Inku Svētā ieleja jeb Urubambas upes ieleja atrodas Kusko reģionā un ietver dažādus senus ciemus un nozīmīgas inku drupas, tajā skaitā Machu Picchu. Savulaik inki šo vietu novērtējuši īpašo ģeogrāfisko un klimatisko kvalitāšu dēļ. Urubambas upe ir izveidojusi šo ieleju un tai, no citām ielejām un aizām, pieteik virkne upīšu. Svētā ieleja bijusi impērijas viena no būtiskākajām teritorijām kukurūzas audzēšanai. Vēloties aizmukt no Kusko pilsētas kņadas, kopā mēs Svēto ieleju apmeklējām trīz reizes un, uzreiz varu piebilst, šajā vietā ir kas patiešām īpašs.
Urubamba
Apvienojot izpēti ar intuīciju, tieši Urubamba kļuva par vietu, kur nakšņot, lai apskatītu apkārt esošās Svētās ielejas pilsētiņas un drupas. Lokācijas ziņā tā atrodas tieši Svētās ielejas vidus daļā, kas ērti ļauj dienas laikā izbraukāt apkārt esošās vietas. Turklāt Booking.com iekrita acīs, un laikam arī sirdī, kāds konkrēts viesu nams, kas apvienoja visu, ko vēlējāmies – mazliet ārpus pilsētas, ir dārzs un pieņemama cena.
Uz Urubambu atbraucām colectivo busiņā. Uzreiz, pretstatā Kusko, sajutām pavasarīgāku gaisu un temperatūru. Ir septembris un Peru patiešām būtu jāsākas pavasarim. Urubambā (2870m), kura atrodas zemāk kā Kusko, pavasaris jau ir ieradies un gaiss smaržo pēc ziediem. Un yes, beidot esam laukos! Paķeram mototaksi un pa grants ceļu braucam uz mūsu noskatīto naktsmītni.
Mūs sagaida divi mazi sunīši. Abi taksīši, lēkādami, mūs pavada caur dārzu, kur satiekam Jamiletu – vietas saimnieci. Laikam Jamileta bija tā, ko sajutu pa interneta vadiem, caur datora monitoru un mājas bildēm, kādēļ vēlējos braukt tieši uz šejieni. Tik sirsnīga un gaiša sieviete, ko vārdos grūti aprakstīt... Jau no pirmā mirkļa jutāmies kā mājās, mūsu istaba pat smaržoja tāpat kā Kuldīgas dārza mājiņā.
Vakarā, sēžot dārzā, satekam puisi no Kolorado, ASV. Viņš Urubambā ieradies, lai vairākus mēnešus apgūtu zināšanas, kā būvē tradicionālās māla krāsnis. Viņam padomā ideja, kā ar iegūtajām zināšanām attīstīt biznesu ASV. Arī vēlme pamainīt nodarbošanos nospēlējusi savu, jo viņš bijis grāmatvedis kompānjā, kas audzē un tirgo marihuānu (Kolorado tas ir legāli). Jā, nodarbošanās nomaiņa uz māla krāšņu būvēšanu tiešām ir vērā ņemama pārmaiņa. Un Peru, iespējams, ir labākā vieta, kur to apgūt. Tradicionālās māla krāsnis Peru redzamas gan mājās, gan dārzos. Bez siltuma došanas, tā ir arī lieliska ierīce, kur gatavot ēdieu. Piemēram, ja esam nolēmuši vakariņās ēst picu, pirms izvēlamies vietu, vienmēr lūkojam vai tajā ir māla krāsns. Tur ceptās picas vienmēr ir gardākās.
Nākamajā dienā vēlamies apskatīt tuvumā esošās Inku drupas un esam sarunājuši ērtu veidu, kā to izdarīt – mūs savā auto vedīs Jamiletas vīrs.
Salinera de Maras
Pēc gardajām brokastīm, dodamies ceļā uz pirmo apskates vietu – Salinera de Maras jeb sāls ieguves vietu. Ceļš no Urubambas ved augšup kalnā un 20 minūtēs jau atrodamies kādā ceļa līkumā, no kura paveras skats uz balto, sāls noklāto Salinera de Maras.
