Šoreiz ieraksti no manas dienasgrāmatas par atgadījumiem un negadījumiem Tambopata Research Centrā. Par sastaptajiem cilvēkim un dzīvniekiem. Un vienkārši interesanti stāsti no pētnieku pieredzes.
Čūskas kodiens###
Šorīt paredzēts doties uz Colpu. Pamostos vēl pirms modinātāja no neparastas rosības. Izejot no istabas satieku Jāni, kurš kā parasti tumsā dzer kafiju. Viņš nosaka:”Laikam kādam iekodusi čūska”. Noejam uz pirmo stāvu tieši mirklī, kad Dilans kādam vīrietim špricē pretindi. Vīrietim iekodis Amazones Bushmaster un, tākā TRC ir tuvākā apdzīvotā vieta, ar četru stundu kavēšanos cilvēks atvests uz šejieni. Uz šīs negatīvās nots dodamies uz laivu. Ārā vēl ir tumšs un, cītīgāk kā citkārt, ar lukturīti izgaismoju katru soli.
Mežacūkas
Mežacūkas apkārtnē ir daudz, dažkārt atliek paiet pārsimts metrus mežā no TRC, kad jau jūtama to specifiskā smaka, ar ko tās iezīmē teritoriju un bara biedrus, un redzama cūku saime. Vienmēr, kad tās satiekam (vismaz reizi dienā), sitam mačetes pret koka stumbru, bet tikai dažkārt tās aizbēg. Bieži vien nav nekādas reakcijas, tik uz mums paskatās no pārdesmit metru attāluma. Ja tās nav pārāk tuvu vai tieši uz takas, turpinam ceļu. Liza saka, ka Dabas Rezervātā tām laba dzīve, no cilvēkiem tās nebaidās, jo nav pieredzējušas, ka tiek medītas. Tās vienmēr pārvietojas baros, mežā parasti satiekam vairākus desmitus, bet redzēts kā tās iet pār Colpu ap 70 un vairāk.
Vienā no rītiem, man, Jānim un Sofijai ir jādodas uz Nest Fight uz vienu no tālākajām takām. Pusceļā saožam un ieraugam, ka esam panākuši pamatīgu cūku baru, kas pārvietojas dziļāk mežā, parelēli takai. Drīz nogriežamies uz takas, kuru tobrīd šķērso gara līnija ar cūkām, redzami arī vairāki mazuļi. Taisam skaņu ar mačetēm, daļa aizbēg, bet liela daļa joprojām mums tuvojas. Esam situācijā, kur daļa cūku jau ir takas vienā sānā, bet no otras puses tuvojas lielākā bara daļa. Mačetes skaņa un kliegšana nelīdz, pat saņemam pastiprinātu interesi no dažiem cūku tēviņiem. Kad viens no milzīgākajiem tēviņiem pārliecinoši nāk mūsu virzienā, saprotam, ka šī nekāda draudzīgā interese par mums nebūs. Aizejam aiz milzīga koka, ja nu tas sadomā mums skriet virsū. Par laimi, uz vajadzīgo taku var aiziet arī pa citu taku. Laiks gan pazaudēts, tomēr, drošības apsvērumu dēļ, nolemjam apiet cūkas pa citu ceļu.
Viena uz salas
Plkst. 11:00 man vienai jādodas uz clay lick (Colpa) vērošanu. Braulio pēc dzimšanas dienas ir brīvdienās, lai pabūtu ar ģimeni pēc vairākiem nostrādātiem mēnešiem džungļos. Mani uz kolpu aizved Braulio aizvietotājs un piesaku viņam, lai brauc man pakaļ plkst. 17:00, šajā pašā vietā. Smidzina lietus un putni sasēdušies pa kokiem, attiecīgi viss mierīgi un protokolēju tikai laikapstākļus. Tālumā redzu, kā mežacūkas šķērso šaurumu, kur senāk tecējusi upe. Palēnām sāk spīdēt saule un mani ielenc ķirzaciņas, iespējams, interesējoties par manu pusdienu kastītes sastāvu. Dzirdu, ka tuvojas cūku bars. Tās urkšķ un bars ir tik liels, ka pa gabalu dzirdami to soļi un zaru krakšķēšana. Pēc skaņas izklausās, ka tās ies pa veco upes gultni. Tas tik būs šovs! Es atrodos ap 2 m augstā kraujā un varēšu tās vērot tieši zem manis. Tomēr cūkām bija paredzēts cits maršruts. Kad tās jau ir pavisam tuvu, redzu, ka līgojas krūmi un niedres, un tās kāpj augšup pa krauju 15m metru attālumā no manis. Kad ieraugu pirmās kraujā uzkāpušās, drošība tomēr uzvar interesi, paķeru koka zaru un situ to pret koka stumbru (jo neesmu paņēmusi mačeti!), lai būtu vēl efektīvāk, izkliedzu dusmīgas skaņas. Tas nostrādā un viss bars metas bēgt. Kas tā par skaņu! Šķiet, ka viss mežs dreb.
