Inku galvaspilsētā Kusko (3400 m.v.j.l.) atgriezāmies vairākas reizes. Pilsētā, kur gadsimtiem senas Andu tradīcijas sajaukušās ar mūsdienīgo peruāņu dzīvesstilu. Mūsdienās Lima ir ieņēmusi Peru galvaspilsētas statusu, taču Kusko joprojām ir vēsturisku notikumu centrs, līdz ar to, tūrisma karstais punkts. Tādēļ arī mūsu vairākkārtējā viesošanās šeit, jo, gluži vienkārši, pašā Kusko un ap to ir koncentrētas būtiskākās inku senvietas. Tā nu mēs bāzējāmies Kusko piecas nedēļas, to laikā dodoties pārgājienā uz Machu Picchu, Varavīksnes kalnu un vairākkārt viesojoties Svētās ielejas pilsētiņās. Bet šoreiz par Kusko.
Pirmie iespaidi
Zinājām, ka Kusko paliksim uz ilgāku laiku (tobrīd gan nedomājām, ka TIK ilgi), tādēļ meklējām istabu AirBnB (platforma, kurā var norezervēt istabu vai dzīvokli pie vietējiem cilvēkiem). Kā pirmais variants mūsu listē ierindojās dzīvoklis, kurā saimnieko startuperi Dāvids un Džeimss. Ar šo izvēli nošāvām trīs zaķus ar vienu šāvienu: interesanti IT tēmu sarunu biedri Jānim, ātrākais internets Kusko un value for money istaba, mūsdienīgā dzīvoklī un rajonā. Tas arī mūsu pirmais iespaids par Kusko, kā mūsdienīgu pilsētu, pateicoties mūsu dzīvesvietas rajonam Wanchaq.
Pēc Kusko mūsdienīgās daļas iepazīšanas seko kas vēl labāks. Tas ir iespaidīgais Kusko vēsturiskais centrs ar savām katedrālēm, parciņiem un skaistajām, spāņu koloniālistu sabūvētajām, ēkām. Mūsu pirmā vēsturiskā centra vizīte ir apvienojusies randiņā ar pāri no Šveices, ar ko Jānis iepazinās Kočabambā, kamēr biju džungļos. Esam nolēmuši pamalkot tradicionālos Pisco Sour kokteiļus kādā no āra kafejnīcām. Silvija un Hugo, tāpat ka mēs, savā ceļojumā ir gadu. Pusi no laika viņi apceļoja Āziju un tagad turpina ar Dienvidameriku. Pāris jau sācis meklēt atpakaļ biļetes uz Šveici, jo pēc pāris mēnešiem noslēgsies viņu ceļojums. Silvijai šis ir otrais ilgtermiņa ceļojums, tādeļ jautāju, kādas ir sajūtas, kad pēc tik ilga laika atgriežas mājās. Viņa jau ar bažām raugās uz atgriešanos Šveicē, jo iepriekšējā reizē ir bijis grūti pieņemt, ka jāatgriežas ierastajā rutīnā. Pirmās divas nedēļas esot skaistas, jo tiek satikta ģimene, draugi, atpakaļ savās mājās un ērtībās. Taču visa situācija, kas notiek mājās, ir apzināma jau pirmo nedēļu laikā un tad atnāk tā nelāgā doma, ka tagad esi atpakaļ rutīnā. Tad kādu laiku nākas pierast pie esošās situācijas un parelēli ir ilgas pēc būšanas ceļā. Es pilnībā saprotu Silvijas bažas. Tas ir skaidrs, ka gadu, esot tādā kā “īpašo uzdevumu vienībā”, ir grūti samierināties, ka atkal atsākusies rāmā dzīve vietā, kura ir tik pazīstama. Ceļojot tomēr katra diena ir nezināmā pilna, ir grūtības, ir adrenalīns, no redzētās dabas un satiktajiem cilvēkiem emocijas nepārtraukti ir augstākajā pakāpē.
