Nascā kavējam laiku kādā gringo kafejnīcā, kurā ir labs internets, pirms došanās uz mūsu jaunajām mājām pilsētā Arekipa. Tā jau esam pacilātā noskaņojumā, bet tas uzlabojas vēl vairāk, kad izlasām saņemto e-pastu. Latvijas Goda Ģenerālkonsula Peru sieva ir uzzinājusi par mūsu plāniem apceļot Dienvidameriku un saņemam uzaicinājumu uz tikšanos konsulātā Limā. Jūtamies krietni pagodināti, tomēr ceļš jau mūs aizvedis uz Peru dienvidiem un, vismaz tuvākajā laikā, šāda vizīte nesanāks.
Tieši pirms saullēkta pamostamies piesmakušajā autobusā. Sāk skanēt Latīņamerikas 80. gadu hīti un pa logu var redzēt Andu kalnu baltās cepurītes. Laiks celties! Autobusā, ceļā no Nascas esam pavadījuši desmit stundas. Ļoti gribas ieiet dušā un ielīst gultā.
Arekipā ierodamies par stundu ātrāk, nekā bija plānots. Mūsu šoferītis, kamikadze, brauca daudz ātrāk par jebkuru citu, ar četriem riteņiem apdāvinātu, satiksmes dalībnieku. Es nebūtu šādās situācijās apdzinis pat ar jaudīgu vieglo mašīnu. Bet šeit ir Peru, šeit rietumu satiksmes noteikumi nav spēkā. :)
Ielecam taksī un par desmit solēm (2,70 eiro) tiekam līdz Yanahuara parkam, kas atrodas netālu no mūsu jaunās mājvietas. Nolemjam ieiet kafejnīcā un iedzert rīta kafiju, lai pavilktu garumā laiku un sagaidītu plkst. 9:00, kad sarunāts tikties ar dzīvokļa saimnieci Normu.
Paši pirmie iespaidi par pilsētu - tā izskatās pasakaini! Ne velti Arekipa tiek saukta par Balto pilsētu (La Ciudad Blanca), šeit ēku celtniecībā plaši tiek izmantots vulkānisks akmens sillar. Bet pats iespaidīgākais, ka pilsētas pamalē var redzēt Arekipas lielos sargus - vulkānus Chachani, Misti un Pichu Pichu.
Tieši deviņos ierodamies dzīvokļa adresē. Pie vārtiem mūs sagaida, kā vēlāk noskaidrojām, Rauls. Viņš ir mājas sargs. Ļoti jauks puisis, taču mēs tā arī līdz galam nesaprotam kādi ir viņa pienākumi. Dzīvokļa durvis mums atver Diego, Normas dzīvesbiedrs. Izrādās, ka viņš runā perfektā angļu valodā un mēs atviegloti uzelpojam. Dzīvoklis ir ļoti skaists un manai turpmākajai darba vietai ir skats uz El Misti. Rītdien jāsāk strādāt!
Vakarā ejam skatīties pilsētas centru un meklēt vietu kur paēst. Iegriežamies, protams, vietējā čifā. Divatā paēdam par ~5 Eur un dodamies uz Plaza De Armas jeb galveno pilsētas laukumu. Laukums izskatās ļoti skaisti, taču mani vairāk interesē ar fotoaparātu izstaigāt mazās ieliņas, kurās nav tūristu.
Raftings pa Chili upi
Pirmajās brīvdienās dodamies raftingā pa Chili upi. Šeit viss kā Peru ierasts - iepriekšējā dienā samaksājam, saņemam šaubīgu čeku un ceram, ka nākošajā dienā mūs tiešām savāks un aizvedīs līdz upei.
No rīta esam uz strīpas plkst. 11:15, kā bija runāts. Protams, šeit stājās spēkā peruāņu stunda un buss līdz mums atkuļās 11:45. Ar mums busiņā ir spāniski runājošs pārītis, divi vīrieši no Slovākijas un, spriežot pēc akcenta, divi vīrieši no Austrālijas.