Atlikusī dienas daļa pārsteidz ar dzīvnieku daudzveidību. Redzu tukanu koka zarā, uz māla ēšanu ir ieradusies arī bļauru ģimenīte ar mazu bērniņu. Tie mielojas ar mālu apmēram stundu, kamēr mazais pērtiķēns spēlējas vecāku tuvumā. Man tuvumā lidinās dažādi mazie putniņi. Īpaši iepriecina putniņš ar dzeltenām krūtīm, Lesser Kiskadee (attēlā), kas uztaisījis ligzdu tieši pie vērošanas posteņa. Tas laiku pa laikam atlido, čivina un piekārto ligzdu. Vēlāk atlido arī partneris/e un abi putniņi kopā bužina ligzdu un savā starpā sarunājas. Uz vakarpusi papagaiļi ir sadrosmojušies nolaisties uz māla, pārsvarā Cobalt-Winged Parakeets. Tie ir mazi papagaiļi un uz clay lick ierodas simtiem. Tad nu katras piecas minūtes skaitu un protokolēju. Skaitīšana ir tik ilga, ka paspēju apsēsties, kad jau atkal nozvana nākamā piecminūte un skaitīšana jāsāk no jauna.
Nemanot ir pienācis plkst. 17:00 un rācijā izsaucu laivinieku. Savācu visu ekipējumu un eju uz krastu. Mani pamana paprāvs kaimans un iemetas ūdenī. Laivinieks kaut kā netipiski kavējas, man rokās neciešami kož mazās mušiņas, tikmēr kaimans mani vēro no ūdens. Sāku uzstājīgāk atkārtot rācijā:”Bote, bote, Colpa!” Sāku palikt mazliet bažīga, jo neviens neatsaucas. Sāk krēslot, ekvatora tuvuma dēļ šeit saule riet mazliet pirms 18:00, un neciešami kož mušas. Debesis gan šovakar ir neparasti skaistas un izmantoju gaidīšanas laiku fotogrāfējot, tik ik pa laikam pametu skatu uz ūdeni, vai kaimans nav sadomājis līst krastā pēc gaļiņas. Beidzot kāds atsaucas rācijā, vēlāk atsaucas arī Jānis un drīz jau saredzu ļoti lēnu laivu. Pēc manis ir atsūtīts cits cilvēks. Krastā izkāpju, kad jau ir pilnībā tumšs.
Chicos
Pēcpusdienas aktivitātē man paredzēta datu ievade. Esmu viena pētniecības centrā un vadu Excel iekrājušos protokolus. Atlido Tambo, viens no TRC izaudzētajiem macaw. Viņš netraucēts izstaigā visas pētnieku istabas (šeit durvju vietā ir aizkariņi) un kaut ko demolē Horhes istabā. Izdzenu viņu ārā. Tad viņš sāk staigāt pa galdiem, cilā papīrus un uz Lizas galda atrod tukšus cepumu iepakojumus, ko, vienu pa vienam, izmētā uz grīdas. Jau atkal aizrādu. Tad Tambo nolaižas uz loga malas, ar muguru pret mani, pārdomu pilns skatās džungļos, izkakājās un aizlido.
Pēc pāris minūtēm viņš ir atpakaļ ar savu sievu Patu. Pata ir savvaļas macaw, bet Tambo viņai ir iemācījis, ka ciemošanās TRC ir jautra padarīšana. Abi taisnā ceļā dodas uz mūsu istabu, laikam Tambo, iepriekš čekojot, kaut ko labu uzgājis. Kad aizskrienu līdz istabai, Pata steigšus cenšas satvert knābī mūsu kafijas paciņu. Tā kā esmu pieķērusi zagļus un paciņa ir pārāk liela, lai to steigšus sagrābtu, noziegumu neizdodas realizēt.
