La Paz un Nāves ceļš
La Paz viesojāmies divas reizes – kad ieradāmies Bolīvijā un, kad devāmies prom. La Paz ir Bolīvijas administratīvā galvaspilsēta ar 1.4 miljoniem iedzīvotāju. Pilsēta atrodas 3660 m.v.j.l., ielejā, kuru ieskauj vēl augstāki kalni. Pirmie divi iespaidi par pilsētu – no kalniem uz pilsētu paveras iepaidīgs skats un ekselentas iepirkšanās iespējas. Alpakas vilnas izstrādājumi, sudraba rotas un citi, savdabīgāki, labumi šeit ir par pieejamākām cenām kā Peru.
Lai nogādātu mājās pilsētas iedzīvotājus, kas dzīvo augstākās pilsētas daļās, šeit ir vairākas funikulieru līnijas, kas tiek lietotas kā sabiedriskais transports. Mēs nolemjam to izmantot, lai apskatītu La Paz no augšas. Laikam uz šo laiku vēl nebijām pietiekami adaptējušies augstumā, jo pārvietošanās pa reljefaino pilsētu ik pa brīdim padara ieelpu īsu un nepietiekošu. Kājām dodamies cauri dzīvojamajam rajonam, uz mums tuvāko funikuliera līniju. Novērojam, ka vismaz 40 procenti māju nav apdzīvotas, vienkārši stāv tukšas. Laikam, gatavojoties iespējamam iedzīvotāju skaita pieaugumam, mājas būvētas vismaz 4 - 5 stāvu augstumā. Uz jumta, protams, ārā atstātas armatūras, ja nu tomēr vēl kādu stāvu kādreiz jāpiebūvē klāt. Drīz jau esam funikuliera pieturā, kas uz dzīvojamā rajona fona ir ļoti moderns un pavisam jauns. Brauciens augšup kalnā ir pietiekami ilgs, lai apstiprinātu novērojumu, ka liela daļa māju ir tukšas. Braucam pāri arī La Paz kapu rajonam, kur vērojami “daudzstāvu” kapi. Skats no augšas dod ieskatu pilsētas aprisēs, tā kā sega ir izklājusies pa ieleju, ieņemot kalnu pakāju formu.
Tālāk dodamies apskatīt La Paz skaistāko koloniālo ielu Jaen. Lai uz turieni tiktu, atkal visai stāvs kāpiens. Esam jau gana aizelsušies, kad vēl ieraugam mūsu priekšā stāvas trepes – iela kļuvusi tik stāva, ka praktiskāk to ir bijis pārveidot par trepēm. Jaen iela liek aizmirst par atkļūšanu šeit un izrādās kāpiena vērta – mazas, spilgtas mājiņas izkātojušās gar mazu, jauku bruģētu ieliņu. Uz Jaen ielas atrodas četri mazi muzeji, kurus var apmeklēt ar vienu biļeti. Diemžēl, kaut kādu apstākļu deļ, šodien tie ir slēgti un tos neredzam. Mierinājumam, uz ielas notiek filmēšana un defilējam garām kamerām, cerot iekļūt kadrā.
Pusdienas arī tā kā derētu iekost. Parasti menu (zupa, otrais ēdiens un dzēriens par fiksētu cenu) ir tik liels, ka to īsti nevaru apēst. Vienojamies ar Jāni, ka ņemsim vienu menu uz abiem, lai pēc tam vēderā pietiktu vietas augļu salātiem vai sulām, kas atrodas augļu nodaļā. Darīts, paprasam divas karotes un divas dakšas, un kopīgi ēdam no viena šķīvja. Esam jau krietni paēduši, kad dzirdu, ka kāds klients, pavecāks kungs, jautā pavārei, kas ir tas, ko ēdam mēs. Tālāk dzirdu, ka viņš pasūta vēl vienu porciju. Tad viņš pagriežās un mums saka, ka izmaksās mums vēl vienu porciju. Mēs pieklājīgi atsakāmies un izskaidrojam, ka nevēlējāmies ēst daudz, tādēļ pasūtījām vienu porciju uz diviem. Kungs gan padomājis citādāk, ka nabaga jauniešiem nav naudiņas ēdienam. Katrā ziņā, sakām paldies par laipno žestu un priecājamies, ka netrūkst tādu cilvēku, kas būtu gatavi pabarot patiešām izsalkušus cilvēkus.