Chili upes ieleja ir satriecoši skaista. Kamēr mēs pa krācēm laivojam uz priekšu, aizmugurē paliek sniegotās El Chachani virsotnes. Visu maršrutu mūsu gids aizmugurē kliedz "adelante" un mums jāairējas cik nu spēka. Ūdens ir ledaini auksts, taču pārāk traki nesamirkstam. Pastāv iespēja iegāzties krāčainajā upē un gids jau atvainojas iepriekš, ja nu gadījumā mums tā gadīsies. Vienā no bīstamākajiem nobraucieniem, pirms mūsu laivas palaižam glābēju kajakā, kurš mūsu acu priekšā apmetas otrādi. Tomēr mūsu laiva tiek sveikā cauri. Jau pēc brīža stājam krastā un vairāk kā stundu ilgušais raftings ir beidzies. Ar Undīni spriežam, ka raftings uz doto brīdi ieņem vietu nr. 1 starp aktivitātēm, ko šajās divās nedēļās esam veikuši Peru.
Atpakaļ darba rutīnā
Trešā nedēļa Peru sākās ar rutīnu, jo man jāsāk strādāt. Ceļos aptuveni plkst. 5:45 no rīta, lai paspētu četras stundas būt tiešajā kontaktā ar kolēģiem no Latvijas. Katru rītu iemalkoju labāko kafiju, ko jebkad esmu dzēris (labi, divas pēc kārtas) un sāku atbildēt uz e-pastiem un sazināties caur Skype. Kopumā man patīk šāds ritms, jo visa komunikācija ar kolēģiem notiek rīta pusē, bet pēdējās četras stundas varu 100% koncentrēties uz darbiem, kur nav nepieciešama komunikācija. Mana darba diena beidzas plkst. 14:00 pēc vietējā laika.
Šeit bieži ir problēmas ar internetu, taču šādiem gadījumiem esmu atradis vietējo interneta kafejnīcu (jā, te vēl tādas ir pa pilno!) un tur par nepilniem diviem eiro varu nosēdēt visu darba dienu. Cenā ietilpst arī kola. Runā, ka pie Migela ir ātrākais internets pilsētā. Es pārliecinos, ka tā ir, jo viņa iestādē ir desmit megabiti sekundē! Tas var šķist smieklīgi, bet pēc četriem megabitiem sekundē, kāds ir interneta ātrums dzīvoklī, tas ir zibenīgs ātrums.
Pirmās sajūtas par Arekipu kā dzīvesvietu
Augļi šeit ir pasakaini garšīgi un tik eksotiski, ka lielākoties nezinām, ko mēs īsti ēdam. Šobrīd grūti iztēloties, kāda būtu dzīve bez ikdienas augļu sulu devas.
Klimats Arekipā, kā saka vietējie, ir kā mūžīgais pavasaris, latvieši gan teiktu - kā mūžīgā vasara. Pa dienām ir aptuveni divdesmit trīs grādi, bet naktī kļūst vēsāks. Vakarpusē pilsētnieki jau ietērpušies siltās jakās un zābakos, bet mums tīri labi pietiek ar džemperi.
Mani nebeidz fascinēt vulkāni. Katru reizi, ejot pa ielu vai skatoties pa logu, var redzēt vulkānus, kuri slejas vairāk kā piecu kilometru augstumā.
Vienīgais, kas man pagaidām nepatīk, ir satiksme un auto izplūdes gāzes. Cik saprotu, šeit nav tik stingri standarti uz izplūdes gāžu kontroli kā Eiropā, tāpēc mašīnām aizmugurē nereti var redzēt melnus mākoņus. Bet tas vairāk attiecās uz pilsētas centru, kur mašīnu plūsma ir ievērojami lielāka.
Kopumā mēs ar Undīni jūtamies kā mājās. Lēnām mācamies spāņu valodu un cenšamies iejusties vietējā sabiedrībā. Teikšu godīgi, baigās eksotikas sajūtas nav. Kā teica Undīne:"Ir tik pat ikdienišķa sajūta, kā dzīvotu Kuldīgā". Tikai atšķirībā no Kuldīgas, šeit parkā ganās lamas un alpakas.
Līdz nākamajam rakstam!
Comments