Bieža viese tūristu ēdamistabā ir Avecita (Scarlet macaw). Paņemu banānu no ēdamistabas un, to ēdot, turpinu ceļu uz pētnieku galu. Avecita to pamanījusi. Pēkšņi dzirdu spārnu vēzienus cauri ēdamistabai un viņa nolaižas tieši man priekšā. Macaw stilā kustina galvu un, skatoties uz banānu, norāda, ka tas ir viņas mērķis. Igors to redz un saka:”Labi, iedod viņai banānu. Bet tikai Avecitai!” Avecita priecīga pieņem dāvanu un gardu muti to notiesā. Pirms vairākiem gadiem, nezināmos apstākļos, viņa ir zaudējusi vienu aci. Cik zināms, viņai nav partnera un viņa viena cīnās ar ēdiena atrašanu. Tāpēc arī pret viņu, no pētnieku puses, ir mazliet pielaidīgāka attieksme. Šad tad, visu dienu diedelējot, viņa dabū pa kādam auglim.
Citā reizē, turpat ēdamistabā, gatavoju kafiju. Ieberu kafiju, cukuru, sauso pienu, kad pie manis skrien viens no tūristiem un saka, ka cukura trauks nav bijis aizvērts un macaw tur iebāzis galvu. Atsteidzas arī kunga dēls un rāda amizantus foto, kur Avecita uz kafijas galda, dibenu atstiepusi, ir līdz spārniem iekšā cukura traukā. Pārliecinājāt, būs jātaisa cita kafija.
Koki
Džungļu koki ir vērienīga izmēra. Īpaši lieli eksemplāri raisa bijību, šķiet, ka tie ir kas vairāk kā koks un mājvieta putniem. Šeit sastopami Ayahuasca koki, ar milzu vītnēm, kas nokarājas no tā. Ayahuasca Peru ir svētais augs - skolotājs un tās vītnes tiek izmantotas Ayahuasca ceremonijā, kas dziedē prātu un dvēseli. Ja ir vēlme par to uzzinat vairāk, šeit filma Ayahuasca: Vine of the Soul.
Vēl šeit ir koks, kas smaržo pēc ķiploka. Vietējās kopienas nogriež tā mizu un iesmērē ādu, kas funkcionē kā insektu repelents. Garša gan neesot kā ķiplokam.
Tāpat ir arī koks, kura saknes atgādina fallu. Arī no šī koka vietējās kopienas gatavo novārījumu un vīrieši dzer auglības palielināšnai.
Mežā arī ir sastopams interesants piemērs, kā koks sadarbojas ar skudrām. Tas atpazīstams pēc gaišā stumbra, kas nekad nav noaudzis ar sūnām. Pasitot pret koku, pa mazu caurumiņu skrien ārā skudru armija. Skudras tīra koka stumbru un sargā to no koku kaitēkļiem, bet koks dod skudrām mājvietu tā iekšienē.
Stāsti par macaw ligzdām
Horhe ir ļoti pieredzējis macaw pētnieks un, tikpat liela kā pieredzes bagāža, ir arī stāstu bagāža. Kad kopā dodamies uz Nest Fight, Horhem ir stāsts par notikumiem dažādās ligzdās.
Bijis ligzdošanas sezonas sākums, vienā no ligzdām jau izšķīlušies putnēni, kamēr cits pāris vēl tikai meklējis ligzdu. Sākusies cīņa par ligzdu. Macaw mātīte paņēmusi vienu no mazuļiem un to izmetusi no ligzdas, tādejādi parādot, ka šeit jau ir mazuļi, bet apzinoties, ka viņai ir vēl divi citi. Liela iespējamība, ka trešais, vārgākais mazulis tāpat mirtu no bada, bet, šajā gadījumā, tas tika izmantots ligzdas nosargāšanai, kas arī nostrādāja.
Reiz pētnieki tieši ieradušies uz ligzdas vērojumiem, kad kāds plēsējs tobrīd atradies ligzdā. No ligzdas izmests macaw putnēna ķermenis bez galvas. Pētnieki to paņēmuši uz ekspertīzi.
Kad macw mazuļi paaugas (un ir laiks, kad tie pārsniedz savu vecāku izmēru), tiem tiek uzlikts speciāls gredzens ar numuru. Kādā dienā pētnieki ieradušies apsekot ligzdu, bet koks bijis noklāts ar skudrām. Tāda kā skudru šoseja augšup pa koku. Kad pētnieki uzkāpuši apsekot naturālo ligzdu, tur atradies tikai putnēna gredzens un dažas spalvas. Skudras pat nebija atstājušas kaulus.
Njā, par ligzdošanu ir tikai šausmu stāsti. Lielākajā daļā gadījumu gan ir pozitīvs iznākums, kas ir tad, kad mazulis ir izaudzis un uzsācis patstāvīgu dzīvi.
