieto saules paneļus, kas nozīmē, ka vakarā elektrība būs. Tomēr, vēl kādu laiku atpakaļ, salas iedzīvotāji dzīvojuši bez elektrības un dažas ģimenes tā dzīvo vēl šodien. Tā kā naktī temperatūra šeit nokrītas ap 7 grādiem, šajās mājās gultu klāj četri lamas vilnas segu slāņi.

Drīz vien tiekam saukti pusdienās. Pasniegta tiek dārzeņu zupa ar kvinoju un otrajā rīsi ar dažādu veidu kartupeļiem. Peru ir kartupeļu izcelsmes vieta ar 4000 kartupeļu variācijām. Tirgos redzami apaļi, gareni, lieli, mazi, tādi, kas izskatās pēc čiekuriem un dažādās nokrāsās. No šeit, Amantani pusdienās pagaršotajiem, man visvairāk garšo violets kartupelis, kas pēc formas līdzīgs tievam egles čiekuram. Pēc pusdienām dzeram muna tēju, kas laba gremošanas sistēmai un palīdz arī samazināt augstuma radītās, nepatīkamās sajūtas.

Amantani sala pati par sevi ir kā kalns ar divām virsotnēm. Viena virsotne ir Pachamama (Māte Zeme) un otra Pachatata (Tēvs Zeme). Abās no virotnēm ir senas Inku un Tiwanaku drupas, kur notikušas ceremonijas. Pēc pusdienām visa grupa satiekamies salas centrālajā laukumā un sākam kāpienu virsotnē. Pati kāpšana tehniski viegla, pa taku un vietām pa kāpnēm, tomēr augstums dara lēnīgu. Pēc aptuveni 40 minūtēm, nonākam starp divām virsotnēm, kur katrs var izvēlēties, kurā kāpt. Mēs ar Jāni izvēlamies Pachatata.

Sunset

Pachatata virsotnē novērtējams Titikakas plašums. Uz Dienvidaustrumiem redzams Bolīvijas krasts, kur vienā sānā norisinās pamatīgs negaiss. Konkrētā punktā redzams tumšs mākoņu mutulis un zibeņi. Vēl saredzamas Bolīvijas Cordillera Real sniegotās cepurītes. Apsēžamies zālītē, lai vērotu saulrietu, kad tieši mums blakus kāds puisis, uz ceļgala notupies, bildina savu meiteni. Tik jauki redzēt šādu svarīgu notikumu! Apkārt esoši aplaudē.

Couple

Kad saule norietējusi, paliek pavisam vēsi. Visi kalnā esošie dedz savus līdzi paņemtos lukturus un dodas pa taciņu lejā, uz savām viesģimeņu mājām. Ierodoties mājās, mūs aicina vakariņās. Īsti vēl ēst negribas un veikli, pims man tiek pasniegta zupa, palūdzu tikai pusporciju. Itāļu meitenes, Stefania un Miriana, dara tāpat. Finālā tik un tā ar savām pusporcijām esam pārēdušās. Pēc pusdienām meita atnes vīstokli, kurā iekšā 4 adītas cepures pārdošanai. Jānis izglābj mūs, meitenes, no neērtas situācijas un nopērk rokām adīto cepuri par 20 solēm (ap 5 eiro).

Pēc vakariņām jādodas uz ballīti. Itāļu meitenes saka ģimenei, ka slikti jūtas un nenāks. Jānis arī nevēlas iet, tomēr pierunāju. Hilda atnes drēbes un tiekam saģērbti vietējā stilā. Man ir sarkani svārki ar baltu, izšūtu blūzi un melnais apmetnis, kas tiek likts uz galvas. Jānis tiek pie pončo un galvā liek savu jauno cepuri. Ar Hildu un Fēliksu dodamies pa tumšajām taciņām uz ballīti. Tādā kā vietējā kultūras namā satiekamies ar pārējiem tūristiem un viņu viesģimenēm. Visi ir skaisti uzpucējušies tradicionālajos tērpos. Muzikanti sāk muzicēt un danči sākas jau pie otrās dziesmas, ko uzsāk jautrā poļu kompānija. Visi zālē esošie sadodas rokās un dejo. Esam tik daudz, ka sanāk aplis pa visu zāli un vēl divi "līkumi" iekš apļa. Tad, kad izklīstam, jūtams, ka mūsu viesģimene mani un Jāni pieskata, mūs sameklē, dod roku un atkal ir jāiet dejot. Pēc ballītes četratā dodamies mājās. Taciņa ir mēness un zvaigžņu izgaismota, ka nemaz nav nepieciešams lukturis. Pa ceļam Fēlikss stāsta, ka viņu ģimenes valoda ir quechua un spāņu valoda ir otrā valoda. Quechua ir bijusi inku galvenā valoda un vēl šobrīd Andu reģionā (Ekvadorā, Peru, Bolīvijā) tajā runā ap 9 miljoniem iedzīotāju.

La fiesta

Nākamajā rītā pie brokastīm Fēlikss saka, ka viņa ģimene tikai tagad uzsākuši tūristu uzņemšanu un mēs esam pirmie. Ģimenes centība un sirsnība bija patiesi jūtama. Sakam paldies un Hilda mūs pavada uz laivu piestātni.

Tequile sala

Tālāk laivojam uz Taquile salu. Tiekam izlaisti vienā salas pusē un laiva mūs gaidīšot otrā salas pusē. Sākam pārgājienu pāri salai un skati ir pasakaini. Pa ceļam redzami eikaliptu koki un muna augs, ko tagad atpazīstu, pateicoties mums dotajai tējai. Salas "centrā" paēdam pusdienas - foreli no Titikakas ezera - un turpinām gājienu uz salas otru pusi, lai brauktu atpakaļ uz Puno.

boats

Puno ostā atvadamies no laivas biedriem, ar kuriem pa šīm dienām esam sadraudzējušies. Mums kopā bija lieliskas divas dienas uz Titikaka ezera salām.

Undīne