Protams, izmantojam arī izdevību aplūkot tuvāk, kā notiek sāls ieguve. Šeit no pazemes iztek upīte, kuras ūdens ir ļoti sāļš. Tālak upes tecējums tiek novirzīts pa kanālu sistēmu, kas pievada ūdeni uz simtiem mazu baseiniņu. To dziļums nepārsniedz 30 cm un katra baseina mala ir ap 4 metriem. Kad uzpildījies vajadzīgais ūdens līmenis, ūdens padeve konkrētajā baseinā tiek apstādināta un vairākas dienas notiek ūdens iztvaikošana, veidojot sāls kristālus. Izklausās vienkārši, tomēr procesam nepieciešama stingra uzraudzība, lai ūdens līmenis baseinos būtu tieši pareizais, lai vēlāk varētu ievākt sāli. Šī sāls ieguves vieta pastāv jau kopš inku laikiem. Tieši inki bija tie, kas izveidoja baseinu un kanālu sistēmu. Mūsdienās to uzrauga cilvēki, kas strādā Salinera de Maras un cieši sadarbojas ar kooperatīvu. Gluži kā dārziņu kooperatīvā, ja ir vēlēšanās, jebkurš, no vietējās kopienas, var pieteikties uz savu sāls baseiniņu. Kad ūdens ir iztvaikojis, īpašnieks ierodas un uzmanīgi noskrāpē sāli no baseina sienām un apakšas. Pēc tam baseinā atjauno ūdens padevi un turpinās process ar ūdens iztvaikošanu un sāls ievākšanu.
Šeit esošā sāls krāsa variē starp baltu, maigi rozā vai maigi brūnu, atkarībā no sāls ievācēja profesionālajām iemaņām. Šis sāls, vismaz tā saka vietējie, kvalitātes ziņā esot atzīts kā viens no labākajiem pasaulē. Nu tad arī nopērkam mazu rozā sāls paciņu.
Moray
Turpinam braukšanu uz inku atstātajām Moray drupām, kas atrodas 3500 m augstā plato. Šīs ir neparastas inku drupas! Apļa formā ir izveidotas terases, kas izkārtotas dažādos augstumos. Lielākais no apļiem kopā sasniedz 30 m dziļumu. Līdzīgi kā citās inku drupās, arī šeit ir bijusi iekārtota apūdeņošanas sistēma.
Interesanti, kādam nolūkam bijušas paredzētas šīs milzīgās apļveida terases? Inku nolūks nav skaidrs arī zinātniekiem. Taču izpētīts, ka to dziļums, forma un novietojums ir izvēlēts, ņemot vērā saules un vēja iedarbību. Tas, savukārt, veido temperatūras atšķirību starp augstāko terasi un apakšu par 15 grādiem. Iespējams, ka šo lielo temperatūru atšķirību inki pielietojuši, lai studētu efektus, kā tas ietekmē ražu. Attiecīgi, Moray, iespējams, bijusi inku agrikultūras eksperimentu stacija.
Ollantaytambo
Ollantaytambo pilsētiņa ir sagabājusies līdz pat mūsdienām un kalpo kā lielisks piemērs, kā inki plānojuši pilsētas. Tā joprojām ir apdzīvota, tikai tās vaibsti pielāgoti tūrismam. Pilsētiņas izmēriem paprāvs suvenīru tirdziņš un restorāni senās ēkās, kas piedāvā ēdienu katrai gaumei. Citādi, tā vien šķiet, ka, neskaitot interneta un automašīnu parādīšanos, nekas pēdējos 700 gadus nav mainījies.
Pilsēta atrodas kalnu ielokā un, protams, tajos ir izbūvētas inku terases un Ollantaytambo cietoknis. Šī ir viena no vietām, kur spāņu iekarotāji zaudēja cīņu pret inkiem, kad Manco Inka karaspēks no cietokšņa metuši raķetes un appludinājuši, zem cietokšņa esošo, Ollantaytambo pilsētu. Šī vieta pildījusi arī tempļa funkciju. Meistarīgi veidotā ceremoniālā platība atrodas terašu augstākajā galā. Lai tur uzkāptu, ko arī izdarijām, jāpievar simtiem “inku pakāpienu”. Apmeklējot inku senvietas, jau esam pieņēmuši faktu, ka tā nebūs vienkārši pastaiga pa senām drupām. “Inku pakāpiens” nozīmē pakāpiena augstumu divu standarta pakāpienu apmērā.
