Gaidām iekāpšanu nakts autobusā, ar ko dosimies uz Paracas - pilsētu Klusā okeāna krastā, kas atrodas 260 km no Limas. Pirms iekāpšanas autobusā, lielās somas jāatdod nododamajā bagāžā, kas man, pēc nesenajiem notikumiem, ir nedaudz traumatiski. Autobuss pārsteidz ar ērtiem krēsliem, kurus var nolaist un gulēt 160 grādu lenķī. Ir spilventiņš un pleds. Pirms brauciena stjuarte pārbauda, vai visi ir piesprādzējušies un monitoros parāda drošības instrukciju. Sākoties braucienam, tiek pasniegta maizīte un tēja. Serviss gandrīz kā transatlantiskajā avioreisā. Tūlīt arī iemiegam.
Paracas un Ballestas salas
Pamostamies autobusā līdz ar austošo sauli, apkārt tuksnesis. Drīz arī iebraucam Paracas un turpat, tādā kā autoostā, jau saņemam piedāvājumu tūrei uz Ballestas salām. Cena ir iepriekš izpētītajā apmērā un piekrītam. Lecam busā kopā ar pārējiem grupas biedriem un dodamies uz laivu piestātni, kur mūs sagaida motorlaiva.
Paracas līcis ir mierpilns, gaisā lidinās un ūdenī peldas pelikāni un dažādas kaijas. Mums saka, ka šeit nekad nav viļņu, līdz ar to nav iespējams sērfot. Toties apstākļi ir ļoti labi vindsērfingam. Patīkami pēc lielpilsētas ierasties vietā kā šī.
Ballestas salas ir salu grupa, kurā mājo tūkstošiem jūras putnu, jūras lauvas, roņi un apdraudētie Humboldt sugas pingvīni. Pa ceļam uz Ballestas, Paracas pussalas krastā redzams noslēpumainais El Candelabro ģeoglifs, kas izgrebts klintī. Nav zināms, kas to ir izveidojis, kādēļ un, kas īsti tur attēlots. Pastāv hipotēzes, ka ģeoglifam ir saikne ar Nazca līnijām vai, ka tas kalpojis kā orientieris jūrniekiem, vai arī, ka tas ir pirātu apzīmējums dārgumu atrašanās vietai. Arī versijas, par to, kas tur attēlots, ir ļoti dažādas. Man, piemēram, tas izskatās pēc kaktusa.
Kapteinis mūs pieved pie vienas no salām. Klinšainā sala ar dabiskām arkām un tūkstošiem putnu ir iespaidīga. Mūs visus brīdina, ka šajā laivā noteikti būs kāds "laimīgais" un, lūk, tai pat brīdī blakus sēdošā kundze saņem kaijas kaku uz pleca. Gidam esot pieredze arī ar "īpaši laimīgajiem", tāpēc viņš iesaka uz lidojošajiem putniem skatīties ar atvērtu muti. :)
Gids mums norāda virzienu klints augšā, kurā var ieraudzīt mazus pingvīniņus. Pēc brīža, aiz citas klints, ieraugam trīs jūras lauvas. Kaut kur no ūdens galvu izbāž pa ronim. Malu malās vērojamas jau esošas un topošas putnu ģimenītes, ligzdiņas un perētāji. Ūdens līmenī, tam skalojoties augšup un lejup, ieraugam sarkanas jūras zvaigznes.
Interesanti, ka šajās salās tiek ievākts arī guano jeb, latviski sakot, putnu kakas, kas ir vērtīgs mēslojums un viens no galvenajiem ienākumu avotiem šīs piekrastes biznesiem. Spēcīgās smakas un laivas šūpošanās rezultātā, man ap dūšu paliek... interesanti. Gids, kurš arīdzan vienu jūras lauvu nosauca manā vārdā, man momentā piedāvā ožamo spirtu. Nu jau arī laiva uzsāk ceļu uz krastu, aiztaisu acis, lai vieglāk pārciestu nelabo dūšu un iemiegu. Pamostos un lielākā daļa laivas biedru arī snauž, gidu ieskaitot.
Huacachina oāzē
Pēc salu apmeklējuma braucam uz 100 km attālumā esošo Huacachina. Tā ir oāze, kuru ieskauj pamatīgas smilšu kāpas. Jā, šī vieta sastāv no 100% tūrisma: hoteļi, tūrisma kantori, suvenīru bodītes, restorāni un kafejnīcas. Bet ne velti, jo oāze ir acīm pat ļoti tīkama.
Plkst. 16:00 visā Huacachinā īerūcas smilšu bagiji, kuros sasēdušies tūristi. Arī mēs ar Jāni dosimies izbraucienā pa kāpām. Sākam braukt augšup pa vienu no smilšu "sienām" un virsotnē, kur atklājas tuksnešaini plašumi, šoferis padod vaļu gāzes pedālim. Braucam augšup un lejup pa stāvām kāpām, bagija biedri spiedz un kliedz, bet es pirmajās minūtēs esmu sastingusi, jo ir sajūta, ka šeit nav ļoti jāpiepūlas, lai bagijs ātrumā apgāztos. Vienīgais, kas šajā mirklī ienāk prātā bez apgāšanās, ka, iespējams, man jādzīvo UK, jo health & safety tur lielā cieņā. Pēc kāda brīža jau atslābstu, sāku filmēt un izbaudīt braucienu.