Un nu, manuprāt, savdabīgākā pilsētas daļa - Mercado de Hechiceria jeb Raganu tirgus. Pilsētā ir mazs kvartāliņš, kurā tirgo tautas medicīnu un dažādus rituālos atribūtus. Tur var iegādāties produktus no kaltētām zālītēm līdz kaltētiem lamu embrijiem un tukanu knābjiem. Priekš mums tas ir kaut kas neparasts un nesaprotams. Pie viena no stendiem gribu neitrāli nofotografēt kaltētos lamu embrijus. Tirgus tante ir pamanījusi manu interesi un jau nāk tirgoties. “Nē, paldies!”, un pie sevis nodomāju, ka kaltēts lamas embrijs būtu pēdējā lieta sarakstā, kuru jebkad izskatītu ievietošanai manā mugursomā.
La Paz ir karstais punkts vēl kādai atrakcijai, kas ir viena no Bolīvijas atrakciju vadlīnijām. Tas ir nobrauciens pa pasaulē visbīstamāko ceļu jeb Nāves ceļu. Ceļš ir tikai 3.2 metrus plats, kas izbūvēts kalnos ar stāvām nogāzēm. Statistika liecina, ka gadā vidēji 26 transportlīdzekļi ir nogāzušies no stāvās kraujas un pazuduši redzeslokam. Šobrīd ceļš ir dabas parka sastāvdaļa un ekskluzīvi pieejams riteņbraucējiem, to atbalsta auto un dīvainiem tūristu busiem. Pasaules visbīstamākā ceļa aizvietotājceļš tika atklāts 2007. gadā un no tā brīža visi transportlīdzkļi lieto jauno ceļu.
Mūsu nobrauciens ar kalnu velosipēdiem sākas virsotnē La Cumbre ( 4700 m.v.j.l.) un vedīs 64 km lejup uz ciemu Coroico. Virsotnē mums tiek izdalīti velosipēdi, kombinezoni, cimdi, ķiveres. Uzņemam kopīgu foto un aidāāā, sākam braucienu pa kalnu uz leju. La Cumbrē pūš aukts vējš, kalni ir smilšaini un klinšaini, bez augiem. Sākumā braukšana notiek pa jauno ceļu, tas ir asfaltēts, līkumi nav pārāk asi un var uzņemt labu ātrumiņu. Piepūles nekādas, tikai traucies lejā pa kalnu, vairāk kā stundu.
Pēc tā nogriežamies uz īstā Nāves ceļa. Tas ir zemes ceļš, līkumains un šaurs. Mums izstāsta drošības noteikumus un sākam ripināties lejup. Salīdzinot skatu ar La Cumbre, kur uzsākām ceļu, nu jau augstums ir zemāks un pamatīgi pamainījies arī skats visapkārt. Klimats kļuvis tropiskāks, visi kalni noauguši zaļiem augiem, tuvojamies augstajiem džungļiem jeb, kā tos šeit dēvē, jungām. Pēc pārdesmit minūtēm nobraucienā, katrs jau atradis savu tempu un vairs nebraucam grupā. Nu jau var uzņemt lielāku ātrumu. Ik pa stundai apstājamies noteiktos punktos un sagaidam grupas biedrus. Ceļš lejup ir elpu aizraujošs, pirmkārt, stāvo krauju un skata dēļ. Ik pa laikam ir jāšķērso arī mazas upītes vai jābrauc gar ūdenskritumiem, kas iztek tieši uz ceļa. Tur var dabūt nelielu atspirdzinājumu, jo gaisa temperetūra kļūst arvien karstāka.