Kalnā, kas atrodas iepretī drupām, redzam vēl kādu senu inku tipa ēku. Šī vieta, iespējams, kalpojusi kā noliktava pārtikas produktu uzglabāšanai. Specifiskajā vietā nepārtraukti pūš auksts un stiprs vējš, kas padara vietu par ideālu tai paredzētajam nolūkam.
Pēc kāpšanas kalnā nolemjam iemalkot pa kafijai. Tā kā pasūtam kafiju ar pienu, mums tiek atnesta krūzīte, pilna ar karstu pienu, bet atsevišķā trauciņā koncentrēts šķidrums no šķīstošās kafijas. Tomēr, kopā ar trekno pienu, garšo pat ļoti labi. Peru ir viena no kafijas pupiņu eksportētājvalstīm, taču kafijas kultūra pašā valstī vēl ir bērna autiņos. Lielākoties tiek dzerta šķīstošā kafija, jo tā ir lētāka un ērtāka.
Pisac
Nākamajā dienā, ceļā atpakaļ uz Kusko, piestājam pilsētiņā Pisac. Tā kā pilsēta atrodas vistuvāk Kusko, tā ir ērti un ātri sasniedzama un kļuvusi ļoti tūristiska. Jau atkal kafejnīcas un restorāni ar internacionālu piedāvājumu, un galvenajā laukumā tūristu tirdziņš. Pilsēta savdabīga ar to, ka mazo, bruģēto ieliņu vidū iestrādātas ūdens notekas. Izskatās šarmanti, taču mototakšiem un velosipēdiem pagalam neparocīgi. Vietējie šoferīši gan ir iemanījušies, kā šķērsot notekas un dažādi transportlīdzkļi lavierē pa tūristu pārpildītajām ieliņām.
Mūsu mērķis ir Pisac drupas. Jau atkal stāvs kāpiens pa terasēm, aizas šķērsošana un iešana pa taciņu, kas ved gar kalna malu, kur atradušās ceremoniālās vannas un militārā platība. Šīs drupas ir neparasti lielas, būtībā apbūvēti divi kalni. No virsotnes, kur atrodas ceremoniālais centrs un joprojām strādājoši ūdens kanāli, pārlūkojama Pisac pilsētiņa, Urubambas upes ieleja un apkārt esošie kalni.
Vēl viena jauna parādība Svētajā ieleja - tās pilsētas, jo īpaši Pisac, pēdējos gados iecienījuši jaunā laikmeta sekotāji, meklējot Andu Shangri-La. Virkne ārzemnieku ar ģimenēm pārvākušies uz Svēto ieleju un tas ietekmējis arī pilsētiņu attīstību un pamatiedzīvotājus. Bet visnotaļ pozitīvā ziņā. Ir atvērtas dažādas vegāno un veģetāro ēdienu kafejnīcas, mākslas saloniņi, kas dod darbu vietējiem iedzīvotājiem. Visticamāk, pateicoties ekspatu ietekmei, Pisac ir īpaši sakopta pilsētiņa. Pat vietējā tirgū izlīmētas jaukas un izglītojošas lapiņas par atkritumu šķirošanu un norādes, kur ir iespējams uzpildīt dzeramo ūdeni, lai samazinātu plastmasas pudeļu apriti. Šeit, mazajiem pilsētas apmēriem, ir pieejams īpaši liels klāsts meditāciju, reiki un jogas nodarbību. Vēl šis reģions ir īpašs ar notiekošajām Ayahuasca un citām ceremonijām. Svētā ieleja ir enerģētiska vieta, kas pievelk cilvēkus no visas pasaules, tam varam piekrist.
