Nakts autobuss Trujillo ir ieradies par stundu ātrāk. Saule tikko sākusi aust un, pēc pusmiegā pavadītās nakts, jūtamies pagalam saņurcīti. Kamēr gaidam somas no bagāžas nodalījuma, noskaņojums tomēr kļūst optimistiskāks, jo gaisā jūtams okeāna gaiss un temperatūra mudina uz domām, ka beidzot tiksim pie tik ilgi kārotās peldēšanās. Trujillo nav mūsu galamērķis, atrodam taksi un taisnā ceļā dodamies uz 12km attālumā esošo Huanchaco pilsētiņu, kura atrodas tieši okeāna krastā.

Iepriekš esmu uzrakstījusi hostelim, ka ieradīsimies pēc plkst. 7:00, bet ierodamies jau mazliet pāri 6:00. Par laimi, recepcijas puisis jau ir pamodies un ielaiž mūs iekšā. Mūsu rezervētā istaba gan esot aizņemta un var gadīties gaidīt līdz plkst. 12:00, kas ir oficiālais check-out laiks. Tomēr, mums tiek piedāvāts risinājums – uz hosteļa jumta terases ir matrači un guļammaisi, un mēs tur varam pagulēt, līdz tiks atbrīvota istaba. Priecīgi pieņemam šādu piedāvājumu, kas izrādās tīri ekskluzīvs. Matrači gan ir nedaudz mitri, no okeāna atpūstā mitrā gaisa, toties kas par skatu! Tieši pāri ceļam ir pludmale un Klusais okeāns. Svaigajā gaisā esam gulējuši tik labi, ka mostamies vien plkst. 10:00, kad ir kļuvis pārāk karsts un uz terases šiverē sievite, kas mazgā hosteļa gultasveļu.

Dodamies ārā paķert kaut ko brokastīm. Pie reizes arī pirmā pilsētiņas apskate. Viss koncentrēts ap galveno ielu, kas ved gar pludmali. Pludmalē "noparkotas" totora niedru laivas jeb, tā sauktās, caballitos (no spāņu val. zirdziņi), ar kurām savulaik zvejnieki devušies okeānā.

Totora

Kas ilgi nāk, tas labi nāk – pēc plkst. 12:00 tiekam pie vienkāršas istabiņas ar vislabāko skatu uz okeānu. Esam arī attapušies no nakts autobusa un jāizmanto laiks lietderīgi. Huanchaco ir populāra sērfinga pilsētiņa un tieši sērfošanu Jānis ir nolēmis apgūt šodien. Arī es iepriekš neesmu sērfojusi, tomēr lemju par labu Chan Chan arheoloģiskā kompleksa apskatei.

Chan Chan un neparasta iepazīšanās

Inki Peru ir atstājušu pamatīgu kulturālo mantojumu. Tomēr, pirms inkiem šeit bijušas arī citas varenas kultūras. Reģionā ap Trujillo, visvairāk vēsturisko liecību atstājušas Moche un Chimu kultūras, bet tas nebūt nenozīmē, ka tās šeit bijušas vienīgās. Katru gadu arheoligi atklāj jaunas un iepriekš neizpētītas senvietas. Peru nudien ir medusmaize arheologiem.

Trujillo apkārtne pamatā ir tuksnesis un neparastas sajūtas pārņem, tuvojoties Chan Chan drupām, kas izslējušās uz smilšainās, dzeltenās zemes, tuvu okeānam. Mirkli apdomājoties, pie ieejas tomēr noraidu gidu piedāvājumus, iepazīšu Chan Chan pašas spēkiem. Tas, kas šobrīd apskatām kā Chan Chan, ir tikai daļa no milzīgās pilsētas. Chan Chan bijusi lielākā pirmskolumbiešu pilsēta Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentos, ar 40 000 – 60 000 iedzīvotāju. Būtībā tagadējā Huanchaco un daļa Trujillo teritorijas uzbūvēta uz vēsturiskās Chan Chan pilsētas drupām. Tas, ko šobrīd var apskatīt, ir augstdzimušajiem iedzīvotājiem paredzētās pilsētas daļas. Dodos cauri milzu ceremoniālam laukumam, kurā notikušas chimu dievu godināšanas. Tā sienas ir rotātas ar dzīvnieku attēliem, viena no versijām, ka tas ir jūras ūdrs.

