Peru teritorija ietver ledājiem klātas Andu kalnu virsotnes, tuksnešainu Klusā okeāna piekrasti un tvaikojošus Amazones baseina lietusmežus. Raugoties dziļā kanjonā no tā malas, atrodoties starp gigantiskiem džungļu kokiem, sajūtot saules karstumu tuksneša vidū, tas viss liks sajusties kā mazam puteklītim neaptveramos plašumos. Varenums – tas ir vārds, kas apzīmē Peru dabu. Taču tas nebūt nav viss. Inku tempļi, senu civilizāciju kapenes un joprojām eskistējošie šamaniskie rituāli jebkuram zinātkārajam liks apjaust, ka daudz vēl jāmācās.

Lai Peru ne tikai apskatītu, bet arī iepazītu, ir nepieciešams laiks. Katra pārvietošanās starp pilsētām autobusā aizņem, kā minimums, 8 līdz 10 stundas. Protams, ir iespēja arī lidot, kas pamatīgi ietaupīs laiku, bet mazāk naudu. Ja ļoti pacenšās, divās nedēļās būtu iespējams iespēt apskatīt tūristu iecienītāko maršrutu: LimaArekipa un Kolkas kanjonsTitikaka ezersKusko un Machu Picchu (protams!). Taču tā ir tikai maza daļa no tā, ko Peru piedāvā. Mēs Peru pavadijām 4 lieliskus mēnešus (maršruts kartē), pa starpai arī pastrādājot brīvprātīgo darbu pētnieciskā projektā, taču tik un tā izpalika vietas, kas bija apmeklējuma vērtas.

Fakti

Teritorija: 1 285 220 km2
Populācija: 29,5 miljoni
Valoda: spāņu, kečua, aimara
Valūta: Nuevo Sol (1 S = 0,28 EUR)
Galvaspilsēta: Lima
Mērogam: Peru teritorija ir 20 Latvijas
teritoriju apmērā, ar 15 reizes lielāku populāciju kā Latvijā.

Sezonalitāte:

  • Dec.-Mar. Karstākie mēneši, piemēroti sērfošanai piekrastē
  • Jūn.-Aug. Sausā sezona, ideāla pārgājieniem Andu augstienēs un lietusmežos
  • Sept.-Nov. un Mar.-Mai. Apmierinoši laikapstākļi ceļošanai un mazāk tūristu

Raksturīgi Peru

Inki un drupas. Cēlusies Andu kalnos, tagadējā Peru teritorijā, varenā Inku impērija stiepusies no Kolumbijas dienvidiem līdz pat Čīles un Argentīnas ziemeļiem. Lai arī Inku impērija tika spāņu iekarota un izskausta, inku atstātās senvietas un tradīcijas ir aktuālas un dzīvojošas joprojām. Kusko un Inku Svētā ieleja ir īpaši nosēta ar inku celtņu drupām, kur tās atgādina iedzīvotājiem un tūristiem par vairāk kā 500 gadus senajiem notikumiem. Arī inku tradīcijas ir saglabājušās līdz mūsdienām, piemēram, tiek svinēti vasaras un ziemas saulgrieži, saukti par Inti Raymi. Tieši pateicoties inku atstātajam mantojumam, Peru ik dienu ierodas tūkstošiem tūristu.

Valodas. Jā, arī viena no galvenajām inku valodām joprojām ir dzīva – kečua tiek runāta joprojām. Patiesībā peruāņi ir pat lepni, ka viņi runā kečua. Vietējie, sarunājoties ar mani spāniski, nereti uzsver, ka ģimenē viņi runā kečua, tādejādi parādot, ka viņi sevi uzskata par inku pēctečiem. Arī aimara tiek runāta Peru dienvidu reģionos, kas pastāvējusi kā valoda Inku impērijas laikā. Abas šīs valodas mūsdienās, galvenokārt, tiek pielietotas Andu augstienēs. Reģionos, kur šīs valodas populāras, tā tiek mācīta arī skolā un Peru valdība pēdējos gados pievērš pastiprinātu uzmanību šo valodu saglabāšanai. Arī džungļu teritorijās pastāv dažādas valodas, kuras lieto vietējās ciltis. Dažas no tām nav skārusi mūsdienu civilizācija (tā saucamās uncontacted tribes), tādēļ nav precīzi uzskaitāms, cik valodas pastāv džungļu teritorijās.