Mūsu garākais nobrauciens ar velo pa kalnu ir noslēdzies. Bet tas vēl nav viss, mūs aizved uz viesnīcu, netālu no Coroico, kur apputējušie velobraucēji var ieiet dušā un atveldzēties baseinā. Vēl tiekam pie vakariņām un, sarunās ar feinajiem grupas biedriem, adrenalīna pilnā diena tuvojas izskaņai.
Raktuves Potosi
Pilsēta tika dibināta 1545. gadā, līdz ko tika atklāts, ka pilsētā ir kalns, pilns ar sudrabu. Sākās izrakumi Cerro Rico (Bagātajā kalnā) un visa nauda aizplūda uz Spānijas impēriju. Pilsētas uzplaukuma gados, kad šķita, ka sudrabs kalnā ir neizsmeļami daudz, Potosi pilsēta ir bijusi pati turīgākā pilsēta Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentos. Kad pilsētas sudraba krājumi sāka samazināties, samazinājās arī darba apjoms un liela daļa pilsētas ļaužu kļuva nabadzīgi.
Pilsētā dominē koloniālā arhitektūra un, protams, tā ir īsta bauda acīm. Tomēr jūtams, ka labie gadi jau sen kā aiz muguras. Skaistās ēkas ir atstātas novārtā un laika zobs darījis savu – dakstiņi uz jumtiem sašķobījušies, ēkas apputējušas. Tomēr, pēc ēku aprisēm un apdrupušajām dekorācijām, ir noprotams, kā pilsēta izskatījusies tās uzplaukuma gados.
Lai arī pagājuši vairāk kā 500 gadi, Bagātajā kalnā joprojām notiek minerālu izrakumi. Raktuves šobrīd ir galvenais iemesls, kādēļ pilsētā ik dienas ierodas simtiem tūristu. Arī mēs vēlamies redzēt, kā izskatās reālās raktuvēs un pilsētā meklējam kompāniju, kas piedāvā tūri. Izvēle ir visai liela, bet arī Bagātais kalns ir liels, ar tā tuneļu sistēmu. Pateicoties Lonely Planet ceļvedim, nonākam ofisā, kur gidi ir bijušie raktuvju strādnieki. Tas jau izklausās interesanti. Ofisa darbiniece mums stāsta par tūri un piemin:"Citas tūres ved tūristus raktuvēs, kur jau sen vairs nenotiek darbība, tūristu atrakcijai tur novietota lamas statuja. Bet kāpēc lai raktuvēs būtu lama?" "Pārdots!", mums arī nav ne mazākās intereses par vietām, kas piekoriģētas speciāli priekš tūristiem.
Noteiktajā laikā busiņš savāc mūs un četrus citus grupas biedrus. Pirmais pieturas punkts būs tirgus. Šī ir raktuvju pilsēta un tirgū ir iespēja iegādāties īstu dinamītu. Mēs apmeklēsim raktuves, kurās strādā cilvēki, tādēļ Pedro, mūsu grupas vadītājs un bijušais raktuvju strādnieks, ierosina, ka būtu jauki iegādāties pa kādai dāvanai strādniekiem. Strādnieki dažkārt visu dienu neiziet no raktuvēm paēst, tādēļ enerģijai noderēs limonāde, cigaretes un kokas lapas, bet darbam dinamīts. Mēs ar Jāni nopērkam 2l limonādes pudeli un kokas lapas, bet pusis no mūsu grupas izvelas iepriecināt strādniekus ar dinamītu. Ja nemaldos, 15 bolivianosi (ap 2 eiro) un dinamīts, ar visām nepieciešamajām sastāvdaļām, viņam ir rokās.
