Sagadīšanās, ka ir iespēja satikt draugu, kuru pēdējo reizi satikām 2300km attālumā? Hmmm, tas izklausās pēc jauna pavērsiena. Tātad, esot Huanchaco, saņemam ziņu no Igora, ar ko kopā strādājām Tambopata Research Center, ka viņš šobrīd ir savā dzimtajā pilsētā Chiclayo un mudina mūs uz satikšanos. Tā kā virzāmies uz Ekvadoras robežas pusi, Chiclayo sanāk pa ceļam. Tas gan mums liktu atteikties no plānotās Chachapoyas apmeklēšanas, bet dažkārt ir jāļaujas notikumiem un šī būs viena no tām reizēm. Tātad, braucam uz Chiclayo!

Pavadot vairāk kā četras stundas autobusā no Trujillo, vakarā ierodamies Chiclayo. Igors jau tajā pašā vakarā ir gatavs satikties un dodamies kopā iemalkot pa kafijai. Iepazīstamies arī ar Igora draudzeni Dianu. Igors nesen ir atgriezies no Tambopatas, dažas nedēļas pavadīs Chiclayo ar ģimeni un tad uzsāks darbu citā dabas rezervātā. Šoreiz viņš ir iesaistījis arī Dianu, viņa veidos izglītojošus materiālus par putniem. Tā nu sēžam, pļāpājot, un spriežam, ko kopā varētu apskatīt rītdien. Chiclayo pilsēta nav piedzīvojusi spāņu iekarojumus, vien spāņu misionāri šeit pabijuši 16. gadsimtā. Attiecīgi pilsētā nav koloniālisma laika arhitektūras, toties šī ir lieliska bāzes vieta, lai apskatītu ap pilsētu esošās arheoloģiskās vietas. Tieši šajā reģionā Moche, Chimu un Sican kultūras piedzīvojušas savu uzplaukumu, aiz sevis atstājot senas piramīdas un artefaktus. Sarunas laikā Igors piemin Bosque de Pómac vēsturisko dabas rezervātu. Viņš tur senāk strādājis kā putnu vērotāju gids, turklāt, teritorijā esot arī Huaca las Ventanas piramīda. Jā, šīs vietas apmeklējums būtu divi zaķi ar vienu šāvienu – daba un vēsture. Turklāt, ar Igoru putnu vērošana ir vesels piedzīvojums, ka tas arī kļūst par galveno iemeslu, lai rītdien dotos uz Bosque de Pómac.

Bosque de Pómac

Colectivo busiņā dodamies uz dabas rezervātu un esam noskaņojušies redzēt daudz dažādu putnu. Esam izbraukuši agri, jo putni šajā laikā ir aktīvāki un lielāka iespēja uzņemt kādu labu foto. Piedevām, Igors pa ceļam mums uzdāvina putnu grāmatu, kurā publicētas viņa bildes ar mīļu ierakstu pirmajā lapā.

Busiņš mūs izlaiž uz lielceļa. Pirmie putni, ko ieraugam, ir tītari, kas staigā pa smilšaino šosejas malu. Tagad rakstot, sapratu, ka man bija lieliska iespēja izspēlēt muļķīgu putnu vērotāju joku. Sākt kliegt:“Lifer, lifer!” (putnu vērotāju apzīmējums notikumam, kad personīgi pirmo reizi ieraugi putnu un vari identificēt tā sugu). Un tad turpināt: “That is a turkey.” Būtu interesanti vai Igors noticētu, ka tiešām pirmo reizi redzu tītaru. Bet ko zin’, tie Eiropieši...

Stabā pie parka ieejas, pēc Igora norādes, ieraugam mazu dzenīti, kas izbāzis galvu pa mazu caurumiņu. Igoram nemaz nav jādzird putna sauciens, lai to pamanītu. Šķiet, ka esot dabā, viņš automātiski pārslēdzas uz putnu vērotāja režīmu un, izmantojot savas zināšanas, vēro vietas, kas varētu būt piemērotas konkrētām putnu sugām. Un tā arī ierauga to, kas garāmgājējam paliktu nepamanīts.