Augu medicīna. Augu valsts Peru ir bagātīga un joprojām lielā cieņā ir sākt vienkāršu kaišu ārstēšanu ar tautas medicīnu. Tomēr, pastāv arī krietni nopietnākas problēmas, kuru dēļ, mēs rietumnieki, esam iedzīti sprukās. Šo iemeslu dēļ aizvien populārāka kļūst rietumnieku došanās uz Peru ceremonijām, kuras gadu simtiem praktizē šamaņi. Kādam tas var būt pēdējais salmiņš depresijas un atkarību ārstēšanā, kādam vienkārši sevis meklējumi. No citiem ceļotājiem ir dzirdēti brīnumaini stāsti par Kambo, San Pedro un Ayahuasca ceremonijām. Laikā, kad Rietumu medicīna nodarbojas ar seku ārstēšanu, šamaņi sāk ar iemeslu ārstēšanu. Lielākais vairums gan noteikti uz to skatītos kritiski, jo: “Tas tak nav izpētīts laboratorijā...” Kas to lai zina, “atgriešanās pie saknēm” pasaulē ir aizsākusies un varbūt tieši šīs senās ceremonijas atkal atdzims, lai risinātu šķietami neatrisināmo. Savā ziņā tas jau ir aizsācies, pēdējos gados ir tapuši pētnieciskie centri, kur rietumu zinātnieki dokumentē un pēta šamaņu zināšanas par medicīnisko augu pielietojumu. Viena no šādām oranizācijām ir Runa Foundation. Tas ir prātam neaptverami, kādu potenciālu savā augu daudzveidībā slēpj Amazones džungļi.

Pachamama pielūgsme. Pachamama jeb, tulkojumā no kečua, Māte Zeme ir viena no būtiskākajām dievībām Andu kultūrā. Pachamama atbild par zemi, dzīvi, ražu, augiem un auglību. Joprojām Pachamama tiek godināta, pirmo chichas vai cita dzēriena malku izlejot uz zemes, pirms tiek iztukšots atlikums. Šādu tostu, sauktu challa, daži veic ikdienā, bet pavisam noteikti veic lielākos svētkos, īpaši, ja tie veltīti Pachamamas godināšanai. Manuprāt, Pachamama pēc savas būtības ir līdzīga Latviešu mitoloģijas Mārai. Skumja atšķirība gan ir tajā, ka mūsdienās esam attālinājušies un, savā ziņā, “piemirsuši”, ko Māra nozīmē latvietim, turpretī Andu kultūrā iedzīvotāji tur Pachamama savā sirdī un godina ik dienu. Joprojām pastāv uzskats, ka pārlieka resursu ņemšana no dabas var radīt milzu problēmas un katastrofas, jo pārāk daudz tiek paņemts no Pachamamas. Hmmm, vēl viens lielisks iemesls, kādēļ rietumu kultūrai derētu atcerētos par savām saknēm... Interesanti arī, ka inku laika kosmoloģija (attēlā) cieši sadzīvo ar valstī esošo katoļticību. Tā, tāpat kā spāņu valoda, aizsākās kopā ar spāņu ierašanos Dienvidamerikā. Daudzi, ar Pachamama saistītie, rituāli ir savijušies un adaptējušies ar kristietībā esošajiem, jo nereti Peruāņi ir kristieši un pachamamistas vienlaicīgi.

Inca cosmology

Peruāņu kailais suns. Šī šķirne tiek saistīta ar inku un chimu kutūrām, tomēr aheoloģiskos izrakumos atrasti māla priekšmeti ar šī suņa attēliem liecina, ka šie suņi tagadējā Peru teritorijā bijuši krietni agrāk. Suņa augums variē starp mazu, vidēju un lielu. Arī apspalvojums citiem vairāk vai mazāk, bet tikai uz galvas, kājām, muguras vidusdaļas un astes. Šāda suņa āda ir speciāli jākopj ar mitrinošiem krēmiem, lai tā saulē neapdegtu. Pēc maniem novērojumiem, vienojošā īpašība šiem suņiem ir atturība pret svešiem cilvēkiem. Ierasts, ka ielās sastaptie sunīši (un pa ielām klaiņojošo suņu ir ļoti daudz) labprāt vēlas “komunikāciju” ar cilvēku un nerti nāk klāt draudzēties. Pretstatā, Peruāņu kailās šķirnes suns tikai paskatīsies un, asti nepaluncinot, novērsīsies. Pat kucēnos jūtama šī iezīme, lai arī grib rotaļāties un trakot, to dara tikai pie sava saimnieka kājas. Peruāņu kailās šķirnes kucēni izskatās īpaši amizanti, kā mazi, mīļi ķēmiņi.

