Varavīksnes kalnu biju redzējusi fotogrāfijās un tas tik ļoti ieinteresēja, ka zināju – kalna apmeklējums būs viena no pirmajām aktivitātēm, kad atgriezīsimies Peru. Un tā arī darījām. Esot Kusko, pieteicām tūri uz Varavīksnes kalnu jeb Vinicunca.
Kusko ir īstā vieta, kur iegādāties tūri. Tur ir tik liela konkurence starp tūrkantoriem, ka, laika un naudas ziņā, izdevīgāk ir iegādāties tūri, kā plānot pārgājienu pašiem. Vienas dienas tūres izmaksas 120 soles ( 33 eiro) par personu, kurā iekļauts transports turp/atpakaļ, brokastis, pusdienas un gids.
Plkst. 3:00 naktī gaidam busu norunātajā vietā, Kusko centrālajā laukumā. Līdz pārgājiena starta vietai būs jābrauc vairāk kā divas stundas un, protams, visi autobusa pasažieri turpina savu nakts miegu. Kad uzaususi saule, Jānis mani pamodina un rāda ārā pa logu. Man izbrīnā ieplešas acis. Esam uz maza grantētā ceļa, milzīga kanjona vidū.
Brokastu laikā tiekam instruēti par pārgājienu, kas solās būt ap 8 stundām ilgs. 15 km pārgājiens sāksies 4326 m.v.j.l. un noslēgsies Vinicuncas virsotnē, 5020 m.v.j.l. austumā. Ak, ir tik agrs, auksts un šodien nemaz negribas domāt par sevis mocīšanu. Autobuss mūs paved vēl pārdesmit minūtes līdz pārgājiena sākuma punktam. Tur ieraugu sniegoto Ausangates virsotni, kas ir augstākā virsotne Kusko reģionā. Skaisti skati tik tiešām iedvesmo uz lieliem darbiem (šoreiz uz augstām vietām) un no zila gaisa uzrodas pārgājienam nepieiciešamais noskaņojums. Gids saka, ka sākumā būs jāpakāpj pa stāvāku vietu, pēc tās taka būs lēzenāka un vienmērīgi vedīs augšup. Piemērotās takas dēļ, šeit arī esot iespēja izīrēt zirgu.
Stāvais kāpiens ir sācies, jau pirmajās minūtēs mugura ir slapja un ziemas jaka ir velkama nost. Lielā augstuma dēļ, šī daļa ir “nokausējusi” dažus grupas biedrus. Daudziem sākas augstuma slimība un cienājam grupas biedrus ar Soroche tabletēm, kuras mums vairs nav vajadzīgas. Likumsakarīgi, ka tie, kam ir vissliktāk, pavisam nesen atlidojuši uz Kusko no Limas, kas ir jūras līmenī. Cilvēki, nepieciešams adaptēties vismaz pāris dienas Kusko! Nu labi, labi, mēs jau arī pieļāvām tādu pašu kļūdu, kad sadomājām iekarot Misti vulkānu (5822 m), tikko ierodoties no Eiropas...
Pēc pirmā kāpiena trakuma, gaida solītie zirgi. Ļoti gudrs gājiens. Vietējie ar zirgiem gaida stratēģiskā vietā, kur galvassāpju nomocītie gringo sāk apdomāt vai vispār vēlas turpināt kāpienu. Meitenes, kam izlīdzējām ar Soroche, piesaka gidam, ka vajadzēs zirgu. Tas izmaksā 50 soles (14 eiro) un būs uzticams pavadonis vismaz turpmākās 4 stundas. Hmmm, sāku domāt – visapkārt tik skaisti, ka šoreiz nu galīgi nevēlos to visu sabojāt ar sevis mocīšanu. Turklāt, iepriekš nav gadījusies tik piemērota kalnu taka izjādei ar zirgu. Nolemts. Es arī piesaku zirgu, bet Jānis, sportiskā garā noskaņots, iešot pats.
Man iedala baltu zirdziņu. Iepazīstamies – Blankito (no spāņu. val. Baltītis). Divvientulīga izjāde gan mums nesanāks, jo zirgu pavadā vedīs vietējā meitene. Meitene ir tradicionāli ģērbta un plikajās kājās vien sandales. Ar visu rosīšanos ap zirgu sadali jau atkal ir palicis vēsi un iesmeju, kā visi mēs, ārzemnieki, esam satuntulējušies brendotās ziemas jakās, kamēr vietējie puikas un meitenes vien sandalītēs. Visi zirgi, tajā skaitā Blankito, ir mazāka auguma un garāku spalvu nekā zirgiem, ar ko jāts Latvijā. Bet, uzsākot iešanu, Blankito šķiet tīri mundrs un nešķiet, ka pārāk to apgrūtinu ar savu svaru.
Apkārtnes kalni jau ir krāsaini. Zirga mugurā baudu skatus, fotografēju un priecājos par savu lēmumu. Kad nesteidzīgi apejam vemjošu cilvēku un citus sagurušos, priecājos, ka šodien esmu nolēmusi sevi nemocīt.
Stāvākās vietās gan no zirga ir jānokāpj. Bet vietām Blankito ir tik sparīgs gājējs, ka meitene norāda, ka nesekosim citu piemēram un turpināsim ceļu.
No Blankito atvados vietā, kur sākas kāpiens Vinicuncas virsotnē. Piesaku meitenei, ka lejup došos savām kājām. Ar platu smaidu, jo “kāpiens” taču bijis tik baudāms, satieku Jāni un kopā turpinam ceļu augšup. Ziniet, balts zirgs paaugstina pašapziņu un piedāvāju Jānim sevi uznest augšā, bet skarbā realitāte saka:”Princese no baltā zirga nokāpusi, bet princis neparakstās uznest kalnā”. Tad nu stipra vēja un sniegpārslu pavadībā, soli pa solītim, raušamies augšā pa kalna korīti.
Jā, esam virsotnē! Mērķa sasniegšanā visi līdzekļi labi, jo vienlīdz priecīgi esam mēs abi, gan es, gan Jānis.
P.s. Gājiens lejup arī šķiet ilgs, bet nav nogurdinošs. Nākamajā dienā Jānim viss kārtībā, taču man patīkami sāp muguras muskuļi. Vēl viens pluss izjādei ar zirgu, kad kāju muskuļi jau sen vairs nesāp pēc pārgājieniem.
Comments