GoldenOliveWoodpecker

Nelielai atkāpei no tēmas, vārds Igors nav tipisks peruāņu vārds. Igoram arī nav nekādu sakņu Austrumeiropā vai Krievijā, taču viņa vectēvs ir liels Krievijas baleta cienītājs un ierosinājis Igora tēvam, ka mazdēls jāsauc par Igoru. Interesanti arī, ka viņa otrais vārds ir Ivans. Šis vārds, savukārt, viņam ir dots par godu tēvam, kuru arī sauc Ivans, kuram vārdu devis tas pats vectēvs. Igora vectēvs noteikti ir lepns, jo, bez Igora pamatdarba ornitoloģijā, viņš arī darbojas teātrī. Un ar Dianu viņi iepazinušies dzejas nodarbībās... Romantiski.

*Bosque de Pómac * ir savdabīgs dabas rezervāts. Milzu teritorija ar mežu, kas ir pilnībā sauss. Tāds tas paliek lielāko daļu gada, izņemot dažu mēnešu lietus sezonu, kad teritorijā esošā upe piepildās ar ūdeni. Lielā sausuma dēļ šeit pamatā aug vien trīs veidu koki. Tomēr, izskatāts, ka putniem sausums īsti netraucē un spējam vien skatīties apkārt pēc Igora norādēm.

Rezervāta teritorijā kā pirmo sastopam šeit vienīgo papagaiļu sugu Mountain Parakeet. Mazs zaļš papagailītis, kas, tāpat kā lielākie sugas brāļi, skaisti sēž kopā uz zara ar savu otru pusīti.

Parakeet

Laikam esam īstaja vietā un īstajā laikā, jo, man par lielu pārsteigumu, nākamais putns, ko ieraugam ir pūce. Šķiet, ka pat Igors ir manāmi pārsteigts un steidz uzņemt foto. Arī man izdodas uzņemt pirmo pūces fotogrāfiju mūžā. Patiesībā, tā ir tikai otrā reize, kad tik tuvu redzu savvaļas pūci. Pēc maniem meklējumiem putnu grāmatā, šķiet, ka tā ir Andean Pygmy-Owl. Pirmoreiz šis maģiskais putns, tikai krietni lielāks eksemplārs, apciemoja mūs mūsu kāzu svinību laikā Kurzemē, zemā lidojumā laižoties mums pāri brīdī, kad fotografējāmies.

Owl

Visizplatītākais, šajā sausajā mežā, ir putns, kuru, diemžēl, neizdodas atrast putnu grāmatā. Atceros vien, ka pastaigas laikā Igors to nosauca vārdā, kas līdzīgs cheesecake un smējām par šo vārdu līdzību. Tāpat populārs pārstāvis šajā mežā ir Black Volture. Šos maitēdājus gan var sastapt principā visā Peru.

Apstājamies atpūtināt kājas un nofotografēties pie Árbol Milenario jeb tūkstoš gadu veca koka. Tas ir izgāzies gar zemi un bez lapām, tomēr tas joprojām esot dzīvs un turpina augt. To, ka koks sansniegs vairāku simtu gadu vecumu, esot pareģojusi sican kultūra. Tāpat koks ir vairākām leģendām apvīts. Viena no tām, ka cilvēku, kas mēģinās koku nocirst, piemeklēs nežēlīgs notikums, piemēram, čūskas kodiens. Šādu leģendu dēļ, tiek ticēts, ka kokam piemīt maģiskas īpašības un ciema iedzīvotāji regulāri dodas to apbrīnot un izteikt savas lūgšanas.

Arbol

Dodamies arī apskatīt upi, kas pēc kartes izskatās visai vērā ņemama. Upe šobrīd ir pilnībā sausa. Tik sausa, ka ne mazākā tērcīte pa to netek. Pastaigājam pa sauso un smilšaino upes gultni. Pēc dažiem mēnešiem tas nebūtu iespējams, jo visu būs pārņēmusi varena ūdens straume.

