Kādēļ mēs nolēmām doties uz Bolīviju? Viens no iemesliem bija redzēt Salar De Uyuni, kas ir lielākais sāls līdzenums pasaulē un daudzu pasaules ceļotāju must see listē. Tomēr izšķirošais lēmums nāca, kad kādu nakti, rakājoties internetā, uzzināju par organizāciju Comunidad Inti Wara Yassi (CIWY), kas ir patversme savvaļas dzīvniekiem, kas savulaik nonākuši melnajā tirgū. Bolīvijā un citās Dienvidamerikas valstīs milzīga problēma ir nelegālā savvaļas dzīvnieku tirdzniecība (wildlife trade) jeb, tā sauktais, melnais tirgus. Jutos aizgrābta, lasot stāstus, kas noticis ar šiem dzīvniekiem, pirms tie nonākuši uz dzīvi parkā. Sajutu milzīgu aicinājumu doties turp, jo palīdzīgas rokas tur ir nepieciešamas nepārtraukti. Tādēļ, ar Jāni izmetuši līkumu pa Bolīvijas rietumu daļu, devāmies uz Kočabambu, kur Jānis paliks turpmākās divas nedēļas, bet es strādāšu džungļos ar dzīvniekiem.

Norunātajā dienā atvadamies un sēžos minibusā uz, četras stundas attālo, Villa Tunari, kur atrodas viens, no tagad jau esošajiem trim, CIWY izveidotajiem parkiem Bolīvijā – Parque Machia. Pirmā stunda paiet, lai tiktu laukā no Kočabambas un piepilsētas, tālāk sākam doties kalnos. Apkārtne ir sausa, dzeltenīga, kā jau sausajā sezonā. Vietām ir daži koki, pārsvarā eikalipti, bet dažviet to meži. Tālumā, aiz kāda kalna, ieraugu pamatīgus dūmus. Tuvojoties redzams, ka tas ir postošs meža ugunsgrēks. Liela platība jau ir nodegusi un turpina vēl degt. Atšķirībā no Kalifornijas, ASV, kur esam pieredzējuši ko līdzīgu, Bolīvijā nav tādu iespēju dzēst ugunsgrēkus ar helikopteriem, bet citādi tiem piekļūt īsti nav iespējams. Turklāt dzirdēts, ka vietējie lauksaimnieki, atrodot līdzenu platību, speciāli aizdedzina mežu, lai atbrīvotos no kokiem un varētu apstādīt teritoriju, piemēram, ar koka (coca) krūmiem. Braucam arvien augstāk un, kādā brīdī, paveroties apkārt, konstatēju šokējošu skatu - vairāki mežu ugunsgrēki dažādās vietās vienlaikus.

Otrpus kalniem sākas džungļi un pavisam citi klimatiskie apstākļi. Skats ir izmainījies radikāli, ar citiem augiem, kokiem, nokrāsām, bet aizu apakšās redzamas upes. Viss ir tik zaļš, tik varens! Mani pārņem tāda pacilātība, ka acīs jau sariešas asaras. Iekšēji zinu, ka džungļi IR mans aicinājums. Kalni un lejas, viss aizaudzis necaurejamos džungļos. Izņemot ceļš, kas vijas kā čūska, brīžiem asfaltēts, brīžiem bruģēts un brīžiem mazu upīšu nopludināts. Jūtamas arī temperatūras izmaiņas, kļūst karsti un ir mitrs. Šī brauciena daļa man paiet nemanot, jo skatos apkārt un esmu sajūsmā par redzēto. Lai arī ceļots daudz, tik tuvu Amazones džungļiem esmu pirmoreiz un viens no bērnības sapņiem par džungļiem tuvojas piepildījumam.