Walls

Tālāk dodos cauri koridoram, kuru rotā zivju un jūrasputnu raksti, līdz nonāku tādā kā labirintā, kura sienas dekorētas dažādiem jūras motīviem. Stāvu un neizpratnē raugos, domāju, kādam nolūkam šī vieta paredzēta. Drīz manā virzienā tuvojas maza auguma kundzīte, veste viņas mugurā liecina, ka viņa šeit strādā. Sasveicinamies un, garāmejot, jautāju viņai spāniski:“Vai šis jumts ir pavisam jauns? Esmu redzējusi nesenas fotogrāfijas, kad šī vieta bija bez jumta.” “Jā, jumts ir uzlikts pagājušajā gadā,” kundze atbild skaidrā angļu valodā un turpina stāstīt, ka pēdējos gados, reģionam netipisku vētru un lietus ietekmē, senās struktūras sākušas satrauji bojāties. Lai maksimāli ilgāk saglabātu šo būtisko senvietu, atsevišķām platībām uzlikts jumts. Jau no pirmā satikšanās momenta jūtama kaut kāda neizskaidrojama saskaņa starp mani un šo kundzīti gados. Nezinu, vai arī viņa domā tāpat, vai arī vienkārši vēlas pakavēt savu laiku ar manāmi ieinteresētu klausītāju, taču viņa turpina interesantu stāstījumu par platību, kurā šobrīd atrodamies. Izrādās, man šķietamais labirints, patiesībā ir tādi kā “U” formas kabineti, kur sēdējuši chimu ministri, kuriem pilsētas iedzīvotāji nesuši ziedojumus un maksājuši divdendes. Kundze rāda:“Skaties, tie rombveidīgie dekori attēlo zivis, uz tās sienas ir pelikāni, tur viļņi, bet šeit svarīgākā vieta, dekorēta ar apļiem – tie reprezentē mēnesi.” Chimu kultūra godājusi jūras radības un parādības, jo jūra, šajā tuksnešainajā vietā, bijusi galvenais iztikas avots. Pretstātā inku saules pielūgsmei, chimu pielūguši mēnesi. Visai loģiski, Andos naktīs ir auksti un ir ilgas pēc dienas saules, bet piekrastē dienās ir tik karsti, kas rosina uz ilgām pēc nakts.

Chan Chan

Visbeidzot arī iepazīstamies ar interesanto kundzi – Teresa ir vēsturniece, kas šobrīd strādā par gidi Chan Chan drupās un muzejā. Pēc brīža viņa saka:“Nāc, es Tev kaut ko parādīšu.” Ieejot otrajā ceremoniālajā laukumā, Teresa paziņo, ka nodziedās Peru tradicionālo Kondora dziesmu, ar kuru, starp citu, viņa arī uzstājusies, kad Peru 1986. gadā ieradusies UNESCO delegācija, lai pasludinātu Chan Chan par UNESCO Pasaules mantojumu. Teresa uzsāk Kondora dziesmu, sākumā ar balsi atdarinot antaru jeb peruāņu tradicionālo flautu. Neticami, viņas balss patiešām izklausās kā antara. Viņa pārvietojas pa iezīmētu kvadrātu laukuma centrā un performance lēnām pārtop dziedājumā. Tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms – esmu senā ceremoniālā laukumā un notiek šī performance, tikai man. Chimu ko tādu nebūtu pieļāvuši, jo šajā laukumā bijis liegts ienākt parastajam cilvēkam. Neskatoties uz to, ka laukuma sienas saglabājušas tikai daļu no to sākotnējā austuma un esam zem klajas debess, akustika šeit ir nevainojama. Un to arī Teresa man vēlējās parādīt.

