Sudraba sala

Isla de la Plata (no spāņu val. Sudraba sala) ir cilvēku neapdzīvota sala, kura slavena ar jūras putnu daudzveidību, kas izvēlējušies šo vietu dzīvošanai, ligzdošanai vai vienkārši atpūtai. Par salas “seju” un galveno varoni ir kļuvis zilkājainais un visādi citādi amizantais putns blue-footed booby, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ Isla de la Plata ir kļuvusi visai populāra.

Sala ietilpst Machalilla Nacionālā parka teritorijā un atrodas 40 km attālumā no Ekvadoras piekrastes. Došanās uz šo salu, īpašā piedzīvojumā var pārvērsties periodā no jūnija vidus līdz septembrim, kad Ekvadoras ūdeņos iepeld migrējošie kuprvaļi. Tie ierodas no Antarktikas uz Ekvadoras un Kolumbijas piekrastes siltajiem ūdeņiem, lai pārotos un nārstotu. Mēs salu apmeklējam novembrī un vaļu vērošana izpaliks.

Isla de la Plata saukta arī Poor man’s Galapagos. Izmaksas, protams, ir nesalīdzināmi mazākas ar īstajām Galapagu salām, taču arī redzamo dzīvnieku daudzveidība būs krietni mazāka. Vairāk sliecamies uz domu, ka nebrauksim uz Galapagu salām, tādēļ Isla de la Plata izvēlamies kā alternatīvu.

No rīta gaidām Puerto Lopez promenādē, pie tūrkompānijas ofisa. Kad esam savākušies, dodamies uz laivu piestātni. Pirmais iespaids par tūrkompāniju Machalilla Tours tas labākais. Brauksim svaigā motorlaivā, visiem izdalītas drošības vestes un gids šķiet profesionāls un pieredzējis, turklāt labi runā angliski. No Puerto Lopez līdz salai būs jābrauc 1 stundu. Gids mūs izglīto, ka, piemēram, nazca putni šo pašu attālumu nolido 20 minūtēs. Tāpat ir arī stāsti par narkotirgoņiem, kuri pa okeānu pārvietojas ar 800 zirgspēku ātrlaivām. Okeāns ir viens no būtiskākajiem narkotiku pārvadāšanas ceļiem.

Booby family

Uz salas ir trīs veidu maršruti, kas iedalīti pēc interesēm, kādu putnu sugu visvairāk vēlas iepazīt. Mēs izvēlamies vienu no garākajiem maršrutiem, kur solās būt redzami blue-footed boobies. Ierasts, ka putnu vērošanā, putnus iespējams apskatīt vien pa gabalu. Blue-footed booby ir citādāks un no cilvēku klātbūtnes nemaz nav izbijies. Jau maršruta sākumā redzam šos putnus, kas izvēlējušies ligzdot tieši uz takas. Tādēļ ir iespēja kārtīgi nopētīt šos amizantos jūras putnus ar zilām, pleznotām kājām, kuru galvas izskatās kā pingvīnam, bet ķermenis kā kaijai.

Boobies

Esam uz salas zīmīgā periodā, kad lielākā daļa mazuļu jau ir izšķīlušies un turas savas ligzdas tuvumā. Iespējams tādēļ pieaugušie putni nebēg no cilvēkiem, jo bailes atstāt mazuļus un olas ir daudz lielākas nekā bailes no cilvēka. Cenšamies respektēt jaunos vecākus un mazuļus, un apejam ligzdas lieliem līkumiem. Putnu mazuļi ir klāti ar baltu spalvu un izskatās mīlīgi. Daži no putniem nemaz neliekas traucēti, citi gan mums uzkliedz brīdinošu ķērcienu, lai nemaz nedomājam tuvoties. Šur tur vēl redzamas arī olas, jo boobiju izšķilšanās notiek asinhroni. Tas nozīmē, ka putnēni izšķiļas ar apmēram piecu dienu starpību, attiecīgi arī vienas ligzdas putnēni atšķiras izmēros. Kas, savukārt, veicina putnēnu barības saņemšanas nevienmērīgumu, jo, kā jau ierasts dabā, ja vecākiem barības nav pietiekoši, tad barots tiek vien stiprākais mazulis. Vietām redzami miruši putnēni. Visskumjākais ir redzēt pamestos putnēnus, kas novārguši, pēdējiem spēkiem staigā gar savu ligzdu un kliedz, taču stiprākais putns ligzdā un tā māte nelaiž to atpakaļ. Gids vien nopūšas un nosaka:“Šis ir pamests, viņš drīz mirs.”

