Un tā sākās mūsu pludmaļu tūre... Jo nolēmām uz Ekvadoras galvaspilsētu Quito doties gar Klusā okeāna piekrasti. Ceļotājiem Ekvadora ar pludmalēm tik ļoti nesaistās, taču šajā valstī ir vienas no skaistākajām pludmalēm Dienvidamerikā, kuras ceļvežu grāmatās nav izceltas, tādēļ, lielākoties, izvēle krīt par labu Ekvadorai piederošajām Galapagu salām vai aktivitātēm Andos. Protams, Ekvadoras pludmaļu stāsts nebūs par izklaidēm piekrastes 5* viesnīcās, jo tas nav tas, ko sagaidām no šīs valsts. Tā kā lielāko Latvijas vasaras daļu (Dienvidamerikas ziemu) pavadījām Andos, ar minimālām iespējām peldēties, ilgi nebija jādomā, lai izvēlētos šo nestandarta maršrutu gar piekrasti. Turklāt, jaunapgūtā sērfošana arī ir gana labs iemesls darīt tieši tā.
Lai nokļūtu piekrastē, no Cuencas vispirms dodamies uz Guayaquil. Pārmaiņu pēc, šis pārbrauciens autobusā ir vien četras stundas īss, tādēļ to varam veikt dienasgaismā (laika taupīšanas nolūkā, Peru visus pārbraucienus, kas ilgāki par 8 stundām, izvēlējāmies veikt naktī). Sākumā braucam pa kalnu ceļu, tieši cauri Cajas Nacionālajam parkam un baudam Andu panorāmas. Vēlāk daba nomainās uz zaļākiem toņiem. Brīžiem nākas arī skumji noskatīties uz apjomīgajām banānu un eļļas palmu plantācijām. Ņemot vērā, ka Ekvadora ir viena no mazākajām valstīm Denvidamerikā, tā ieņem pirmo vietu pasaulē, kā lielākā banānu eksportētājvalsts. Paskatieties uz Rimi pirkto banānu uzlīmītēm, visticamāk tur ir Ekvadoras vārds.
Guayaquilā cēli iebraucam pa garo tiltu, kas uzbūvēts pāri platajai Guayas upei. Guayaquilā plāns ir vienkārši pārsēsties autobusā uz Montaņitu, tāpēc vienīgā uzkavēšanās vieta pilsētā mums ir autoosta. Turklāt visai ievērības cienīga autoosta – izbūvēta vairākos līmeņos, ar iepirkšanās centru pirmajā stāvā, vairāk atgādinot lidostu. Un, pats galvenais, nekādas galamērķu nosaukumu izkliegšanas, pie kā tik ļoti bija pierasts Peru un Bolīvijas autoostās.
Montaņita
Līdz ar tumsu ierodamies Montaņitā. Pilsētiņa ir maza, drīzāk liela ciema izmērā, kas pamatā dzīvo no tūrisma. Montaņita, piemēroto viļņu dēļ, galvenokārt piesaista sērfotājus vai vienkārši bohēmas baudītājus. Par to arī pārliecināmies, kad ierodamies mūsu rezervētajā hostelī, kur administrators mums istabas atslēgas piešķir ģitāras skaņu un zālītes smaržas pavadīts.
Par Montaņitu iepriekš dzirdēts, ka tā ir ballīšu pilsētiņa, kur ceļotāju dienas paiet sērfojot, bet vakari lokālajos bāros un klubos. Un tiem, kam trausls miegs, esot līdzi jāpaķer ausu aizbāžņi. Attiecīgi arī, Montaņitu redzējušie iedalās divās grupās - kam šī pilsētiņa ļoti patīk vai tajos, kas nav spējuši to izbaudīt. Ballēšanās šoreiz īsti nav mūsu mērķis, jo esam mazliet saguruši no pēdējo nedēļu nepārtrauktajām aktivitātēm un pārvietošanās. Mierīgai grāmatu lasīšanai, guļot guļamtīklā, mūsu hostelis “Moai” izrādījusies izcila izvēle, jo tas atrodas otrpus upei, kas ir 5 minūšu gājienā no pilsētas centra. Pilsētā notiekošo ballīšu skaņas vien dzirdam kaut kur tālumā. Arī tik ilgi gaidītā pludmale ir lieliska, ar gaišām un mīkstām smiltīm. Tā nu mēs nākamajā dienā pagarinām palikšanu uz vēl vienu nakti.