Tālāk dodamies uz pārģērbšanās vietu. Tur mums izdala gumijas zābakus, ķiveri ar lukturīti, auduma somiņu, kur ielikt ūdeni, un kombinezonu, lai nesasmērētos. Pēc iepriekš lasītā, esam noskaņojušies redzēt ļoti skarbus darba apstākļus. Arī bīstamos faktorus nevar novērtēt par zemu, jo ripojoši akmeņi un neparedzētas eksplozijas notiek. Pa ceļam uz raktuvēm vēl piestājam izrakteņu attīrīšanas un pārstrādes vietā. Šī ir vieta, kur tiek nodoti izraktie labumi un novērtēts, kāda būs samaksa par to.
Pat neesam vēl ieradušies raktuvēs, kad jau esam priecīgi, ka izvēlējāmies tieši kompāniju Big Deal Tours. Pedro pats par sevi ir šovs! Viņš pa ceļam joko, daži no jokiem visai brutāli, bet tādi nu esot raktuvju strādnieki. Visu dienu strādājot skarbos apstākļos, puišiem izveidojies specifiks humors. Strādnieki savā starpā sarunājas kečua valodā, arī joki šajā valodā esot spēcīgāki. Katram strādniekam ir iesauka un īstais vārds netiek lietots. Protams, arī iesaukas nav nekādas glaimojošās, piemēram, Dog killer, Barbie face. Jautājot Pablo iesauku, viņš smīn un nesaka. Mums tas būšot par traku. Vēlāk viņs gan atzīstās, ka viņu dēvē par "Donkey Fucker".
Pēc brauciena augšup kalnā, ierodamies raktuvēs. Konkrēti šajās raktuvēs, kuras apmeklēsim, tiek veikti izrakumi vēl no koloniālā laika un tajās strādā vēl šodien. Tikai atšķirība ir tāda, ka mūsdienās raktuves strādā pēc kooperatīva principa. Ārpusē Pablo mums parāda mazas istabiņas, kur pārģērbjas un atpūšas strādnieki. Tobrīd tur ir viens no strādniekiem, kas malko spirtotos dzērienus no mazām plastmasas pudelītēm. Pablo pagriežas un viņa klātbūtnē mums saka:"Raktuvju strādnieki sestdienās un svētdienās dzer." Tad paņem vīrieša plastmasas pudelīti un iemalko, piedāvā arī mums, bet tikai grupas puiši ir gana drosmīgi iemalkot. Dzēriens ir 70 procentu spirts.
Dodamies iekšā raktuvēs. Sākumā tunelī var nostāties pilnā augumā, līdz tas paliek šaurāks un zemāks. Lukturīši izgaismo ceļu un izgaismo arī putekļus, ko ieelpojam. Esot izpētīts, ka, pēc vienas dienas raktuvju apmeklējuma, tas neatstāj ietekmi uz veselību no ieelpotajiem azbesta un silīcija putekļiem. Tas, ka luktura gaismiņā redzu ieelpoto putekļu apjomu, padara iešanu neomulīgu. Bet iedomājeties raktuvju strādniekus, ka šeit strādā gadiem... Viņi kaļ, urbj, spridzina un pastiprināti ieelpo visus kaitīgos putekļus.
Pirmā apstāšanās vieta ir pie Tio skulptūras (no spāņu val. Onkulis). Tio ir simbolisks tēls, kam pieder visi labumi, kas atrodas kalnā un viņš arī ir tas, kas nosaka vai kalnrači ko vērtīgu atradīs. Strādnieki paši ir izveidojuši Tio tēlu no māla, tas atrodas kadā no raktuvju ejas padziļinājumiem. Lai iegūtu Tio labvēlību, strādnieki tam noliek ziedojumus – alkoholu, cigaretes, kokas lapas. Mēs esasm satupušies apkārt Tio un Pedro mums stāsta dažādus nostāstus, saistībā ar šo kalnraču aizbildni. Pedro aizdedzina pussmēķētu cigareti, ko tikko izņēmis no Tio mutes, un pūš tam virsū dūmus. Pēc tam ieliek cigareti atpakaļ tā mutē.