Villa Tunari

Iebraucam ciemā Villa Tunari un palūdzu šoferim, lai mani izlaiž pie Parque Machia, kas ir mazliet ārpus ciema. Pie parka ieejas zīmīgi satieku pašu organizācijas dibinātāju Nenu, kas laipni ieaicina mani administrācijas ēkā. Ārpus ēkas valda pamatīgs troksnis un redzams, ka gar logiem lēkā un iekšā cenšas ielūrēt kapučīnpērtiķi. Šajā brīdī aptveru - tas notiek un notiek pa īstam! Esmu nokļuvusi vietā, kas nepārtraukti bija manās domās kopš brīža, kad par to uzzināju. Pie manis tiek norīkota jaunā administratore Ksilona (Xilona), kas mani iepazīstina ar apkārtni un ierāda istabu brīvprātīgo darbinieku (voluntieru) ēkā, kas dēvēta par Kopakabanu (diezin kāpēc? :) ). No iepriekš lasītā apstiprinājās, ka dzīvošanas apstākļi brīvprātīgajiem darbiniekiem šeit ir visai spartiskā garā, šajā vietā viss fokuss vērsts uz dzīvnieku labklājību. Kopakabanas mājā kopā ir astoņas istabas, katrā istabā 4 gultas. Tieku pie istabas otrajā stāvā, kurā redzu, ka viena gulta jau ir aizņemta. Tātad man būs tikai viens istabas biedrs. Pašlaik māja ir tukša, jo visi voluntieri strādā. Nolemju kājām doties uz Villa Tunari ciemu, lai nopirktu darbam nepieciešamos gumijas zābakus un pavakariņotu. Pa ceļam priecājos par tropisko gaisu un skatiem. Šeit satumst ap plkst. 18:00 un gaisā lidinās kukaiņi, kas spīd kā mazas neona lampiņas. Kad atgriežos, visi voluntieri jau ir mājās. Iepazītos ar savu istabas biedru Džeku (Jack) no Lielbritānijas, kas šeit strādā ar kapučīnpērtiķiem.

Nākamajā dienā tieku vesta iepazīšanās tūrē pa parku, pēc kuras uzzināšu, tieši kurā nodaļā strādāšu. Iepazīšanās tūri pa parku vada Jāela (Yael) no Izraēlas, kas šeit pavadījusi vienu gadu kā administratore. Tā kā pavisam drīz viņa dodas prom, viņas vietā uz turpmāko gadu būs Xilona. Parque Machia ir Kapučīnpērtiķu nodaļa, Zirnekļpērtiķu nodaļa, Putnu un bruņurupuču nodaļa, Mazo dzīvnieku nodaļa (koati un citi), Lielie Kaķi (puma Marley) un lācis Balū. Princips ir tāds, ka administrācija izvēlas, uz kuru nodaļu norīkot voluntieri, atkarībā no esošās situācijas, kurā nodaļā visvairāk nepieciešami darbinieki. Protams, var arī izteikt savas preferences, ja, piemēram, ir specifiska izglītība par konkrētām sugām vai iepriekšēja pieredze, strādājot ar konkrētiem dzīvnieku veidiem. Es uzreiz saku, ka man preferenču nav, lai norīko mani tur, kur tas ir visvairāk nepieciešams. Un galu galā, iepriekš esmu strādājusi tikai “smadzeņu” darbu ofisā, tāpēc jebkurš dzīvnieks priekš manis varāk vai mazāk ir brīnums. Un ir pat mazliet interesanti, ka nezinu, kāda veida dzīvnikus man nāksies aprūpēt un iepazīt padziļināti.

Capuchin monkey

Tieku vesta cauri Kapučīnpērtiķu nodaļai, kas iedalās tā sauktajā Heaven (Paradīzē) un Earth (Zemē). Paradīzē tiek izmantota virvju sistēma, kurā pērtiķi var brīvi pārvietoties plašā teritorijā un dažādos augstumos. Zemes pērtiķi, dažādu apsvērumu dēļ (veselības stāvoklis, agresija utt.) daļu no dienas pavada būros. Vēl man tiek parādīta vieta, kur dzīvo lācis Balū (suga Andean Spectacled), tomēr šobrīd Balū nav redzams, jo norobežotā teritorija, kurā viņš dzīvo, ir plaša, ietverot privātu mežu un upīti. Tālāk dodamies pie putniem un bruņurupučiem, kur daļa no putniem ir ārpus būriem un brīvi staigā pa teritoriju. Pirmais iespaids mazliet sireāls – spilgti sarkani, zili un zaļi putni brīvi staigā apkrārt un sēž kokos. Uz zirnekļpērtiķu nodaļu un mazo dzīvnieku nodaļām nedodamies, jo tās atrodas dziļāk džungļos.