Tā kā sēžam ārā, mūsu sarunas katras piecas minūtes pārtrauc tirgotāji. Vēl viena Kusko raksturojoša iezīme. Te mums tiek piedāvātas gleznas, te aprocītes, tad lellītes, ietērptas tradicionālajos tērpos, austas segas, pat māla vāzes un citi izstrādājumi. Šādi suvenīru piedāvājumi ir visās tūristiskās vietās, taču Kusko viennozīmīgi ir kulminācija visam. Tirogotāji, arīdzan, ir visai uzstājīgi. Prom iets tiek tikai tad, kad katrs, no mums četriem, pārliecinoši ir pateicis ”No, gracias!” (“Nē, paldies!”). Mazliet kaitinoši, bet tā nu mēs ik pa brīdim pārraujam sarunu un korītī sakam “No, gracias!”. Cik likumsagarīgi, ka dažos suvenīru veikaliņos var nopirkt T-kreklu ar šo uzrakstu, lai ielu tirgotāji nepiedāvātu savus labumus. Daži tūristi šādu opciju arī izmanto un redzami, staigājam pa pilsētu, No, gracias! maiciņā. Pēc visiem piedāvājumiem pasēdēšanas laikā, atmiņā ataust “spēcīgākais”. Reiz Kočabambā (Bolīvijā), man vīrietis uz ielas piedāvāja iegādāties uzgriežņu atslēgu komplektu. Saku, ka nebūs nepieciešams, bet vīrietis neizpratnē, jo esot taču tik laba cena. Man vienmēr sanāk smiekli iztēlojoties, kā gadu nesu savā mugursomā uzgriežņu atslēgas tikai tāpēc, ka tās bijušas lētas.
Lai vai kā, starp visiem suvenīru piedāvājumiem, esam interesantās sarunās pavadījuši vairākas stundas. Šī ir Silvijas un Hugo pēdējā diena Kusko, viņi turpinās ceļu uz ziemeļiem. Tā kā mūsu ceļi, visticamāk, Dienvidamerikā vairs nekrustosies, vienojamies par nākamo tikšanos Latvijā vai Šveicē.
Pilsēta uz inku drupām
No citām koloniālajām pilsētām Kusko atšķiras ar to, ka daudzu koloniālo ēku pamatos ir izmantoti akmeņi no inku celtnēm. Vēsturiskā centra ieliņas ir bruģētas un, apvienojumā ar akmeņainajām ēku apakšām un skaisti izdekorētām ēku fasādēm, šī vieta izskatās unikāli. Visu vēl iespaidīgāku padara reljefs. Piemēram, došanās uz māksliniecisko San Blas rajonu var izvērsties par nelielu workout. Pa šaurajām, bruģētajām ieliņām ir jākāpj tādā slīpumā, it kā ietu pa trepēm. Protams, skati, no pilsētas augstākajām vietām, uz mīlīgajiem vecpilsētas dakstiņu jumtiem ir atalgojoši.
Pilsētas aprisēs slaveno pumas formu gan man neizdodas saskatīt, jo, kopš inku laikiem, pilsēta ir mainījusies un paplašinājusies nepārtraukti. Leģenda vēsta, ka, 12. gadsimtā, pirmais inka Manco Capac, ir saņēmis vēstījumu no saules dieva Inti, ka ir jāatrod qosq’o (no kečua val. Zemes naba). Kad Manko atrada šo vietu, tur tika dibināta pilsēta. Viņa pēctecis, devītais inka Pachacutec, pierādija, ka nav vien izcils karotājs, bet arī izcils pilsētas attīstītājs. Viņš izveidoja Qosqo (oriģinālais pilsētas nosaukums, ko spāņi piekoriģēja uz sev saprotamāku skaņu - Qusco ) pilsētas aprises pumas formā un pārveidoja upju tecējumu, lai tās tecētu cauri pilsētai.
Šis pats inka Pachacutec arī uzbūvēja Qorikancha (no kečua val. zelta sēta) templi – inku svētāko vietu. Templis bijis rituālu vieta, kā arī observatorija, no kuras inku priesteri monitorējuši aktivitātes debesīs. Viss templis burtiski bijis klāts ar zeltu. Un tas bija pirmais, ko paņēma spāņi, iekarojot Kusko. Spāņu iekarotāji, izmantojot inku apstrādātos akmeņus, templi pārveidoja par Santo Domingo baznīcu. Šobrīd baznīcas pakājē ir mazs Qorikancha muzejs, kurā var uzināt par inku pasaules redzējumu un tradīcijām. Mani visvairāk ieinteresēja galvaskausu deformācijas, ko, tāpat kā daudzas citas senās kultūras, praktizējuši arī inki. Deformācijas tehnikas tikušas pielietotas, kad zīdainis sasniedz viena mēneša vecumu un turpinās ap sešiem mēnešiem. Muzejā arī izvietoti dažādi pagarināti bērnu un pieaugušo galvaskausi. Kādēļ tas bijis praktizēts, par to pētnieku domas dalās. Galvenie nolūki varētu būt sociālā statusa demonstrēšana un piederības apliecināšana grupai.