Tālāk dodamies dziļāk raktuvēs. Kļūst karstāks un eja paliek šaurāka. Vietām ilgstoši jāpārvietojas pustupus pozā un ik pa brīdim kādam ķivere atsitas pret griestiem. Kļūst grūti elpot. Pēkšņi mani pārņem panika no šaurajām telpām un elpas trūkuma. Nolemju vēl kādu gabaliņu paciesties līdz pateikt, ka vēlos doties ārā. Par laimi, jau atkal sākas ejas paplašinājums un tas arī ir mūsu galamērķis. Šeit sasēžamies uz akmeņiem un Pablo mums stāsta stāstus par strādniekiem un piedzīvoto raktuvēs. Piemēram, pats Pedro sācis darbu raktuvēs jau pusaudža vecumā. Viņa vectēvs, tēvs, onkuļi – visi ģiemenes vīrieši bijuši raktuvju strādnieki. Pedro nolēmis, ka arī vēlas sākt strādāt un ilgstoši dīcis tēvam, lai ņem viņu līdzi strādāt. Pēc laika tēvs piekritis un Pedro sācis darbu. Viņš darbā nav žēlots, bet veicis visu to pašu, ko pārējie (izņemot spridzināšanu). Pirmā diena bijusi smaga, bet viņš nolēmis turpināt un nākamajā dienā ieradies atkal. Raktuvēs varot strādāt jebkurš, nekādas formalitātes nav jākārto. Tikai jāatrod racēju brigāde, pie kuras pievienoties. Ja grib, var veidot savu brigādi. Esot visādi gadījumi, tomēr parasti brigādes vadītājs ir pieredzējis strādnieks un labi pārzina raktuves. Tas ir ļoti būtiki dinamīta pielietošanai, lai noteiktu, kur un cik spēcīgi spridzināt. Šad tad raktuvēs strādā arī pa kādai sievietei, tad gan puiši mazliet pievaldot savus jokus. Pedro arī stāsta, ka bieži rakstuvju strādnieki mirst visai jauni, jau ap 40 gadu vecumā. Viņš gan arī atzīst, ka smagais un veselību jau tā postošais darbs bieži iet roku rokā ar alkoholu un cigaretēm. Strādnieki daudz patērē arī kokas lapas, kas ir minerālu un enerģijas avots. Pedro ar smīnu mums piekomentē:"Mums garšo mazās kokas lapiņas. Bet, nez kāpēc, tur Kočabambas apkārtnē audzē lielas kokas lapas? Tās taču ir rūgtas, tās mums negaršo..." Ar to Pedro norāda uz kokas lapām, kas paredzētas kokaīna ražošanai. Bolīvija ir trešā lielākā kokaīna ražotājvalsts pēc Peru un Kolumbijas.
Bet kā Pedro kļuva par gidu? Viņš vienmēr esot bijis runātīgs un reizēs, kad raktuvēs bijušas tūrgrupas, viņš vienmēr jokojis. Iemācījies pa kādam vārdam angliski un teicis komplimentus tūrgrupu sievietēm, kā arī dāvinājis pa kādam izraktajam sudraba gabaliņam. Tā nu pa šiem gadiem, visa pilsēta viņu zinājusi un jauna tūrkompānija uzaicinājusi viņu strādāt par gidu.
Pedro uz ķiveres ir uzlīme:"Es balsoju NĒ!" Pašreizējais Bolīvijas prezidents Evo Morales rīkoja referendumu par izmaiņām konstitūcijā, lai varētu atkārtoti kandidēt prezidenta vēlēšanās, kas Moralesam būtu ceturtais prezidenta termiņš pēc kārtas. Pilsētas, kur notiek izrakumi, īpaši Potosi, ir vienas no politiski ietekmīgākajām Bolīvijā, jo tās dod eknomonisko pienesumu un to iedzīvotāju nostāja ir piemērs visiem pārējiem bolīviešiem. Protams, Potosi ietekme arī saistāma ar drosmi – kalnrači nebaidās paust savu viedokli, un ir tik vienoti un lielā skaitā, ka grūti tos atstāt bez ievērības. Kalnračiem ir vienota doma arī par Moralesu, visa Potosi pilsēta nobalsoja "nē". Jāsaka, arī mēs esam izbaudījuši kalnraču aktivitātes – tieši puiši no Potosi ir tie, kas pulcē kalnračus un rīko streikus ar ceļu blokādēm visā Bolīvijā.