Botfly
Džungļos ir specifiskas slimības un dažādi apdraudējumi no augiem, dzīvniekiem un insektiem. Ejot uz laivu pēc Census aktivitātes, ar Horhi un Sofiju apspriežam džungļu kaites. Visgraujošākā šeit iespējamā slimība ir leišmanioze. Taču pretīguma ziņā uzvarētājs ir botfly mušas kāpurs. Ir viena tipa botfly, kas dēj olas gan uz dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Botfly mēdz iedēt olas mitrā audumā un, pēc laika, sāk iekļūt cilvēka ādā kā mazs kāpuriņš. Tā vēlamais process ir, ka tas ādā aug vairākas nedēļas, tad izkrīt uz zemes un piedzimst mušiņa. Tomēr cilvēki to parasti konstatē ātrāk. Šausmīgākā daļa ir, ka, ja tas konstatēts pirmajā dienā, tad tas nav pietiekami liels, lai izvilktu. Tad nu tas ir “jānēsā” vēl kādu laiku, kamēr paaugās. Tad tiek uzsmērētas vielas, kas to nosmacē un ar pinceti izvelk ārā. Horhe saka, ka šeit ir bijis viens gadījums kādai meitenei, tomēr dzīvniekiem, tajā skaitā papagaiļu mazuļiem, visai bieži. Bet Bolīvijas džungļos regulāri redzēju, kā tās izvelk no CIWY suņiem. Pretīgāko metodi, kā izvilkt botfly, man Bolīvijā ar humoru pastāstīja puisis no Somijas. Uz ādas, kur iekšā ir botfly kāpurs, jāpiesien jēlas gaļas gabals. Kāpurs nevarēs paelpot un sāks rakties ārā no ādas un iekšā gaļas gabalā. Rezultāts pozitīvs, jo kāpurs pats ir izlīdis ārā. Lai arī šis džungļu kāpurs ir slavens ar savu pretīgumu, tas ir nekaitīgs cilvēkam. To izvelkot nekādas infekcijas nav, tikai nedaudz asiņu, atkarībā no kāpura lieluma. No tā izvairīties var regulāri mazgājot drēbes, jo oliņas vienkārši tiek izmazgātas un nesāk savu ceļu cilvēka ādā.
Mauglis lielpilsētā
Horhe nupat devies mēnesi garā atvaļinājumā uz savu dzimto pilsētu Limu. Viņš šeit strādājis ap 10 gadu un es aizdomājos, kā tas ir, pēc vairākiem mēnešiem mediatīvās džungļu skaņās aizdoties atpakaļ uz lielpilsētu. Tobrīd ar Lizu veicam Foraging Walk un man ir lieliska iespēja pajautāt. Arī Liza ir no Limas un nesen atgriezusies no atvaļinājuma, kurā bija devusies pēc 7 mēnešu nepārtrauktas būšanas džungļos. Liza tik tiešām apstiprina, ka, lai arī atvaļinājuma doma iepriecina, ierašanās pilsētā nav patīkama. Viņa tik ļoti nogurusi no Limas, ka nācies veikt “atvaļinājumu iekš atvaļinājuma” un devusies uz kalniem vairāku dienu pārgājienā.
Izpostītā ligzda
Jānim jāpavada pēcpusdiena Colpā, viņš vakarā atriežas ar satraucošu ziņu – dzeltenkrūtainā putniņa, Lesser Kiskadee, ligzda esot izpostīta. Viņš sadzirdējis, ka netālu no viņa sākas pastiprināta putnu kliegšana, tad ieraudzījis, ka kāds tumšs putns (lodžā pēc putnu gramatas tiek atpazīts Violaceous Jay) pluina ligzdu un apēd divas oliņas. Tikmēr tam uzbrukuši 3 dzltenkrūtainie putni, cenšoties ļaundari aizdzīt. Saku, ka vienmēr ap ligzdu redzēts tikai pāris nevis 3 putni, bet Igors komentē, ka šie putni īpaši ar to, ka sadarbojas ar sugasbrāļiem. Dažkārt tie redzami medījam kopā mušas. Šajā gadījumā, uz sugasbrāļu ligzdas glābšanu ieradies un palīdzību sniedzis arī kāds “onkulis”. Ārkārtīgi skumji, ka izpostīta mazo putniņu ligzda, bet tādi nu ir tie dabiskie procesi – kads kādu apēd.