Atgriešanās Urubambā
Kādā no brīvdienām, Jāņa “tūristiskā vēdera” dēļ, nācās atlikt ideju par došanos Salkantay pārgājienā uz Machu Pichu. Nolēmām, ka atkal varētu doties uz Svēto ieleju, kura pavasarīgās smaržas tā vien sauktin sauc atpakaļ. Kamdēļ kaut ko mainīt, ja pārbaudīta, mājīga un skaista vieta mums jau zināma? Dodamies atpakaļ pie Jamiletas.
Ienākot dārzā, mūs jau atkal viesmīlīgi sagaida mazie suņuki. Jamileta laikam vēl nav paguvusi apskatīt rezervācijas Booking.com, ko veicu īsi pirms ierašanās, un ir patīkami pārsteigta, ka esam atgriezušies un paziņojam, ka šoreiz paliksim uz vairākām dienām.
Nākamajā dienā izdzirdam, ka gar piemājas ceļu garām pabrauc kvadracikli. Apkārtnes drupas jau apskatītas iepriekšējā viesošanās reizē un nolemjam mesties kvadraciklu piedzīvojumā. Ilgi nav jāmēklē, jo Jamileta piezvana un sarunā kvadraciklu īri, bet viņas vīrs mūs aizved pie sava brālēna, kas būs mūsu šīs dienas pavadonis.
Braucam pa grantētu celiņu, kas ved gar klintīm un vēlāk caur eikaliptu mežu. Kā smaržo gaiss! Tālāk jau ceļš ir krieni sašaurinājies, sāk mest asus līkumus un tuvojamies kalna virsotnei. No virsotnes skatāma Urubambas upes ieleja un tālumā redzami, gar to izkārtojušies, Svētās ielejas ciemi. Mūsu pavadonis izrādās interesants sarunu biedrs un kalna virsotnē mums stāsta dažādas leģendas par inkiem. Pēc nodarbošanās viņš ir matemātikas skolotājs vienā no Svētās ielejas ciemiem, bet brīvdienās piepelnās ar kvadraciklu izbraucieniem.
Pēc lieliski pavadītās dienas, sēžu dārzā un baudu smaržu no krūma, kas atāgādina mīlestības koka smaržu. Ir tumšs. Pēkšņi aiz krūmiem dzirdu pārvietojamies kaut ko ļoti milzīgu. Pēc brīža arī saskatu divas spīdīgas acis, kas uz mani raugās caur krūmiem. Pēc aprisēm un ragiem noprotu, ka tas ir milzu vērsis. Nākamajā dienā patiešām redzu vērsi ganāmies uz lauka un Jamileta paskaidro, ka tas ir kaimiņu vērsis, kas atvests, lai šodien apartu lauku, kur tiks sēta kukurūza. Šeit tā ir ierasta prakse, jo platība nav tik liela, lai īrētu traktoru, turklāt tas izmaksā dārgi. Skats, kā vērsis strādā uz lauka, ir visai neparasts. Šķiet, ka nekad iepriekš dabā nav sanācis redzēt šo, it kā tik seno un zināmo, metodi.
Jamiletas virtuvē ieraugu reklāmas lapiņu, kas vēsta par workshop dienas garumā, kuras laikā notiek joga, meditācija un sava gara dzīvieka atrašana. Kā jau minēju, Svētajā ielejā mītošo ekspatu dēļ, šāda tipa nodarbības ir plašā klāstā. Hmmm... Īpaši ieinteresējos par gara dzīvnieka atrašanu un, dārzā sēžot, palasu informāciju, kā notiek šādi meklējumi. Atrodu interneta lapu, kas vēsta, ka gara un spēka dzīvnieks esot katram, tikai jāprot caur meditāciju, sapņošanu vai novērojumiem dabā to atrast. Esot jāpatur prātā, ka dzīves laikā var nodibināties saikne ar dažādiem dzīvniekiem, kas vada caur dažādām dzīves fāzēm. Notekums nr. 1 – esot jaļauj dzīvniekam pašam izvēlēties Tevi. Intereses pēc jautāju Jānim, kas sēž turpat dārzā, vai viņam ir kāds pavediens, kas varētu būt viņa gara dzīvnieks. Viņam neesot ne jausmas.