Chan Chan2

Tālāk Teresa mani aizved uz mākslīgu oāzi. Arī šajā vietā notikušas ceremonijas, kurās atļauts piedalīties tikai augstdzimušajiem. Chimu gudri parūpējušies par apūdeņošanu, šajā sausajā vietā, un ūdeni novirzījuši no, nemaz tik tuvu neesošajiem, kalniem. Oāzē ir saaugusi zāle, liecinot, ka apūdeņošana darbojas vēl šodien. Turpat netālu ir arī speciāla vieta, kur ganīti lopi. Arī tur joprojām ir zaļa zāle. Izbrīnu un jautājumus arī rada sienu konstrukcija. Saprotu, kā saglabājušās inku celtās sienas no perfekti pieslīpētiem akmens bluķiem. Taču Chan Chan, kas, iespējams, būvēta ap 850. gadu, nav no akmens. Redzamās sienas šķiet mūrētas no kaut kādas mālveidīgas masas. Teresa saka, ka tās esot tuksneša smiltis, ko chimu pratuši sajaukt ar vielām, lai viss turētos kopā. Sastāvā esot arī atrastas putnu olu daļiņas. Ap 1470. gadu inki iekaroja chimu, tomēr pilsētas dārgmetāli un austdzimušo apbedījumu vietas palika neizlaupītas līdz ieradās spāņu iekarotāji.

Ir jau pēcpusdiena un, pēc Chan Chan apskates, vēlos paspēt uz Chan Chan muzeju. Arī Teresai tieši jādodas uz turieni. Muzejs atrodas pie lielceļa, uz kuru jāmēro krietns gabals pa grantēto ceļu, šajā karstajā laikā. Tādēļ Teresa apjautājas brauciena cenu taksistam. Tas esot par dārgu un pieiet sarunāt mūsu aizvešanu pie kāda pazīstama kunga, kas tirgo suvenīrus pie Chan Chan ieejas.

Kad ierodamies muzejā, Teresai pretī skrien trīs Peruāņu kailās sugas suņi. Tikpat priecīgi viņu sagaida muzeja darbinieki. Redzams, ka Teresa ir ļoti iemīļota persona. Tā kā esmu pirmā latviete, ko Teresa jebkad satikusi, atvadoties viņa saka:”Man tagad ir draudzene no Latvijas, turpmāk zināšu, ka latvieši ir jauki cilvēki.”

Peruvian dog

Kad vakarā satieku Jāni, dalāmies dienas iespaidos. Izklausās, ka viņam bijusi lieliska pirmā sērfošana. Esot stāvējis uz dēļa jau ar pirmo vilni. Tāpat arī es sajūsmināta stāstu par interesanto dienu ar Teresu.

Pirmais vilnis un izpostītais veģetārisms

Pamostamies un Jānis mani pierunā palikt vienu dienu ilgāk Huanchaco. Tas nozīmē vienu – šodien jāiet sērfot. Dodamies pie instruktora Alehandro un bažīgi vēroju akmeņaino pludmali. Jāsaka, šeit okeāna ūdens nav tas dzidrākais, iespējams tuvējo ostu dēļ. Tāpat arī, ūdens ir pilns ar lielākiem un mazākiem akmeņiem. Alehandro saka, ka tuvākajos mēnešos okeāns būs paveicis savu darbiņu un visi akmeņi būs pārklāti ar smiltīm. Šāds process notiek katru gadu.

