Arekipā esam pavadījuši piecas lieliskas nedēļas. Šī skaistā pilsēta, ar koloniālo arhitektūru un vulkāniem tās pievārtē, priecēja mūsu acis ik dienu. Kādu rītu, pamostoties, Misti vulkāns iepriecina ar baltu sniega cepurīti, kas iepriekšējo reizi tam esot bijusi uz īsu brīdi februārī. Citu dienu dzirdu skaļu troksni, ko rada mājai pāri lidojoši putni. Skrienu uz balkona un redzu desmitiem papagaiļu, zaļus ar sarkanām galvām, lidojam pāri mūsu mājai. Un tā "balzams dvēselei" teju katru dienu, atliek tikai saredzēt, sadzirdēt un sajust.

Tomēr, visvairāk man Arekipa atmiņā paliks spāņu valodas skolas dēļ. Apmeklējām skolu visas piecas nedēļas, katru darba dienu (izņemot paņemtās 2 brīvdienas Jāņu svinībām), 4 stundas dienā. Un jāsaka, ka šis ceļojums jau pirmajā mēnesī ir devis ne vien milzu iedvesmu no redzētā un piedzīvotā, bet arī nenovērtējamu bagātību - jaunas valodas zināšanas. Tas būtiski atvieglo ceļošanu un komunikāciju ar satiktajiem cilvēkiem. Šobrīd, pēc 5 nedēļu intensīvām mācībām, spējam uzturēt vienkāršu sarunu spāņu valodā. Mūsu lieliskā skolotāja Ada ielikusi labus pamatus, kas, protams, jāatīsta tālāk. Latviešvalodīgajam vieglāk "aiziet" spāņu valodas fonētika, kuru, pēc Adas stāstītā, ir grūtāk uztvert studentiem, kam dzimtā valoda ir angļu. Tomēr, spāņu valoda ar saviem padsmit laikiem ir krietni sarežģītāka par angļu valodu.

No Adas, šajā kopā pavadītajā laikā, ieguvām arī vietējā cilvēka skatījumu par Peru un kaimiņvalstīm. Piemēram, par karu pret Čīli, kurā Peru zaudēja teritoriju valsts dienvidu daļā, bet Bolīvija zaudēja pieeju Klusajam okeānam. Par to, ka Peru ir izplatīta vardarbība pret sievietēm un visai bieži medijos tiek ziņoti gadījumi, ka nogalinātas sievietes, kādu ģimenes nesaskaņu dēļ. Par gaiļu cīņām, kas Peru joprojām ir populāras, un speciāli cīņām paredzēto peruāņu gaiļu šķirni (gallos de pelea peruanos). Un daudz dažādus citus faktus, bet, pats galveinais, ar vietējā cilvēka skatījumu un attieksmi. Tā ir pievienotā vērtība mācību procesam, ka ikdienā esam bijuši kopā ar vietējo skolotāju un daudz uzzinājuši par Peru.

Šeit foto ar skolotāju Adu, kad biju sakrāsota un safrizēta, lai pareklamētu vietējo skaistumkopšanas salonu.
Ada

Un skolas dārzs... Vai var vēlēties labāku vietu mācībām, kur laiku pa laikam atlido kolibri putniņš un metra attālumā mielojas ar ziedu nektāru? Šādos brīžos pat Ada ļauj atvilkt elpu un klusējot vērojam putnu, līdz tas aizlido.

Pirmais ciemiņš Peru

Vēl esot Latvijā, radiem, draugiem un kolēģiem teicu:"Brauciet ciemos!" Ir daži, kas to apsver un, patiešām ceru, ka turpmākā gada laikā arī atbrauks.

Tomēr, kamēr latvieši domā, tikmēr mans draugs Marcelo, uzzinot, ka esam Arekipā, atraksta, ka kādā nedēļas nogalē atlidos ciemos. Jeeeey! Pirmais ciemiņš, pie tam necerēti ātri! Marcelo, protams, atbraukšana ciemos ir krietni ērtāka, kā atbraukšana no Eiropas, jo viņš dzīvo Santjago, Čīlē.

Vienojāmies par jūlija sākumu un noteiktajā datumā gaidam draugu Arekipas lidostā. Lidostā vēroju cilvēkus, kas gaida savus tuviniekus. Ekrānā parādās, ka mūsu gaidītā lidmašīna ir nosēdusies un pēc brīža jau pa vienam sāk parādīties atbraukušie. Zem saulesbrillēm noslauku asariņu, redzot, kā skolas vecuma puisis satiek savu mammu un no prieka raud, kā paši mazākie ķipari paskrien zem norobežojošās lentas, pretī savām mammām un tētiem. Marcelo iznāk pēdējais, jo saņēmis bojātu nodoto bagāžu un nācās kārtot "papīru lietas" šajā sakrā.

Marcelo ir pilnībā piekritis manis izdomātajai weekenda programmai. Sākumā ēdam ilgas pusdienas ar skatu uz Arekipas galveno laukumu, tālāk dodamies dzert eksotisko augļu sulas uz manu mīļo San Camilo tirgu.