Kusko ir tik daudz ko redzēt. Ja interesē vēsture un arheoloģija, tad šī pilsēta pavisam noteikti ir nr.1 galamērķis Dienvidamerikā. Pilsēta ir nosēta ar inku drupām. Vienas no iespaidīgākajām drupām piepilsētā ir Saqsayhuaman (tūristi tās iesaukuši par Sexy Woman, jo garā kečua nosaukuma izruna ir gandrīz tāda pati). Tur diezgan ātri un saprotami var aiziet kājām, tikai jārēķinās ar stāvu kāpienu. Tā nu kādā saulainā dienā dodos turp.
Pie ieejas tiek piedāvāti gidu pakalpojumi, bet tā kā esmu viena, tad tas īsti nav maciņam draudzīgi un nolemju no piedāvājuma atteikties. Tālāk turpinu iešanu pa stāvu taku, līdz nonāku drupu pakājē. Inki šo vietu atkaroja no kilkes kultūras, kas reģionā mitinājās vairākus gadu simtus pirms inkiem. Uz kilkes ēku bāzes, inki paplašināja savu Saqsayhuaman kompleksu. Komplekss ir milzīgs! Tā centrā ir liels laukums, kas spējis nodrošināt vietu ap tūkstots cilvēkiem, rituālo pasākumu laikā. Mūsdienās laukums tiek izmantots Inti Raimi svinībām, kas tiek svinētas saulgriežu laikā. Mani izbrīna milzu akmens bluķi, no kuriems sastāv mūri. Katrs akmens ir pieslīpēts tā, lai mūrī tie turētos kopā bez saistvielām. Akmeņi viens pie otra pieguļ tik precīzi un cieši, ka to starpā pat nav iespējams ielikt papīra lapu. Kā tas panākts, vēsturniekiem joprojām nav vienprātīgas atbildes. Arī akmens attransportēšana ir mīklaina. Visticamāk tie, simtiem cilvēku, vilkti pa zemi ar milzu virvēm. Jo nav pierādījumi, ka inki izmantojuši kādus rīkus uz riteņiem. Viņiem gan šis princips bijis zināms, ko pierāda senas bērnu rotaļlietas. Tomēr, sadzīvē to izmantot, pie esošā reljefa, varētu būt bijis nepraktiski.
Kompleksā esmu jau otro stundu, bet vēl tik daudz interesantu vietu gribas izpētīt. Piemēram, centrālajā daļā ir akmens paaugstinājums, kurā ir izveidojušies tādi kā slidkalniņi. Apmeklētāju bērni, un arī daži pieaugušie, to naski izmanto un slidinās lejā no akmens veidojuma. Tālāk nonāku akmens labirintā un dzirdu, ka vienā no akmeņiem smejas cilvēki. Izrādās, tā ir ala. Nolemju aiziet līdz alas tālākajam punktam. Drīz vien viss paliek pavisam tumšs un neko apkārt nevar redzēt. Iededzu telefona gaismiņu un kādu laiku turpinu doties pa alu. Tomēr tas ir tunelis! Iznāku pavisam citā vietā, kur turpinu staigāt pa akmens labirintiem.
Arī Saqsayhuaman bijis rotāts zeltā. No šejienes inki ņēma zelta plāksnes, lai izpirktu savu vadoni Athualpu no spāņu gūsta. Vēlāk arī karaliskās mūmijas, kas šeit atdusējās, tika aplaupītas. Tas cik Saqsayhuaman komplekss patiesībā bijis milzīgs un bagātīgs, lai paliek iztēlei. Tas, kas ir redzams šodien, ir apmērām 20% no oriģinālās stuktūras jeb paliekas no tā, ko spāņi nespēja aizdabūt uz pilsētu, lai būvētu savas ēkas.
Blakus kalnā no Saqsayhuaman, novietota Kristus statuja (Cristo Blanco). Lai arī pēc vairāku stundu staigāšanas pa drupām nogurums ir liels, nolemju pa taciņu uzkāpt arī līdz statujai. Skats uz Kusko no šejienes ir vērienīgs!
Kusko ir noklāts inku un citu kultūru atstātajām drupām. Pat no mūsu dzivokļa loga, kas atrodas pilnīgi jaunā rajonā, ir redzamas inku laika terases. Vietējie tur dodas piknikos un bērni gaisā lidina pūķus. Kad mēs tur bijām, šķita, ka varbūt notiek pūķu laišanas sacensības, jo to bija tik daudz.