Nākamās dienas rītā, mūsu istabā ieskrien mazs kaķēns un taisnā ceļā metas uz vannas istabu dzert ūdeni, kas palicis uz grīdas pēc dušas. Pēc padzeršanās kaķēns ielec gultā un murrājot iemieg. Kā vēlāk uzzinām no darbiniekiem, tas ir hosteļa kaķēns Sumo. Ne tādi vien radījumi dzīvo hostelī un ap to. Jānis, atgriežoties no veikala, sauc mani ārā kaut ko skatīties. Turpat netālu, upes krastā, stāv liela iguāna un nemaz neliekas traucēta, kad eju tuvāk un sāku to fotografēt.
Vietā, kur paliekam, valda ļoti patīkama noskaņa un nolemjam palikt vēl pāris dienas. Esam arī sadraudzējušies ar hosteļa darbiniekiem, meiteni no Austrijas un puisi no Čīles. Arī viņi ir ilgtermiņa ceļotāji, kas šobrīd bez atalgojuma strādā hostelī, par to saņemot vietu, kur palikt bez maksas. Vēl īsti nav sākusies pludmales sezona, kas vien izpaužas kā mākoņains laiks un reizēm smalks lietutiņš, tādēļ hostelī nav daudz viesu. Tādēļ ar visiem esam pazīstami un vakari paiet hosteļa pagalmā, mierīgās sarunās un pa klēpjiem izgūlušies hosteļa kaķi Sumo un Betmens.
Kādā no vakariem nolemjam iemēģināt pa kokteilim tā sauktajā Coctail Alley. Tā burtiskā nozīmē ir kokteiļu aleja, kur gar gājēju ielas malām ir novietoti stendi, pie katra stenda ir galdiņš vai divi, kur bārmeņi pasniedz kokteiļus. Iela ir visai trokšņaina, jo katrs bārmenis pie stenda spēlē arī savu mūziku. Cenas un kokteiļu piedāvājums visos stendos ir daudzmaz līdzīgs. Tāpēc lēnām izvēlamies savu bārmeni un piesēžam pie tā, kurš piedāvā Happy Hour jeb divus kokteiļus par viena cenu. Mūsu bārmenis kokteiļu pagatavošanā ir prasmīgs, tādēļ, dodoties atpakaļ uz hosteli, mums “netīšām” sanāk ieiet vienā no vietējiem deju klubiem. Meitenēm ieeja un kokteiļi ir bez maksas līdz plkst. 12:00 naktī, bet puišiem ir jāmaksā 10 USD, par to arī saņemot bezmaksas dzērienus. Mūzikas repertuārs izvēlēts pēc tūristu gaumes, lai iekustinātu kājas pie šobrīd populārām dziesmām. Uz skatuves aizrautīgi dejo kāds vīrietis, kas novilcis kreklu un izrāda savus tetovējumus, blakus skatuvei atrodas neliels baseins. Drīz vien jau vīrietim uz skatuves pievienojas pirmie gringo, vēl pēc brīža uzrodas pirmais puišu trio, kas ielec baseinā. Esam labi izdejojušies un nolemjam doties uz hosteli, pirms uzrodas vēlme lēkt baseinā.
Maigu smilšu pludmale; pirmie saules apdegumi; sērfotāji; garneļu pārdevējs, kas katru rītu iet gar hosteli un kliedz “camarón!”; ballītes skaņas no pilsētas, nešķirojot dienas; puiši Jamaikas karoga krāsas cepurēs, kas pludmalē piedāvā zālīti (bet maskējas aiz pagaidu tetovējumu kataloga); gardas jūras veltes; labākā pica ceļojuma laikā – tas ir tas, ar ko mums saistās Montaņita. Mums patika, pārmaiņus pēc Andiem, pabūt relaksētā vietā. Lielā mērā par to paldies mūsu hostelim “Moai” un tā cilvēkiem. Tieši viņu dēļ mēs palikām Montaņitā piecas dienas, plānoto pāris dienu vietā.
Puerto Lopez
Nākamā pietura Puerto Lopez, kas atrodas 40 km attālumā no Montaņitas. Puerto Lopez pamatienākumi veidojas no tūrisma un zvejniecības. Laivu piestātnē redzami daži zvejas kuģi un ļoti fotogēniskas zilās zvejnieku laivas. Ūdenī peld un virs līča lidinās pelikāni, kaijas, nazcas un citi ūdensputni. Labākais skats uz tiem esot no rīta, kad zvejnieki atgriezušies no zvejas un simtiem pelikānu lido ap kuģiem, cenšoties pakampt pa kādai zivtelei.
Pilsētnieku galvenā rosība notiek ap okeāna krastu, kur izvietoti dažādi veikaliņi, restorāni, tūrisma aģentūras un viesnīcas. Šeit ir skaista balto smilšu pludmale, taču tā nav visai labi apsaimniekota, krāstā un ūdenī ir manāmi atkritumi. Puerto Lopez neesam ieradušies pašas pilsētas dēļ, šī ir vieta, no kurienes visērtāk doties uz Isla de la Plata un Machalilla Nacionālā parka pludmalēm. Līdz tam esam norezervējuši viesnīcas istabu pašā promenādes malā un, pēc sarunas ar viesnīcas īpašnieci, tiekam pie lielas istabas ēkas augšējā stāvā, ar skatu uz okeānu.