All together

Tālāk dodamies uz Museo Santuarios Andinos, kas slavens ar tajā esošo inku mūmiju Juanitu. Inki ticēja, ka kalni ir dievu mājvieta. Kad dievi "dusmojas" (lasi, notiek vulkāna izvirdums), ir jādod ziedojums. Viens no šadiem ziedojumiem ir bijusi Juanita, aptuveni 11-15 gadus jauna meitene, kas atrasta Ampato vulkāna (6309 m) krāterī, tagadējā Arekipas reģionā. Inki ziedošanai izvēlējušies skaistākos un veselīgākos pusaudžus. Izvēlētie bērni zināja, ka tiks ziedoti dieviem un tas tika uztverts kā liels gods. Juanitas un citu ziedoto bērnu apņēmību pierāda tas, ka tie kājām ceļojuši no inku galvaspilsētas Cusco uz Ampato vulkānu, kas ir apmēram 400 km attālumā. Tālāk kāpuši 6309 m augstajā vulkānā vien sandalēs, pakaisot sniegā līdzi paņemto kaltēto zāli. Sasniedzot vulkāna krāteri tika veikts pirmsziedojuma rituāls, Juanitai tika dots dzēriens, kas tā jau nogurušo bērnu iemidzināja. Tālāk sekojis sitiens pa galvu. Juanita nav vienīgais bērns, kas atrasts vulkāna krāterī, tomēr viss muzeja stāsts ir tieši ap Juanitu, jo viņas ķermenis saglabājies vislabāk - viendabīgi sasalis un naturāli mumificējes, kas devis zinātniekiem iespēju pētīt inku ģenētiku, ēšanas paradumus un ne tikai.

Pēc muzeja apmeklējuma, pateicoties Marcelo iniciatīvai, iepazīstam Arekipas bārus. Tomēr, mājās dodamies vēl pirms īstā ballīte sākusies, jo nākamajā diena paredzēts pārgājiens.

Kanjonings un ūdenskritumi

Septiņos no rīta kāpjam colectivo busiņā un dodamies uz 1,5 h attālo ciemu Yura. Braucies šādā busiņā jau vien ir piedzīvojuma vērts, jo buss brauc ar atvērtām durvīm un speciāls "iekšā saucējs", izkāries pa durvīm, izkliedz galapunkta nosaukumu. Braucot ārā no Arekipas, tiek savākta pilna busa kapacitāte un vēl 60% pa virsu. Esam priecīgi, ka iekāpām sākuma punktā un visi trīs tikām pie sēdvietām.

Landscape

Izkāpjam ciemā Yura un uzsākam pārgājienu uz ūdenskritumiem, mūsu galamērķis ir augstākais ūdenskritums ar nosaukumu Corontorio. Pārgājiena sākuma daļā vienmērīgi dodamies augšup pa kalniem un pirmās divas stundas apkārtne izskatās kā filmā Zvaigžņu kari.

Marcelo

Pēc vienmuļā gājiena pa "citu plānētu", apkārtne sāk palikt zaļāka, kas liecina par to, ka tuvojamies upei. Sākumā ejam gar upes krastu, taču kanjons paliek arvien šaurāks un šaurāks, līdz pārvietošanās pa sauszemi vairs nav iespējama. Sākam brist pa straujo un akmeņaino upi, kas ir visai atspirdzinoši. Kanjons ir tik šaurs un augts, ka saule līdz apakšai netiek un sāk kļūt vēsi. Pēc laika nonākam pie pirmā ūdenskrituma, tad otrā, kas iztek no klints, tad seko daži zemie ūdenskritumi un tālumā sadzirdam lielu troksni. Un jā, pēc dažiem upes līkumiem ieraugam milzu ūdenskritumu. Jau pa gabalu jūtamas ūdens mikrodaļiņas, ko virsū pūš vējš. Tās ir tik aukstas, ka atmetu sākotnējo plānu par nopeldēšanos. Tomēr Jānim aukstais ūdens nav šķērslis un viņš nelaiž garām izdevību palīst zem ūdenskrituma.

Waterfall

Tieši kā plānots, 2 h pārgājiens turp un 2 h atpakaļ, un ēdam godam nopelnītās pusdienas vietējā iestādē. Tur būrītī papagailis, tieši tāds pats zaļš ar sarkanu galvu, kādi baros lido pār Arekipu. Pieeju pie būra un putns sabijies skatās man acīs, tā vien gribas "netīšām" atvērt būrīša durtiņas.

Tālāk dodamies baudīt ārstnieciskās vannas. Tieši Yura tiek iegūts minerālūdens ar nosaukumu Socosani, ko Arekipā pārdod katrā veikalā. Tieši tāds minerālūdens ir arī vannās un ir ļoti veselīgs. Kopā ir pieejamas 8 veidu vannas, katra ar citādākām dziednieciskajām īpašībām. Pēc stundas vannošanās, ar krunkainiem pirkstiem un supertīri, sēžamies colectivo un braucam atpakaļ uz Arekipu. Nākamajā dienā vēl kopīgas pusdienas un Marcelo express brīvdienas ir noslēgušās.

Cik patīkami bija satikt Marcelo! Interesantākais ir tas, ka mēs pagājušā gada maijā iepazināmies Londonā un pēc mēneša viņš mani un Jāni apciemoja Rīgā. Atceros, ka Marcelo jautāja, kad apmēram mēs varētu aizbraukt pie viņa ciemos uz Čīli. Toreiz mums priekšā vēl bija paredzēts ASV brauciens un teicu, ka reālistiski ne ātrāk kā pēc gada. Nu re, atkalsatikšanās tieši tā arī sanāca. Tomēr, tehniski sanāk, ka Marcelo apciemoja mūs, tādēļ vēl joprojām esam parādā došanos pie viņa.

Arequipa

Dzīve Arekipā, kas atrodas 2335m augstumā, mums ir bijis lielisks iesākuma punkts, lai adaptētos un dotos augstāk. Un augstāk ne tikai mūsu piedzīvojumos, bet burtiski - augstāk Andu kalnos. Nākamais pieturas punkts Puno un Titikakas ezers.

Undīne