Starp citu, ja Kusko sanāk būt ilgāku laiku, izdevīgs variants kā apskatīt vairākus muzejus un drupas, gan Kusko gan Svētajā ielejā, ir vienotā biļete Boleto turistico. Tā maksā 130 soles (36 eiro) un ir derīga 10 dienas.
Un gandrīz piemirsu par parādēm. Tas ir vēl kas, kas tik ļoti raksturo Kusko. Teju katru reizi, kad esmu centrā, centrālajā laukumā notiek pasākums, pēc kura krāsaini satērpušies peruāņi, turpina maršēt pa ielām. Viena no krāšņākajām parādēm, kuru pieredzēju, norisinājās divas dienas. Izrādās, pirmajā dienā notika mēģinājums, taču otrajā dienā, kad jau atkal pagadijās būt centrā, notika īstais gājiens, kurā piedalījās arī pilsētas mērs.
Cilvēki
Tapat kā Bolīvijā, arī Peru procentuāli ir liels indigēno iedzīvotāju skaits. Īpaši Kusko un Puno reģionos. Šie cilvēki lepojas, ka ir inku pēcteči. Lai arī mūsdienās galvenā reļiģija valstī ir katoļticība, nereti tā mijas ar inku tradīcijām. Mātes Zemes jeb Pachamama pielūgsme ir daļa no Peruāņu identitātes.
Kusko galvenais transportlīdzeklis pilsētas ietvaros ir taksis. Tā nu man nereti sanāk papļāpāt ar taksistiem. Vienojošais ir tas, ka vienmēr man tiek izstāstīts, ka viņu valoda ir kečua. Viņi ir lepni, ka ir mantojuši šo valodu no inkiem un joprojām spēj tajā, savas ģimenes un draugu ietvaros, komunicēt. Protams, kečua šobrīd ir ļoti izmainījusies. Senie vārdi aizstāti ar jaunākiem, ir piemaisījumi no spāņu valodas. Dažkārt cilvēkiem no dažādiem reģioniem esot grūti vienam otru saprast. Taču priecē tas, kas Peru valdība ir sapratusi, ka šī valoda teju var “izslīdēt no rokām” un, vismaz Kusko, skolās tiek mācīta kečua valoda.
No malas varētu šķist, ka tradicionālie peruāņi ir noslēgti. Taču brīdī, kad viņi atklāj, ka spēj, kaut vai primitīvi, komunicēt spāniski, viņi atplaukst un uzdod daudz jautājumu. Pārsvarā par valsti, no kuras nāku. Tad, kad pieminu, ka vasarā Latvijā ir ļoti zaļš, pār mani birst sajūsmas saucieni. Tas ir kaut kas, pēc kā viņi ilgojas, jo Andos pārsvarā ir sauss un dabasskati vairāk dzeltenīgi nekā zaļi. Lai arī apmēram pusi no Peru teritorijas klāj džungļi, un tas nudien ir kaut kas ļoti zaļš, lielākā daļa peruāņu neceļo. Vēl man bieži tiek jautāts, vai man ir vīrs. Mana atbilde, ka ir, laikam skaitās “pareiza”, nu katrā ziņā viņiem saprotama. Peruāņi ar lielāko prieku atbild arī uz maniem jautājumiem par Peru, par tradīcijām un augiem. Nereti, izejot no tirgus, priecājos ne vien par iepirktajiem augļiem un dārzeņiem, bet arī par abpusējām simpātijām ar superīgu tirgus tantuku.
Modernā Kusko iedzīvotājus iepazīstam caur mūsu dzīvokļa biedriem. Džeimsa dzīvokļa pirmais stāvs ir pārvērsts par co-working vietu un ik dienas šeit ierodas jaunieši, kas strādā pie saviem startupiem. Lielākā daļa no viņiem ir programmētāji un Jānim šāda dzīvesvieta ir kā zivij ūdenī. Džeimss, savukārt, rīko izglītojošus seminārus un vakaros bieži vien sanāk ļautiņi, kas kopīgi meklē pozicinējumu saviem ieplānotajiem produktiem un mācās dažādas digitālās pasaules gudrības. Neviens no puišiem sevi nav lielijis, bet, spriežot pēc dalībām dažādās konferencēs, skaidrs, ka dzīvojam kopā ar Kusko spicākajiem puikām savā lauciņā.