Boobies

Gids stāsta, ka jaunākās putnu meitenes, pieredzes trūkuma dēļ, mēdz pāroties novēloti, kad citām mātēm putnēni jau ir izšķīlušies un paaugušies. Mums paveicas un esam aculiecinieki kādai novēlotai pārošanās dejai. Redzam, kā divi tēviņi cenšas atstāt iespaidu uz mātīti. Galvenā dejas rituāla sastāvdaļa ir zilo pēdu cilāšana dejas sākumā un noslēgumā, jo to spilgtums ir galvenais faktors, pēc kura mātīte izdara izvēli. Spilgtāka zilā krāsa liecina, ka tēviņš ir pietiekami jauns, ar labu ģenētiku un spēs labi aprūpēt putnēnus to dzīves sākuma posmā. Izrādās, ka tās ir mātīšu iedomas. Pētnieki veikuši eksperimentu ar tēviņu kāju spilgtāku piekrāsošanu, lai viņi tiktu izvēlēti. Mazuļi bijuši vidēji tik pat veseli kā no tiem putniem, kam dabiski ir spilgtākas pēdas. Deja ietver arī spārnu izplešanu un skatīšanos debesīs, lai atrādītu savu knābi. Vēl mātītei tiek prezentēti ligzdas materiāli, kas nu ir vistīrākā izrādīšanās, jo šie putni nevij ligzdu, vien mazliet parok padziļinājumu zemē. Tas viss noslēdzas ar atkārtotu pēdu atrādīšanu. No malas vērojot, visai amizanti izskatās tēviņu aizrautīgā deja, kamēr mātīte vienkārši stāv un to visu vērojot šūpo galvu. Vēl smieklīgāk paliek iztēlojoties, ko, iespējams, viņa galvā analizē un kā izdara izvēli: “Hmm, šim tādas smukas pēdiņas, varētu tik drusku zilākas, tad būtu labi. Knābis ar’ tāds ielīcis. Ne, ne, papētīšu vēl drusciņ to otru.”

Jūtams, ka mūsu gidam arī patīk jociņi par attiecību tēmu, tostarp, pārgājiena laikā uzzinām dažādas Ekvadoras kulturālās iezīmes. Piemēram, ja sievietei ir partneris vai vīrs, tad pa ielu ir jāiet ieķeroties partnerim rokā vai sadodoties rokās. Līdzīgi tas arī ir dejojot salsu. Ja dejojot, plaukstas ir vienkārši satvertas, tas nozīmē, ka meitene ir vienkārši draudzene vai konkrētās dejas partnere. Ja roku pirksti ir sakabināti kopā, tas nozīmē, ka pāris ir attiecībās vai precējies. Taču salsu var dejot cik atbrīvoti un kaislīgi vēlas, neatkarīgi no tā, kāds attiecību statuss ir ar konkrēto dejas partneri, jo tāda ir šī deja. Pēc gida stāstītā arī top skaidrs, kādēļ Montaņitā saņēmu uzmanības apliecinājumus, kaut arī biju kopā ar vīru. Tas šķita nekaunīgi. Izrādās, vienkārši roku satvēriens bija nepareizais. Tādas, lūk, kulturālās nianses.

Sea birds

Šķērsojam salu un nonākam pie klintīm, pret kurām sitas okeāns. Šajā punktā pagriežamies uz taku, kas ved uz tālāko salas galu. Pa ceļam redzam neskaitāmas ligzdas ar boobiju mazuļiem un olām. Salas galā pulcējas arī citu veidu ūdensputni. Atpūšas veiklās lidotājas nazcas, albatrosi, red-footed boobiji un fregates putni. Uz salas arī esot sastopama kolibri suga, kas ir 3 cm maza. To mums, diemžēl, nesanāca ieraudzīt vai vienkārši nepamanījām.

Isla de la Plata

Viena no versijām, kādēļ sala ir nosaukta par Sudraba salu, ka dažkārt sala sudrabaini atspīd mēnessgaismā, jo ir noklāta ar baltām putnu kakām. Protams, vēl ir arī leģendas par pirātiem. Viena no versijām, ka slavenais kapteinis Sers Franciss Dreiks, no spāņu redzesloka gan vairāk pirāts, uz šīs salas apslēpis lielu sudraba kravu. Mēs gan vairāk atbalstam versiju par putnu kakām, jo to uzskatāmi varam redzēt. Pārvietošanās pa salu gan nekādus apgrūtinājumus nesagādā, jo visas kakas ir smuki sakaltušas un ekskluzīvi staigājam pa baltu taku.

Dodamies atpakaļ uz laivu, jo turpinājumā paredzēta snorkelēšana. Ceļā uz snorkelēšanas vietu, kapteinis apstādina laivu, jo mūsu virzienā peld milzu jūras bruņurupuči. Pār laivas malu vērojam, kā zem ūdens tuvojas trīs lieli un smagnēji ķermeņi. Kad pirmais no tiem izbāž galvu no ūdens, man sajūsmā notrīc sirds – tik sena un labestīga sejiņa. Diezgan skaidrs, ka bruņurupuči ieradušies kaut ko diedelēt. Tieši tobrīd grupai ir pasniegti augļi un gids atļauj iemest ūdenī arbūza miziņu, ko bruņurupuči kāri notiesā. Kāds zēns jau gatavojas pasniegts dzīvniekiem arī ananāsu, to gan nevarot.

Turtle

Sākam snorkelēt. Jau pie pašas laivas, pabāžot galvu zem ūdens, paveras brīnumainā zemūdens pasaule. Garas, čūskveidīgas zivis, daudz spilgtu, mazo zivtiņu, kas pārvietojas baros un rajas. Šajā vietā ūdens ir tik dzidrs, ka 6m dziļumā var saskatīt mākslinieciskus klinšu veidojumus. Skaisti bezgala.

Lieliska diena aizvadīta un traucamies pa Klusā okeāna ūdeņiem atpakaļ uz Puerto Lopez.

Undīne

Komentāri