No vietējiem uzzinām, ka drīzumā pilsētā ieradīsies Ekvadoras prezidents uz jaunās promenādes oficiālo atklāšanu. No balkona loga vērojam, kā intensīvi notiek pēdējā piepucēšana – promenādes tīrīšana un defektu piekrāsošana. Uz tā fona, ka lielākā daļa Puerto Lopez ielu nav asfaltētas, jaunā promenāde izskatās patiešām futūristiska. Dažādas viļņotas līnijas, ietvē iebūvētas dekoratīvas lampiņas ar zilu gaismu un tādā garā. Šķiet, ka prātīgāk par šo naudu būtu bijis nepārtraukti uzturēt pludmali tīru un sakoptu, kas uz tūrismu atstātu labāku iespaidu nekā futūristiska promenāde. Nu labi, no malas skatoties, jau visi gudri.
Machalilla Nacionālā parka pludmales
Tieši manā vārda dienā, 15. novembrī, sagadās doties uz vienu no skaistākajām Ekvadoras pludmalēm -Los Frailes. Šī un vēl divas citas izolētas pludmales, atrodas Machalilla Nacionālā parka teritorijā. Kā vienīgais Ekvadoras piekrastes nacionālais parks, Machalilla Nacionālais parks sevī ietver koraļļu veidojumus, divas piekrastes salas, tropisko sauso mežu, arheoloģiskās vietas un 20 hektārus okeāna.
Nokļūšana nacionālajā parkā pavisam vienkārša. Ar mototaksi dodamies uz autoostu, kur kāpjam jebkurā autobusā, kas dodas uz pilsētām parka virzienā. Brauciens aizņem vien 20 minūtes. Mūs izlaiž uz lielceļa, netālu no nacionālā parka reindžeru ēkas, kur bez maksas jāpiereģistrējas un var sākt 4 km pārgājienu, kā finišā nokļūsim Los Frailes pludmalē.
Ir ļoti karsts. Pa sauso grants ceļu nogriežamies uz takas, kuru ieskauj šķietami sausi krūmi un zemi kociņi. Savulaik šāds tropiskais sausais mežs stiepies gar Klusā okeāna krastu no Dienvidamerikas līdz pat Centrālamerikai. Skumji, bet šobrīd tas ir novests tuvu izzušanai, to vietā izbūvēti ceļi, pilsētas un plantācijas.
Pirmā pludmale maršrutā ir Playita Negra. Šķiet, ka visā pludmalē esam tikai mēs un simtiem krabīšu, kas skraida pa pludmali un veikli lec izraktajos caurumos smiltīs. Pie pludmales esošajā klintī ir ala, uz kuru vēlamies doties. Tur tomēr ieraugām kādu pāri, kas plikiem dupšiem pārģērbjas. Mēs nolemjam netraucēt. Playita Negra, spēcīgo zemūdens straumju dēļ, ir aizliegts peldēt, tādēļ dodamies vien tālāk.
Kā nākamo sasniedzam Playa Tortugita. Neviens, pludmales nosaukumā ietvertais, bruņurupucis gan nav manāms, bet atkal visapkārt skraida krabīši. Arī šī pludmale ir bīstama peldēšanai, jo spēcīgie viļņi triecas pret ūdenī esošajām klintīm. Tuvu pie krasta ir sala, kuras dēļ pludmalē ir izveidojies zemesrags, nosaucam to par Mini Kolkas ragu un dodamies tālāk.
Apejam klinti un mūsu skatam parādās Los Frailes pludmale. Gara, zeltainu smilšu pludmale ar zili zaļu ūdeni okeānā. Jānis nespēj sagaidīt peldi un noparkojamies turpat, pludmales sākumā. Tālumā redzami arī citi saules un ūdens baudītāji. Un, arī šeit, amizantie krabīši, kas ir tik veikli, ka īsti neizdodas tos nofotografēt. Kamēr peldu, Jānis ir novērojis ķildu starp diviem sugas brāļiem, kas cīnījušies par vienu un to pašu smilšu caurumiņu.
Atpakaļ uz parka ieeju nolemjam doties pa grantēto ceļu, jo tur var sarunāt mototaksi, kas mūs aizvedīs. Tiekam pie vienīgā redzamā mototakša, kam ir koka piekabe. Tur arī tiekam nosēdināti. Braucot pa grubuļaino ceļu, saskatāmies pie katras stiprākas skaņas, kas liecina, ka kaut kad šī uzparikte viennozīmīgi plīsīs. Par laimi, mūsu brauciena laikā tas nenotika.