Apstājamies vienas kāpas augšā - ir laiks sandboardingam! Lietpratējiem atļauts nobraucienu veikt stāvus, bet pārējie ar vēderu uzguļās uz sava dēļa un šļūc lejā. Pēc nobrauciena, paejoties uz priekšu, nogāze turpinās, bet nu jau divas reizes augstāka kā iepriekšējā. Nu labi, šļūcam. Lejā piebrauc mēsu bagijs un aizved mūs uz vēl augstāku smilšu nogāzi. Tieši, pirms pienāk mana kārta šļūkt lejā, šoferis stāsta, ka pats nekad šo neesot darījis. Redzu, ka visi apakšā gaidošie ir sveikā tikuši lejā un arī laižos lejā. Viss labi! Lejā jau n-to reizi izberu smiltis no apaviem un gaidu, kad piebrauks bagijs. Tieši saulrieta laikā braucam atpakaļ uz oāzi.
Pēc šīs dienas aktīvajām izdarībām dodamies vakariņās. Dabūjam vienu no brīvajiem galdiņiem. Izrādās, esam trāpījuši uz laimīgo stundu, kuru garām laist pat netaisāmies. Jānim divi Pisco Sour, man divi Banana Colada kokteiļi un labs miegs garantēts.
Nasca Līnijas no putna lidojuma
Kā runāts, 7:30 gaidām pie mūsu hosteļa transportu, kas mūs aizvedīs līdz pilsētas Ica autoostai. Ir jau 8:00 un sākam šaubīties vai kāds ieradīsies. Puisis no hosteļa mūs mierina, ka šeit viss notiek "Peruāņu stundās", ne parastajās 60 minūšu. Tiešām, vēl pēc 10 minūtēm piebrauc mūsu transports, pēc kura pārsēžamies autobusā, kas mūs aizved uz pilsētu Nasca, 160 km attālumā.
Nasca autoostā mūs būtu jāsagaida cilvēkam, kas mūs tālāk aizved uz Nasca lidostu. Es ļoti ceru, ka šis cilvēks mūs sagaidīs ar lapiņu, uz kuras rakstīti mūsu vārdi, jo vienmēr esmu to vēlējusies. Jānis, vienreiz gaidot mani Rīgas lidostā, noraidīja šo lūgumu realizēt, jo:"Mēs esam pazīstami un tad tā nedara". Arī Nascā ar lapiņu netiekam sagaidīti, jo sanāk tā, ka kavējošais šoferis ir jāgaida mums.
Esam mazajā Nasca lidostā un, pēc nelielas drošības kontroles, sēžamies sešvietīgā lidmašīnā, kurā ir divi piloti, es, Jānis un kāda sieviete ar savu dēlēnu.
Bez liekām drošības instrukcijām (kādas bija pat autobusā) jau esam uz skrejceļa un, īsti neattapušies, jau ceļamies gaisā. Skatam paveras Nazca tuksnesis un, pēc vairākām minūtēm, esam nonākuši līdz Nasca Līnijām. Kopumā, no putna lidojuma, redzam tādas zoomorfiskas figūrās kā valis, suns, pērtiķis, kondors, kolibri, zirneklis, zivju gārnis un papagailis un dažādas ģeometriskās figūras.
Nasca Līnijas radījusi Nasca kultūra (Nascas) laika periodā no 200 p.m.ē. līdz 700 mūsu ērā. Arī par šīm līnijām ir dažādas teorijas, ko tās varētu nozīmēt, piemēram, ka tās apzīmē ūdens plūsmu, kalpojuši kā auglības simboli rituāliem vai arī ir astronomiskais kalendārs. Populāra ir arī versija, ka zīmējumi ir Nascu mēģinājums sazināties ar citplanētiešiem. Zīmējumi ir līdz pat 300 metru lieli, bet ģeometriskās līnijas redzamas pat no satelīta. Pateicoties sausajam, bezvēja un stabilajam klimatam, lielākā daļa līniju ir dabiski saglabājušās, no to tapšanas brīža.
Pēc lidojuma izmantojam brīvo laiku un aizbraucam līdz Cantalloc akvaduktiem. Arī šo iespaidīgo inženierdarbu - pazemes akvaduktu sistēmu - ir būvējuši Nascas un tā funkcionē vēl šodien.
Pa ceļam uz pilsētu vēl apskatam Inku drupas Los Paredones, kas kalpojusi par Inku administratīvo centru Ica reģionā. Atliek iztēloties, kā šeit izskatījies Inku laikā un kāda bijusi viņu ikdiena.
Nascā kavējam laiku centrālajā laukumā (centrālais laukums - Plaza De Armas ir katrā pilsētā), vēlāk sēžam kafejnīcā un gaidām nakts autobusu, lai dotos uz mūsu jaunajām mājām, kur plānots pavadīt vienu mēnesi.
Comments