Surf

Tā kā iepriekšējā dienā Jānis ir apguvis sērfošanas pamatus, viņš jau dodas ūdenī un mēģina ķert viļņus patstāvīgi. Man tikmēr tiek dotas instrukcijas krastā un jāveic dažādi vingrinājumi pludmalē. Dodamies ūdenī, kur jāveic vēl daži airēšanas un dēļa apgriešanas vingrinājumi. Kad Alehandro redz, ka kaut kāda sapratne par dēļa darbību man ir, sākam gaidīt manu pirmo vilni. Esmu pieplakusi dēlim un pacietīgi gaidu instruktora komandas:“Vilnis tuvojas. Airē, airē, airē! Tagad celies!” Yeeeeeeeeey, pirmais vilnis noķerts un esmu pilnībā uz kājām! Lai neietrauktos pludmalē, vairākus metrus no krasta lecu ūdenī. Arī tas ir pārdzīvots, pat neatsitos pret akmeņiem! Tajā pašā brīdī nolemju, ka man patīk sērfošana. Tā jau parasti, ja padodas, tad patīk. :) Arī turpmākās stundas braucieni ir tīri neko, protams, tas viss pēc Alehandro komandām. Jānis saka, ka mums palīdz vindsērfinga un SUP pieredze, man gan vairāk šķiet, ka mums ir trāpijies ideālais instruktors Alehandro un tas ir viņa nopelns.

Pēc aktīvas dienas sērfojot, dodamies kaut ko apēst. Peru, iespējams, ir pēdējā vieta, kur nolemt kļūt par veģetārieti, jo peruāņu ēdienkarte ir ārkārtīgi gaļīga. Tomēr, pēdējos gados, jo īpaši šobrīd, katrs gaļas gabals šķīvī kaut uz milisekundi liek atcerēties, ka tā kādreiz bijusi daļa no dzīva dzīvnieka. Tad nu nolēmu pamēģināt, kā ir būt gaļas neēdājam. Un, jāsaka, pēdējo mēnešu laikā esmu tīri veksmīgi izlavierējusies no gaļas patēriņa un baudu pastiprinātu ožas maņu. Tomēr, neesmu strikti noskaņota - ēdu zivis un esmu gatava ēst gaļu, ja citu opciju nebūs. Huanchaco, ar jūras velšu piedāvājumu, pat ir ļoti ērta vieta gaļas neēdājam. Vakariņām Jānis pasūta vistas kariju, bet es zivs. Ēdot jau kuro karoti mazos zivs gabaliņus, kokosriekstu piena mērcē, nodomāju, tā nu gan ir varen negaršīga zivs. Pēkšņi, kā ar bomi pa galvu, saprotu, ka tā varētu nebūt zivs. Vārīta zivs no vārītas vistas kokosriekstu mērcē nemaz nav tik viegli atšķiramas, tomēr pēc struktūras vairāk izskatās kā vista. Saku Jānim, kurš, savukārt, neēd zivis, ka jāpagaršo. Viņš negribīgi, tomēr saņemas veikt pagaršošanu. Viņš atviegloti uzelpo:“O, tiešām vista!” Mani gan tas neiepriecina. Dodamies atpakaļ uz hosteli un pa ceļam vaimanāju, ka tagad tik nelaba pēcgarša, ka pilnīgi slikti. Jānis mani, pa pusei smejoties, apsauc:“Ārprtāts, es nedomāju, ka Tu kļūsi par TO veģetārieti!” Arī man šis notikums šķiet smiekligs, vēl jo vairāk atklājums, ka, pašai nemanot, tiešām esmu kļuvusi par TO veģetārieti, kas saasināti uztver jebkuru gaļas klātesamību. Bet par nelabo pēcgaršu, nepārspīlēju – tiešām bija traki.

Mūsu maršruta plāni pēdējā laikā izveidojas iepriekšējā vai tajā pašā dienā, kad jau jādodas ceļā. Pirms došanās gulēt, saņemam ziņu no Igora:”Hei, jūs esat tuvu Chiclayo... :)”

Undīne