Pēc tūres pa teritoriju piesēžem un izskatam kontraktu. Man tiek stāstīts par dzīvnieku nelegālās tirdzniecības situāciju Dienvidamerikā, CIWY organizāciju un tās vēsturi. Fakti par Dienvidamerikas savvaļas dzīvnieku tirdzniecību ir gaužām skumji (no Dienvidamerikas konferences par Nelegālo savvaļas dzīvnieku tirdzniecību, Brazīlija, 2010. gads):

  • Ap 20 miljonim eksemplāru tiek nelegāli izvest no Dienvidamerikas katru gadu.
  • Tikai 1 no katriem 10 dzīvniekiem izdzīvo tā notveršanas brīdī vai transportēšanas laikā, kas var ilgt vairākus tūkstošus kilometru. Līdz nonākšanai galamērķī, dzīvnieki nonāk pie dažādiem starpniekiem un katram ir savas metodes, kā dabūt šo “kravu” cauri kontroles vietām.
  • Lai noturētu dzīvniekus klusus ceļā uz Ziemeļameriku vai Eiropu, kas ir visbiežākie galamērķi, tie tiek pakļauti spīdzināšanai. Piemēram, papagaiļiem tiek salīmēti knābji un kājas, ievainotas acis, lai tie neizdalītu skaņas, ieraugot gaismu.
  • Dzīvnieku kontrabanda nonāk pie visdažādāko veidu pasūtītājiem, piemēram, zooloģiskie dārzi, privātie kolekcionāri vai pat farmācijas laboratorijām.
  • Nelegālā dzīvnieku tirdzniecība peļņas apjoma ziņā ieņem trešo vietu pēc narkotiku un ieroču tirdzniecības.

Tik apjomīga melnā tigus dēļ ir skaidra nepieciešamība pēc organizācijām kā CIWY, kas kalpo kā patversme dzīvniekiem un izglīto sabiedrību. Pamata darbības principi, ar ko nodarbojas CIWY, ir savvaļas dzīvnieku glābšana, izmitināšana, aprūpe un rehabilitācija. Glābšana izpaužas kā dzīvnieku atsavināšana no tirdzniecības, cirkiem, mājsaimniecībām, kur tie tiek turēti kā mājdzīvnieki un neatbilstošos apstākļos. Daudzos gadījumos tie tiek atvesti brīvprātīgi, kad to turētāji kādā brīdī atzīst, ka nespēj pienācīgi dzīvnieku aprūpēt. CIWY ir sadarbība ar valdības iestādēm un vides organizācijām, un dzīvnieku nonākšana kādā no parkiem notiek arī ar šo iestāžu palīdzību. Tālāk notiek dzīvnieku rehabilitāija un aprūpe, kurā galveno lomu spēlē veterinārārsti un voluntieri, kas veic ikdienas rutīnu – dzīvnieku barošanu un kopšanu. Augstākais mērķis pāri visam, protams, ir dzīvnieku atkalatbrīvošana dabā, bet tas nav tik vienozīmīgs process. Dzīvniekus, kas ir pieradināti, vairs nevar tā vienkārši palaist brīvībā. Lielākā daļa savvaļas dzīvnieku pie saviem “īpašniekiem” nokļūst vēl maziem esot. Tie nav auguši kopā ar savu māti, piemēram, savā pērtiķu barā, kas rūpējas un iemāca iegūt pārtiku. Tāpat arī, cilvēka pieradināts pērtiķis visticamāk dabā vairs netiktu pieņemts barā, jo tas gluži vinkārši nezina kā būt pētiķim, kāda ir hierarhija barā. Šāds dzīvnieks, visticamāk, dosies uz cilvēku apdzīvotām vietām, jo vienīgais tam zināmais ēdiena ieguves veids ir no cilvēka. Un mēs ļoti labi zinām, cik dažādi ir cilvēki. Nemaz nerunājot par sliktiem nodomiem, arī labu gribēdams, cilvēks, savas nezināšanas pēc, var nodarīt neatgriezenisku postījumu. No visiem dzīvnieku veidiem, visvienkāršāk atbrīvot ir bruņurupučus un čūskas, ja to veselības stāvoklis ir labs.