Šajā dzīvoklī iepazināmies arī ar citiem ceļotājiem, jo dzīvokļa otrā stāvas trīs istabas tiek izīrētas caur AirBnB. Tā, piemēram, iepazināmies ar Kanādas jauniešiem Kamillu un Guillaume (mēs uzreiz novienojāmies, ka viņš neņems ļaunā, ka jautāšu vārdu ikreiz, kad to aizmirstu). Abi jaunieši ir tikko pēc vidusskolas, bet to uzzinājām tikai tad, kad jau kopā malkojām otro vīna pudeli, spēlējot viņiem iemācīto kāršu spēli Cūkas jeb Duraku. Ja nepajautātu, nebūtu iespējams noteikt jauniešu vecumu – tik inteliģenti un izzināt griboši. Un nu, jau uzreiz pēc vidusskolas, vairākus mēnešus ceļos pa Argentīnu un Čīli (Peru vien paviesošanās ar Machu Picchu apskati).
Kādu dienu Jāni piemeklēja pamatīgas vēdersāpes, tā kā tās nerimās divas dienas, nolēmām doties uz slimnīcu pārbaudīties. Dāvids piesakās, ka dosies mums līdzi, ja gadījumā nepieciešams stāstīt kaut ko specifisku spāniski. Slimnīcā, kad Jānis jau iegājis pie ārsta, Dāvids pacietīgi izvelk savu e-grāmatiņu un sāk lasīt. Tā kā saprotam, ka diezgan ilgi vēl būs jāgaida daži izmeklējumi un diezgan labi tiekam galā ar problēmas izstāstīšanu, nosūtam Dāvidu mājās. Tik jauki no Dāvida puses, ka viņš bija gatavs ziedot savu laiku. Pēc garās dienas slimnīcā, derētu saņemt kaut kādu diagnozi, uz ko arī uzstājam. Ārsts, īsti neatrodot konkrētu iemeslu, nosaka diagnozi “Tūristiskais vēders”. Mazliet gan izroniski sanāk, jo iepriekšējos mēnešus esam ēduši tirgos, no ielas stendiem un virknē, Eiropieša izpratnē, neestētisku vietu, bet tad nu Kusko, kur gatavojam mājās un ēdam latvieša vēderam saprotamu ēdienu, piemeklē tūrista vēderkaite.
Vēl dzīvoklī iepazīstamies ar Teiloru no ASV. Viņa nodarbošanās ir dokumentālo filmu veidošana, kas, galvenokārt, skar klimata pārmaiņu tēmu. Iespaidīgais portfolio būtu mazākais, jo Teilors pats par sevi ir ļoti interesanta personība. Piemēram, viņš ir piedalījies 23 Ayahuasca ceremonijās, kas arī šoreiz ir iemesls Peru apmeklēšanai. Viņš mums pastāsta arī par Kambo medicīnu, ko pats ir izmantojis vairākas reizes. Par kambo tiek saukta inde, ko iegūst no Giant Monkey vardes. Džungļu šamaņi jau gadsimtus iepriekš to ir izmantojuši, lai dziedinātu prātu, ķermeni un garu. Atgriežoties pie medicīniskajiem faktiem, kambo satur dabiskas antibiotikas, kas attīra ķermeni, stimulē imūnsistēmu un paralēli atbrīvo no patogēniskiem mikroorganismiem. Teilors stāsta, ka viņa draugs pēc šīs procedūras ir izārstējies no Laima slimības komplikācijām. Pats process notiek tā, ka ādas virskārtā iededzina mazus laukumiņus, uz kuriem tiek uzlikti punktiņi ar kambo. Pēc tam, kad notikusi attīrīšanās, kambo no ādas tiek noņemts. Teilors stāsta, ka dienā pēc procedūras juties ļoti mierīgs, bet, nākamajā dienā un kādu laiku turpmāk, bijis netipiski enerģiks. Arī redze ir ļoti uzlabojusies, ar spēju saskatīt mazas detaļas no liela attāluma. Brīnumainā pasaule... Vēl viens pierādījums tam, ko sevī slēpj varenie Amazones džungļi. Par laimi, zinātnieki to ir sapratuši un nu jau džungļos notiek vairāki pētniecības projekti, kas, sadarbībā ar šamaņiem, pēta un meklē zāles dazādām mūsdienu cilvēku kaitēm.
Šeit linki uz filmām, kuras ir vērts noskatīties, un kuru tapšanā ir piedalījies Teilors:
Vanishing of the Bees;
Exile Nation: The Plastic People
Dodoties prom no Kusko, Džeimss nosaka:”Jūs esat vairāk draugi nekā tikai viesi manā dzīvoklī”. Un tā arī jūtamies, saucot Džeimsa dzīvokli par mūsu Kusko mājām.
Comments