Esam ieradušies Huaraz – Andu kalnu piedzīvojumu karstajā punktā. Ne velti Huaraz pilsēta izpelnījusies šo titulu, tās atrašanās vieta ir kalnainā reģionā starp Cordillera Blanca, Negra un Huayhuash kalnu grēdām. Divdesmit divas virsotnes pārsniedz 6000 m austumu, padarot Cordillera Blanca kalnu grēdu par otru augstāko pēc Himalajiem. Tieši šeit arī atrodas 6768m augstais Huascaran, kas ir Peru augstākā virsotne un ceturtā augstākā virsotne Dienvidamerikā.

Huaraz

No pirmā acu uzmetiena, Huaraz pilsēta izskatās visai jauna. Attiecībā uz Peru, tas lielākoties nozīmē vienkāršas konstrukcijas ēkas, kas nav īpaši estētiskas un, pēc Eiropieša izpratnes, nerada uzticību, ka būtu drošas un ilgtspējīgas. Izrādās, 1970. gadā teju visu pilsētu noslaucījusi zemestrīce un pilsēta ir uzbūvēta no jauna. Lai arī Huaraz nav galamērķis pati par sevi, tieši šis ir punkts, kur ierodas pārgājienu, klinšu kāpšanas un kalnu riteņbraukšanas cienītāji no visas pasaules. “Augstā adrenalīna” pilsētas statuss īpaši vērojams vakaros, kad cilvēki pārgājienu zābakos, atgriezušies no kalniem, dodas vakariņot. No šejienes sākas slavenais Santa Cruz pārgājiens, kas ilgst 4 dienas, tūres uz Chavin kultūras drupām un dažādām tirkīzzilām kalnu lagūnām. Arī mūsu mērķis ir pārgājiens uz Laguna 69.

Sunsets

Agrā rītā, pie viesnīcas mūs uzņem autobuss, kas piepildīts ar pārgājiena biedriem. Atrodam pēdējās brīvās sēdvietas un laižamies snaudā līdz pārgājiena starta punktam. Mostamies, kad saule jau ir uzaususi un, šķiet, būs perfekta diena bez neviena mākonīša. Atrodamies uz grantēta ceļa un autobuss veic strauju pagriezienu līkumā, kad atgadās ķibele. Autobuss mēģina veikt manevru no jauna, bet kaut kas nevedās. Mums palūdz izkāpt un paskaidro, ka autobuss ir saplīsis. No Huaraz mums pakaļ brauks un tālāk vizinās cits autobuss. Skaidrs ir tas, ka tas otrs buss ceļā pavadīs vismaz tikpat ilgu laiku, kā braucām mēs – tuvu divām stundām. Visi vienojamies, ka sāksim doties uz brokastošanas vietu kājām.

Lai arī ķibele ar autobusu, visu noskaņojums ir priecīgs. Tik skaistā vietā, ar skatu uz sniegotām kalnu virsotnēm, tajā skaitā Huascaran, nemaz citādāk nevar būt. Došanās uz brokastu vietu nemaz nav tik īsa un vienkārša, kad esam galamērķī, visiem muguras slapjas. Ieturam brokastis un, tā kā autobuss vēl nav ieradies, kavējam laiku sarunās ar pārgājiena biedriem no Itālijas, Zviedrijas un Dienvidkorejas.

Kad autobuss ieradies, tas mūs vizina tālāk uz pārgājiena starta punktu. Esam iebraukuši Huascaran Nacionālā parka teritorijā un braucam pa līkumainu ceļu, kuru ieskauj milzu, elpu aizraujošas klintis. Kad pa logu ieraugam Laguna Chinancocha, autobusu pārņem “wow” izsaucieni. Lecam ārā fotografēties. Gaidīju, ka lagūna būs skaista, ar spilgtas krāsas ūdeni, taču realitētē manas ekspektācijas ir pārspētas, ūdens krāsa ir krietni intensīvāka. Skatu paspilgtina lagūnas krastā saaugušie Polylepis koki, kas ir endēmiski Andiem. Ceļu turpinam gar otru, Orconcocha lagūnu, kas ir ne mazāk iespaidīga. Abas šīs lagūnas kopā tiek sauktas par Llanganuco.

Llagunaco

Llagunaco2

Sākoties pārgājienam uz Laguna 69, jāiet pa Polylepis koku mežu, caur kuru plūst strauja kalnu upīte. Šie koki ir savdabīgi savas mizas dēļ - tā ir oranžā krāsā, lūp un slāņojas kārtu kārtām. Smalkās, mūžzaļās lapiņas un skaistā stumbra krāsa padara šos kokus par īpaši simpātiskiem.

Polylepis forest

Polylepis collage

Pēc meža un klajuma, sākas iešana uz augšu un palēnām katrs atrod savu ritmu, jo sācies sportiņš. Jānis, sportiskā garā noskaņots, traucas pa priekšu. Es, kā vienmēr, eju viena, jo lēnākie pārgājiena kompanjoni ir aiz muguras, bet daži ātrākie priekšā. Tieši šeit, Peru, esmu atradusi savu ideālo ritmu, ko saucu par “blisināšanās ritmu”. Iešana ir tikai mazdrusciņ lēnāka, kā ātrajiem, bet daļu no ejamā laika aizņem skatīšanās apkārt un kaut kā pētīšana. Šoreiz eju un klausos mūziku, šķiet, tas blisināšanos padara vēl regulārāku. Un šajā pārgājienā, jau pašā sākumā, ir ko pētīt. Apstājos un griežos ap savu asi, lai skatītu sniegotās kalnu virsotnes man apkārt, fotografēju ūdenskritumu, pēc pārsimts metriem ieraugu - vēl lielāks ūdenskritums. Pētu puķes un neredzētus augus.

Plants

Cows

Taka uz Laguna 69 ved arī gar citām lagūniņām. Viena ir tumša, jo ūdens atstaro pelēku klinti. Tālāk ir tirkīzzila, kurā no milzīga augstuma ietek ūdenskritums, kuru izpūšņā vējš un pa brīdim veidojas varavīksne.

Wall

Pēdējais pārgājiena posms jau kļūst krietnu fizisko sagatavotību pieprasošs. Saņemties vien liek muzikālais pavadījums un mirklīga apstāšanās, lai paskatītos atpakaļ uz ieleju un mazo lagūnu ar ūdenskritumu. Neskatoties uz grūtībām, šis jau man ir kļuvis par vienu no skaistākajiem pārgājieniem un priekšā esošais galamērķis – Laguna 69 – arī ir daudzsološs.

Landscape

Kad pa smaidīgam cilvēkam sāk nākt pretī, saprotu, ka vairs nav tālu. Vispirms parādās virsotne ar ledāju uz tā un tad jau arī spilgti tirkīzzilā, 4600m augstumā esošā, Laguna 69. Fantastiski! Krāsu veido ledāja ūdens, kas satur īpašus minerālus. Tās krastā jau gaida Jānis. Daži foto un jau sāku atdzist pēc nogurdinošā kāpiena. Jāvelk atpakaļ siltā ziemas jaka. Pasēžam uz akmens lagūnas krastā un baudam šo burvīgo vietu.

Snow

Laguna69

Laguna69

Pārgājienam kā minimums nepieciešamas 5 stundas, no tām 3 stundas augšupiešanai un 2 stundas lejup. Noieti 23 km, ieskaitot neparedzēto ceļa gabalu, kad saplīsa autobuss.

Lauguna69

Undīne