Woodpecker

Pēc pūces foto uzņemšanas, esmu pilnīgā mierā ar guvumu un vienkārši baudu apkārtni un mazos putniņus visapkārt. Tomēr, pārsteigumi turpinās, un koka zarā, tieši virs mums, ieraugam lielāku dzeņa kungu. Varētu būt, ka tas ir Powerful Woodpecker pārstāvis. Drīz vien ieraugam vēl vienu spilgtu, tikai mazāku, sarkangalvīti - Vermilion Flycatcher. Visus minētos putnu nosaukumus meklēju pēc uzņemtajām fotogrāfijām Peru putnu grāmatā, tomēr īsti nejūtos pārliecināta, ka mājasdarbs ir izpildīts pareizi. Piemēram, sastopamās (un atklātās) dzeņu sugas vien ir skaitā ap 32. Turklāt, mātītes krāsojums un izmērs mēdz atšķirties no tēviņa, bieži arī jauni putni ir citāda krāsojuma, līdz tie iegūst pieauguša putna izskatu. Tāpēc būs vien šis mājasdarbs jānodod Igoram uz pārbaudi.

Flycacher

Bosque de Pómac sevī paslēpis vēl kādu noslēpumu. Tās ir sican kultūras atstātās piramīdas. Viena no šādām, 20 reģionā esošām, piramīdām ir tieši dabas rezervāta vidū, dēvēta par Huaca las Ventanas. Pastaigas noslēgumā, uzkāpjam kādā pakalnā, kur atrodas skatu punkts. No turienes redzama šī piramīda, kas izskatās kā kalns līdzenuma vidū. Šobrīd gan tā ir zaudējusi savu formu un, laikapstākļu ietekmē, sākusi brukt. Lai arī no liela attāluma, skaidri redzams, ka tās izmērs ir vērienīgs. Un atkal rodas jautājums – kā vispār ir bijis iespējams ko tādu uzbūvēt un kāpēc šeit, šajā sausajā vietā? Igors komentē, ka daudzi joprojām tic versijai, ka šo vietu radījuši citplanētieši. Tomēr, pēc atrastajām liecībām, zināms, ka tā bijusi apbedījuma vieta kādam no visietekmīgākajiem sican vīriem. Vārdam huaca tulkojumā ir divas nozīmes – kaps un dārgums. Šajā gadījumā abi vārdi ir piemēroti, jo sican kultūrā bijis pieņemts apbedīt personas kopā ar visām viņu vērtīgākajām lietām. Huaca las Ventanas bijusi īsta dārgumu lāde, kad tā atklāta. Tiek uzskatīts, ka ap 1200 kg zelta ir izmantots šīs apbedījuma vietas dekorācijās, priekšmetos un mirušā apģērbā.

Huaca

Dodamies atpakaļ pa sauso ceļu un šķiet dīvaini, ka ceļa malas rezervāta teritorijā, kuru pārrauga reindžeri, tomēr ir visai piemēslotas. Igors zina stāstīt, ka teritorijas otrajā pusē atrodas ciems, kam citādāk, lai tiktu uz Chiclayo, būtu ceļā jāmēro par dažām stundām ilgāk. Tādēļ ekskluzīvi ciema iedzīvotājiem ir atļauts lietot ceļu.

Saule mums atrodas tieši virs galvas un ir ļoti karsts. Ik pa laikam, no ciema mums garām pabrauc pa kādam tuk-tukam. Vienu no tiem nolemjam nostopēt, jo Diana, karstuma un iešanas iespaidā, nejūtas labi. Diana un Igors tiek sēdvietās, bet mēs izvēlamies atpakaļceļu pavadīt mazajā piekabītē. Un tīri labi pavadam brauciena laiku.

Pēc kopīgi pavadītās dienas seko atvadas, jo dodamies uz Piuru, lai no turienes dotos ceļā uz Ekvadoras robežu.

Ar citām putnu fotogrāfijām var papriecēt Igora Facebook lapā, kuru viņš izveidojis speciāli foto publicēšanai: Igor Lazo

Undīne