Animal Planet
Ar Dilanu veicam Foraging Walk uz Colpas salas. Maršrutā ir arī Fish Pond jeb mazs dīķītis. Nokļūstam tur tieši brīdī, kad uz koka zara pārojas divi Hoatzin putni. Tie ir amizanta paskata, palieli putni ar zilām galvām un pancisku frizūru. Vēl redzam kādu ūdensputnu, kas bradā pa ūdens malu ar tikko noķertu zivi. Uz krituša koka ūdeni redzams savdabīgs, gaišs ūdens bruņurupucis. Zem krituša koka zara guļ virkne ar sikspārņiem. Ik pa brīdim ūdens mutuļo no tajā esošajām zivīm vai citām radībām. Un šis viss saskatīts vienā mazā dīķītī! Un, protams, fotoaparāts nav paņēmies līdzi... Prom ejot, vēl ieraugu super krāsainu putnu, tas ir viens no Motmot veidiem. Mani nepamet sajūta, ka nupat biju iegājusi kādā apburtā pasaku valstībā. Vēlāk uz takas satiekam Sofiju un Igoru, kas veic Census, prasam vai viņi arī redzēja, kas notiek Fish Pond. Igors smejot atbild:”Jā, tur iet Animal Planet”.
Kurš apēda manu ābolīti?
No rīta krāmēju mugursomu un ieraugu, ka vakar somā ieliktais ābols ir līdz pusei apēsts. Uz nakti nebiju aiztaisījusi somu. Skaidri redzams, ka neģēlis mielojies ar manu ābolu somas iekšienē, turklāt ir visai izlepis, jo miziņas ir skaisti izspļautas tieši somā. Kukainim puse ābola nebūtu pa spēkam, tomēr dzīvnieciņš arī nav bijis liels, jo ābolu nav spējis paņemt līdzi. Vērtslietas nav aiztiktas.
Džungļu skaņas
Džungļu skaņas ir kaut kas maģisks. Dienā tie ir dažādi “zzzzzz-uzinātāji”, dažkārt pat “zāģētāji” un “sirēnisti”, ka šķiet, ka ausis pārplīsīs. Protams, arī papagaiļu un citu putnu balsis. Vakarā skaņas paliek intensīvākas un turpinās visu nakti. Šeit skaņu korī iesaistījušās vardes un dažu labu vardes balsi pat varētu nosaukt par dziesmu. Dažkār ir sajūta, ka esmu nokļuvusi elektroniskās mūzikas koncertā un saprāts nespej sasaistīt to ar realitāti, ka TIK neparastas skaņas spēj izdvest dzīvā radība. Mana mīļākā skaņa ir rīta skaņa, kad mediatīvo varžu dziesmu papildina bļauru “vēja pūšana”. Šeit pamošanās ir bauda nevis grūtības. Beidzot savā “pūces” dzīvē pieredzu brīdi, ka varu plkst. 4:00 pamosties bez modinātāja un iepazīties ar “agrā putniņa” dzīvi.
Cilvēki
Gan pētnieki, gan lodža darbinieki ir ārkārtīgi jauki cilvēki. Varbūt iemesls ir dzīve džungļos, saskaņa ar dabu? Cilvēki šeit nudien nav stresa un rūpju nomocīti. Latīņamerikāņiem sasveicināšanās ir likums, tāpēc, ierodoties uz ēdienreizēm, izeju caur virkni “Buenos Dias!” un “Hola!”. Pie katras iespējas mazliet tiek papļāpāts: kā garšo ēdiens, izmests pa kādam jokam utt. Pasaulē ir valstis, kur to prasa pieklājības normas, bet šeit nē – šeit tas ir pa īstam, no sirds. Un tas ir tik skaisti! Pateicoties šiem cilvēkiem, es mācos un kļūstu atvērtāka. Tagad, kas spēju atkal just, piedzīvoju tik daudz aizkustinoši skaistu mirkļu. Zinu, ka šīs emocijas dziedē stresa un rūpju nomocītos.
Paldies...
Dienu pirms došanās prom no Tambopatas, viena pavadu pēcpusdienu Colpā. Ir neparasta macaw rosība, spēju vien skaitīt. Kad tie izbīstas, tie milzīgos baros lido un nosēžas uz kokiem. Debesis ir krāsainas. Es sēžu un esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja šo dabas skaistumu redzēt savām acīm...
Šī pieredze atkal man pierādījusi, ka nezināmais un šķietami grūtākais ceļš ir labākā izvēle. Kad saņemies un esi drosmīgs piepildīt savus sapņus, ceļš aizved uz brīnumainiem notikumiem.
Comments