Galvaspilsēta Sukre
Sukre (2810 m.v.j.l.) ir Bolīvijas galvaspilsēta, tomēr salauž visus priekšstatus par to, kas saistās ar vārdu "galvaspilsēta". Sukres centru rotā baltas koloniālā laika ēkas un rada sajūtu, ka atrodies mazā, idilliskā pilsētiņā, kas ciku cakām izrotāta. Pēc populācijas Sukre ierindojas tikai sestajā vietā valstī, kas, pie Bolīvijas apmēriem, tik tiešām nav liela pilsēta. Ne miņas no milzu ofisu ēkām vai jebkādiem veidojumiem, kas šo idilli sagrautu. Valsts amatpersonas savus pienākumus veic no La Paz, bet vēsturiski noteikumi ir noteikuši to, ka tieši Sukre atstāta kā simboliska nācijas sirds – tieši šajā pilsētā tika parasktīta Bolīvijas Neatkarības Deklarācija.
Iespaidīgas katedrāles, gaumīgi parki, muzeji un galerijas, kas stāsta par Bolīvijas vēsturi, mazās nianses arhitektūrā – tas viss raksturo Sukri. Pilsētas skaistumu sargā strikti noteikumi, kas nosaka, kā un ko drīkst būvēt un attīstīt pilsētas centrā, tādejādi saglabājot šo vēsturisko pērli. 1991. gadā tā pasludināta kā viena no UNESCO Pasaules Mantojuma vietām.
Sukres skaistums nav vienīgais iemesls, kas piesaista ceļotājus. Pilsēta ir viens no spāņu valodas mācīšanās karstajiem punktiem. Pieejamās mācību cenas, komplektā ar acīm baudāmu pilsētu, padara Sukri par perfektu vietu, lai uzkavētos ilgāk un mazliet atpūstos no steidzīgajām lielpilsētām.
Mēs Sukrē pavadījām sešas mierīgas dienas, lai beidzot sasildītos pēc aukstajām nedēļām augstienēs. Došanos tālāk uz Kočabambu, nolemjam veikt ar lidmašīnu. Lidojums ar aviokompāniju BoA maksā teju tikpat, cik desmitstundīgs autobuss, bet aizņem tikai 30 minūtes mūsu laika. Amizanti, ka šajās 30 minūtēs stjuartes vēl pamanījās pasažieriem izdalīt uzkodas un dzērienus, kas ir iekļauti biļetes cenā. Sukre no mums atvadās, kad esam gaisā, atrādot savas apkārtnes kanjonus, kas rotājas rozā saulrieta krāsās.
Kočabamba
Kočabamba mūsu maršrutā bija paredzēta vien kā bāzes vieta Jānim, kamēr došos uz CIWY. Tā kā šī pilsēta īsti nav izceta ceļvežu grāmatās, līdz ar to arī nav iekļāvusies backpackeru standarta maršrutā pa Bolīviju, mums nebija konkrētu ekspektāciju par šo pilsētu. Zinājām vien, ka kaut kur šajā apkārtnē audzē kokas lapas speciāli kokaīna ražošanai. Reāli ierodoties pilsētā, pirmais iespaids par Kočabambu radās ļoti labs:"Te ir kā Bolīvijas stila Losandželosā." Biznesa rajons ar stiklotām ēkām, sakopts pilsētas centrs, mūsdienīgas kafejnīcas (ar šeit reti sastopamu parādību – labu kafiju). Šī pilsēta šobrīd ir viena no ekonomiski un sociāli progresīvākajām Bolīvijā.
