Visbeidzot, ar četru dienu kavēšanos, aviokompānija piegādā mūsu bagāžu. Izrādās, abas mugursomas aizceļojušas pāri okeānam uz Madridi, pēc tam atpakaļ uz Limu. Jūtamies mazliet apdalīti, ka mūsu somas bijušas Madridē, kur paši vēl nekad neesam bijuši. Mēs un hosteļa iemītnieki, kas visu šo laiku juta mums līdzi, gavilējam par somu ierašanos, bet Marko jau steidz uz veikalu iepirkt laimus, jo šo vakaru mēs atzīmēsim ar Pisco Sour kokteiļiem.
Bagāžas saņemšana ir tikai viens no svinību iemesliem, jo šajā dienā norisinās arī Peru prezidenta vēlēšanas. Tieši ap to pašu laiku, kad saņemam mūsu somas, pa TV tiek uzrādīti provizoriskie rezultāti un kandidāts, kas, pēc pēdējo dienu izpētes, ir arī mūsu favorīts, ir ar 1% vadībā. Peruāņiem šis ir izšķirošs brīdis un viņi šim notikumam pieiet krietni emocionālāk kā mēs, ziemeļnieki. Pa TV vērojam, ka cilvēki ir ielās, pland karogi un visi kopīgi gaida rezultātu.
Vēlāk bārā, kas iekārtos uz hosteļa jumta, malkojam Pisco Sour, kas Marko ir padevies perfekts. Nedaudz apspriežam vēlēšanas, kā arī runājam par atšķirībām un līdzībām starp Peru, Latviju un Itāliju, no kurienes nāk Marlēna, kas šobrīd trešo nedēļu ir hostelī kā brīvprātīgā darbiniece, pateicoties Work Away. Jaukāku pēdējo vakaru Limā nevaram vēlēties.
Atskatoties uz neparedzēto "iesprūšanu" Limā, saprotu, ka sanākusi ļoti laba mācībstunda. Mēs, patērētāji, piešķiram pārāk lielu vērtību lietām ap mums, kas rada sķietamas ērtības, bet nemaz neesam izbaudījuši, kādu brīvību tas sniedz, kad šo lietu nemaz nav. Kad no rīta nav jādomā, ko vilksi mugurā, jo jāvelk tas pats, kas vakar (dažus pirmās nepieciešamības apģērbu gabalus gan nopirkām). Kad pēc dušas nav jārakājas pa kosmētikas somu, lai uzklātu kosmētikas līdzekli nr. 1, 2,... 6, 7, bet mierīgi iztiec ar hosteļa šampūnu, ziepēm un nopirkto zobu pastu, un matus izķemmē ar pirkstiem. Kad vienā brīdī aizmirsti, par iešķēlušos nagu, kas ieķeras matos un drēbēs, bet iepriekš taču tik ļoti tracināja (meitenes šo sapratīs). Ja man trūkstošās lietas sagādāja neērtības pirmajā un otrajā dienā, tad trešajā un ceturtajā jau vairs ne. Pateicoties tam, ka hostelī uzkavējāmies ilgāk, sadraudzējāmies un apmainījāmies ar stāstiem ar ceļotājiem no Malaizijas, Lielbritānijas, Kolumbijas un Itālijas. Un, pats galvenais, esam sajutušies kā mājās, otrā pasaules malā.
Plkst. 2:15 naktī noskan modinātājs, veikli sakrāmējam somas, atvadāmies no Marko un kāpjam taksī, kas mūs aizgādā uz autoostu. Tālāk sēžamies autobusā, kas turpmākās 3,5 stundas mūs vizinās uz nākamo galamērķi.
Comments