Bet kāds tad ir CIWY tapšanas stāsts? Viss sākās ar Nenu un viņas drosmi stāties pretī netaisnībai. Savulaik Nena, CIWY organizācijas dibinātāja, strādāja vides organizācijā un, kopā ar saviem audzēkņiem apmeklējot džungļu pilsētu Rurenbaku (Rurrenabaque), saskārās ar drausmīgu skatu – bars ar tūristiem smējās par zirnekļpērtiķi, kas smēķēja cigaretes un dzēra alu. Pēc ilgas diskusijas ar pērtiķa “īpašnieku”, viņa pierunāja pērtiķi pārdot viņai. Impulsa vadīta, Nena vēl nezināja kādu dzīvi spēs nodrošināt pērtiķim, taču skaidrs bija tas, ka pienācīgāku kā līdz šim. Turpmākais Nenas ceļš veda pa džungļiem ar zirnekļpērtiķi bēbīšu slingā, meklējot pienācīgu dzīvesvietu pērtiķim, kas vairs nevar tikt atbrīvots dabā. Taču meklējumi bezcerīgi. Teju 30 gadus atpakaļ Bolīvijā nebija organizāciju, kas nodrošinātu labu dzīvi savvaļas dzīvniekiem, kas pieradināti, taču atstāti vai nepienācīgi turēti. Rītā, kad Nena bija pieņēmusi lēmumu vest pērtiķi uz zoodārzu, tas ne uz mirkli nav atstājies, turējies apķēries pie sava mīļā cilvēka. Šājā emocionālajā brīdī arī radās lēmums veidot patversmi savvaļas dzīvniekiem, kas cietuši no cilvēku vardarbības, nezināšanas un vienaldzības. Tā, kopā ar domubiedru un džungļu ciema Villa Tunari atbalstu, kas piešķīra zemi, radās pirmais parks Parque Machia. Sākotnēji nebija tādas prakses darbā iesaistīt voluntierus, viss tika paveikts Nenas un vietējo cilvēku spēkiem. Viss organizācijas darbības princips pārvērtās brīdī, kad Nenu satika kāds ceļotājs no Šveices, kura ceļš veda gar Parque Machia. Viņš kādu laiku uzkavējās un bez maksas strādāja ar dzīvniekiem, līdz radās doma, ka par šo vietu ir jārunā, tādejādi piesaistot brīvprātīgos darbiniekus no visas pasaules. Un tā tas soli pa solim aizsākās. Šobrīd organizācija 100% pastāv no ziedojumiem un brīvprātīgo darbinieku darba.

Jungle road

Nena un viņas paveiktais iedvesmo! Viņas stāsts māca, ka viens mazs, bet labestības pilns lēmums izsaucis notikumu virkni, kas radījuši pozitīvas izmaiņas valsts līmenī. Nenai nudien sirds ir īstajā vietā un ir tik patīkami noraudzīties uz cilvēku, kas ir atradis savu sirds aicinājumu un tā dēļ gatavs ziedot savu mūžu. Atalgojums un gandarījums ir naudā neizmērāms, to cilvēku cieņa, kas savā dzīvē ir sastapuši Nenu un iedvesmoti nolēmuši iet līdzīgu ceļu dzīvē – tas ir svarīgākais. Un nemaz nerunājot par visām tām mazajām radībām, kuras ir izglābtas un šobrīd var dzīvot gandrīz pilnvērtīgu dzīvi - paēduši, bez cilvēka vardarbības un maksimāli līdzīgos apstākļos, kādi tiem būtu dabā.

Šeit Comunidad Inti Wara Yassi oficiālā mājas lapa, kur variet iepazīties ar informāciju par organizāciju, brīvprātīgā darba iespējām vai noziedot: http://www.intiwarayassi.org/index.php?id=49

Un šeit video, kur Nena stāsta par organizāciju un dzīvniekiem: https://www.youtube.com/watch?v=rpndjpKrvAg

Undīne