Vēl pēdējais dienas uzdevums – tikt atpakaļ uz Puerto Lopez. Uz lielceļa gaidām autobusu, kas dotos pilsētas virzienā, taču labas 20 minūtes neviens neparādās. Pie mums apstājas kāds auto, tā šoferis piedāvā aizvest uz Puerto Lopez. Ideāli! Mašīnā ir trīs puiši no Francijas, kas ar īrētu auto apbraukā Ekvadoras pludmales. Ar citiem ceļotājiem sarunu temats nav tālu jāmeklē un sarunās ceļš uz pilsētu šķiet vien pāris minūtes īss. Turklāt sagadās, ka puiši mūs izlaiž pie pašas viesnīcas, jo viņu viesnīca ir turpat blakus.
Lai apmeklētu Isla de la Plata un Machalilla Nacionālo parku, Puerto Lopez esam nakšņojuši trīs naktis. Laiks doties tālāk.
Canoa
Mūsu nākamais mērķis ir zvejnieku un sērferu pilsētiņa Canoa. Agnese no Austrijas, ar ko iepazināmies Isla de la Plata jeb Sudraba salā, mums pastāstīja, ka ceļu, braucot no Canoa uz Puerto Lopez, esot veikusi ar septiņiem dažādiem autobusiem. Pēc apvaicāšanās autoostā, izvēlamies veikt maršrutu: Puerto Lopez – Puertoviejo – Canoa. Un septiņu autobusu vietā galamērķī nokļūstam ar diviem. Katram no posmiem nevajadzēja būt ilgākam par divām stundām, tomēr galamērķī nokļūstam vien pēc kādām sešām stundām. Toties abos autobusos esam noskatījušies pa ķīniešu bojevikam, klausījušies skaļu latino mūziku un esam arī pabaroti, jo, caurbraucot pilsētiņas, autobusā ielec gan našķu (empanadas, augļi, cepumi, čipsi utt.), gan dzērienu tirgotāji, kas par lētām naudiņām tirgo tīri labu produkciju.
Canoa ierodamies saulrieta laikā. Neesam norezervējuši naktsmājas un staigājam pa smilšainajiem ceļiem, vaicājot par istabu cenām. Pilsētiņa šķiet drūma, hosteļu pagalmi tukši, ēdināšanas iestādes aizvērtas. Ne miņas no sērfotājiem un tiem līdzi nākošās gaisotnes.
Atrodam hosteli, kur, tā vien šķiet, apmetušies tie retie Canoa viesi, kas šeit vispār ieradušies. Mums ierāda istabu ar sešām gultām, kur smaržo pēc pelējuma, ir novietots motocikls un vienās no durvīm, kas iziet pa tiešo uz hosteļa bāru, ievietots rūcošs ledusskapis. Nu labi, vienai naktij nebūs ne vainas.
Ejam uzmeklēt kaut ko ēdamu vakariņām un atrodam, šķietami, vienīgo stalto ēku pilsētiņā, kurā, pie tam, ir restorāns. Iepazīstamies ar iestādes saimnieku, kas uz Ekvadoru pārvācies no Spānijas. Restorāna ēdienkartē jūtama Spānijas ietekme - pārbaudīts, nomēģinot astoņkāji ar kartupeļiem olīveļļā. Izrādās, šajā pašā ēkā ir arī viesnīca un istabas cena daudz neatšķiras no mūsu izvēlētās. Atgriežoties mūsu hostelī, tā darbiniece ir atsaucīga un gatava atdot iemaksāto naudu, kad paziņojam, ka labprāt tomēr nakšņosim citur. Paņemam mugursomas un dodamies atpakaļ uz restorāna ēku.
Šajā viesnīcā ir galda teniss, kas kļūst par vakara galveno izklaidi. Esam jau nolēmuši, ka nākamajā dienā dosimies prom un Canoa pludmale paliks neiemēģināta. Vien pāris dienas vēlāk uzzinām iemeslu, kādēļ Canoa rada sajūtu, ka pilsēta vēl ir būvniecības procesā un trūkst pludmales pilsētiņas gaisotnes. Septiņus mēnešus atpakaļ arī šī pilsētiņa bija starp tām, ko skāra spēcīga zemestrīce. Šī ir starp tām pilsētām, kas joprojām vēl īsti nav spējusi atgūties pēc smagā notikuma.
Nākamajā rītā dodamies uz Mompichi, nomaļu piekrastes pilsētiņu, uz kuru liekam lielas cerības šajos ideālās pludmales meklējumos. Vai tā būs īstā, par to raksta otrajā daļā.
Comments