Vakarā nolemjam aizstaigāt uz Urubambas centru apēst picu. Dodamies gar tirgu un, ņēmot vērā vēlo vakara stundu, tur vēl ir visai liela cilvēku rosība. Kādā mirklī mums klāt pieskrien melns, paliela auguma suns. Viņš ir tik priecīgs ieraugot Jāni, ka šķiet, pazīts viņu visu mūžu. Necenšamies pievērst sunim uzmanību un turpinam iešanu. Suns nāk mums līdzi, tieši blakus Jānim. Viņam vien atliek paskatīties uz leju uz sunīti, kā tas priekā sāk elsot, it kā smaidīdams, un priecīgi lēkāt. Kad esam nonākuši pie picērijas ieejas, suns saprot, ka nevarēs mums nākt līdzi un paliek tuvumā esošajā parkā.
Kamēr sagaidam no notiesājam gardo, māla krāsnī cepto, picu, jau ir pagājis krietns laiks. Ceļamies un dodamies ārā, bet ārpusē pie durvīm ieraugam melno sunīti, kas bijis nogūlies un gaidījis mūs visu šo laiku. Ieraugot Jāni, viņš priekā lec kājās un nāk mums līdzi. Saprotam, ka nu jau visā šajā procesā sāk “pieslēgties” emocijas un necenšamies komunicēt ar draudzīgo radījumu, lai vēl vairāk nesatuvinātos. Kad suns mums seko jau krietnu gabalu un cenšas piesaistīt Jāņa uzmanību, nolemjam, ka diži vairāk neko nesačakarēsim, jo suns tāpat ir nolēmis neatkāpties ne soli, tāpēc nopirksim viņam ko ēdamu. Peru ir liela problēma ar klaiņojošiem suņiem. Ticu, ka suns ir pietiekami saprātīga būtne, lai spētu pavēstīt par kādu nepieciešamību un šoreiz ēdiens varētu būt atrisinājums. Atrodam mazu bodīti, kur var nopirkt sveramo suņu barību un dodamies uz sānieliņu, kur pasniedzam to mūsu uzticīgajam pavadonim. Mūsu doma ir lavīties prom, kamēr suns ēstu. Suns, kā zinādams, uz ēdienu nemaz neskatās, bet nepārtraukti skatās Jānim acīs un seko visām viņa kustībām. Šādās situācijās esmu supersensitīva, taču, šajā gadījumā, suncītis ir pamanījies aizķert arī Jāņa sirsniņu. Jānis vien noskatās un nosaka:”Ja tas būtu mans suns, es viņu sauktu par Shadow (no angļu val. Ēna)”.
Esam pārliecināti, ka suns mums sekos, bet uz Jamiletas māju līdzi ņemt viņu nevaram. Jānis ierauga mototaksi šoferi un pieiet skaidrot ceļu uz Jamiletas māju, kas atrodas mazliet ārpus pilsētas. Suns visu laiku stāv viņam blakus un šķiet, ka būtu gatavs ar mums braukt kaut vai mototaxi. Tomēr bez suņa, iekāpjam taksī. Suns izmisīgām acīm un neizpratnē uz mums noraugās. Mototaksi sākot braucienu, suns sāk skriet tam pakaļ. Kad jau uzņemts lielāks ātrums, atskatos un redzu, kā melnais suns joprojām tālumā skrien pa ceļa vidu. Nosaku Jānim:”Man šķiet, Tavs gara dzīvnieks Tevi nupat pats uzmeklēja”.
Visneparastākos notikumus esam piedzīvojuši tieši Svētajā ielejā un kaut kas nezināms mūs vairākkārt aicinājis atpakaļ. Arī Pisac pilsētiņā atgriezāmies otro reizi, kad beidzām dalību The Macaw Project. Es nevēlos aprakstīt neaprakstāmo - dažkārt labākais stāsts ir tas, kas nav līdz galam izstāstīts. :) Ceļojiet un sekojiet sirdsbalsij!
Comments