Arī Kočabamba, tāpāt kā lielākā daļa Bolīvijas pilsētu, atrodas ielejā, kuru ieskauj kalni. Pilsēta tiek dēvēta par mūžīgā pavasara pilsētu, jo patīkama pavasara temperatūra (es gan to sauktu par Latvijas vasaras temperatūru) turas visu cauru gadu. Noteikti arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Kočabamba nepārtraukti paplašinās un arvien vairāk cilvēku pārvācas uz dzīvi šeit.
No dažādām pilsētas vietām ir redzama četrdesmit metru augstā Konkordijas Kristus statuja, kas atrodas San Pedro kalna galā. Tā ir otra lielākā šāda tipa statuja pasaulē, pēc Riodežaneiro Kristus statujas. Protams, nelaižam garām iespēju apskatīt statuju un ar taksi dodamies turp. Kočabambiešiem patīk uzsvērt, ka šī statuja ir visaugstāk esošā statuja pasaulē. Tā arī taksists, pēc tā, kad pieminu, ka šī ir otra lielākā statuja, piemetina, ka Kočabambas statuja tomēr esot augstākā kalnā kā Rio statuja. Tālāk augšup San Pedro kalnā braucam ar funikulieri, pa ceļam novērtējot Kočabambas panorāmu.
Dodamies apskatīt arī kādreizējā alvas barona Simona Patiņo savrupmāju. Savrupmāja Palacio Portales atrodas parastā Kočabambas rajonā. Ieejot pa vārtiem, nokļūstam mājas parkā. Parkā vērojami dažādi savdabīgi koki un augi, strūklakas un statujas. Kamēr gaidam tūres sākšanos, palūru, kāda tad izskatās barona savrupmāja. Njā, ekstravagants nams. Kā pastāsta gids, pats barons šo namu, pabeigtu 1927. gadā, pats tā arī nekad nav apdzīvojis. Tomēr šīs mājas pasūtījums nav bijis pieticīgs – dārza un ekterjera tapšanā ir ietekme no Versaļas pils. Vēl jo lielāks pārsteigums mums ir mājas interjera apskate. Mājas interjerā izmantoti materiāli, kas ceļojuši pāri okeānam. Grīdas un sienas ir no Karrāras marmora, mebeles no franču koka, pie sienām itāļu gobelēni un zīdi. Spēļu istabā ir imitēta Granadas Alahambra un galvenās halles dizainā ir ietekme no Vatikāna. Ārkārtīgi gaumīgi un dārgi, kas liecina, kā klājies turīgajiem cilvēkiem, kad Bolīvijas raktuves vēl bija pilnas ar minerāliem. Diemžēl mājas interjeru ir aizliegts fotografēt.
Šajā pilsētā esam izīrējuši AirBnB istabu. Gustavo, dzīvokļa īpašnieks, ceļotājiem izīrē divas brīvās guļamistabas savā milzīgajā dzīvoklī. Gustavo ir bolīviešu būvinženieris, kas pēc vairākiem Vācijā pavadītajiem gadiem, atgriezies dzimtajā Bolīvijā. Mums, savukārt, šis ir patīkams pavērsiens, pēc nakšņošanām vienā otrā apšaubamākā viesnīcā, jo Gustavo atsaucīgs, dzīvoklis mājīgs un varam gatavot savu ēdienu virtuvē. No viņa uzzinām, ka Kočabambas lielākais izaicinājums ir ūdens nodrošināšana iedzīvotājiem. Neretas esot situācijas, ka uz dienu vai divām tiek atslēgta ūdens padeve, bet nabadzīgie rajoni dažkārt paliek bez ūdens nedēļām. Tādēļ nebiju pārsteigta, kad redzēju, kā sievas mazgā veļu pilsētas glaunākā parka baseinos.
Comments