Perro Peruano

Cama autobusi. Peru ir milzīga teritorija, kur katra došanās uz “kaimiņu” pilsētu var izvērsties par visas dienas vai nakts braucienu. Piemēram, lai dotos no Kusko uz galvaspilsētu Limu, autobusā būtu jāpavada 22 stundas. Protams, var arī lidot un starppilsētu reisi ir regulāri, tomēr avio, cenu dēļ, ne vienmēr ir pieejams visiem. Tādēļ ir padomāts par mokošajām stundām autobusā un poplāri ir cama (no spāņu val. gulta) autobusi, kuru krēsli ir nolaižami 160 – 180 grādu lenķī, atkarībā kādā klasē nopirkta biļete. Piemēram, autubusa VIP klasē ir izvietoti masīvi ādas krēsli, kurus var nolaist līdz 180 grādiem, ir krēslā iebūvēti displeji ar plašu filmu un mūzikas repertuāru, nereti arī tiek pasniegta uzkoda un dzēriens. Viena no šāda servisa autobusu kompānijām ir Cruz del Sur, kam arī lielākais maršrutu klāsts. Šādā autobusā gandrīz kā lidmašīnā, izņemot vienu nopietnu pretargumentu - lielāka iespēja uz sliktu dūšu, jo lielākoties jābrauc pa kalnu ceļiem un autobuss pamatīgi šūpojas, strauji bremzē.

Bus

Plaza de Armas. Centrālais laukums, kas vienmēr tiek saukts par Plaza de Armas, atrodas teju katrā Peru pilsētā un ciemā. Zinot, ka šāds laukums vienmēr atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, kas, savukārt, ir vairāk vai mazāk drošs rajons un pašā notikumu epicentrā, tas kalpo par lielisku orientieri. Mums nereti sanākušas situācijas, kad, dodoties uz jaunu pilsētu, neesam norezervējuši naktsmājas. Atliek vien ieskatīties kartē (lietojam offline aplikāciju maps.me), lai saorientētos, kurā rajonā meklēt viesnīcu. Centrālais laukums ierasti ir krāšņākā pilsētas daļa, kur sastādīti ziedi un iekārtotas strūklakas, un ap laukumu izkārtojušās katedrāles un citas pilsētā nozīmīgākās ēkas. Cik Peru pilsētas esam apmeklējuši, tik centrālajos laukumos esam pabijuši. Mūsuprāt, skaistākā Plaza de Armas atrodas Arekipā.

Plaza de Armas

Cenas un valūtas maiņa. Pārtikas cenas lielveikalā, kas eksistē tikai lielpilsētās, ir stipri līdzīgas produktu cenām Latvijā. Izņemot augļu cenas, protams. Īstā vieta, kur iepirkties, ir tirgus. Ja nav iespējas gatavot pašiem, kas, nakšņojot viesnīcās, bieži vien gadās, diži dārgāk nesank, ja izmanto Menu (pusdienu piedāvājumus) ēdnīcās. Pēc pusdienu piedāvājuma arī nav sūri jāmeklē, tos piedāvā gan glaunākos restorānos, gan ēdnīcās, kas atverās tīri uz pusdienlaiku. Bieži pat mazie veikaliņi uz pusdienlaiku pārtop par mini ēdnīciņām un saimniece tirgo pagatavoto. Arī pēc valūtas maiņas vietām tālu nav jāmeklē, specializēti kioski ir it visur. Pa ielām pat staigā valūtas mainītāji, tērpušies speciālās atpazīšanās vestēs. Šeit gan ir lielāka iespēja tikt pie viltotām solēm, tādēļ šādu pakalpojumu ne reizi neizmantojām. Tomēr vietējie to izmanto, jo, piemēram, tūrisma industrijā strādājošie nereti pieņem dolārus. Viltotas soles ir visai liela problēma Peru, par laimi, lielākoties tiek viltotas monētas, jo tas ir vienkāršāk. Paši, ne reizi vien, esam tikuši pie viltotām monētām, lai arī zinām kā jāizskatās oriģinālam. Vienkārši nav izveidojies paradums, pārbaudīt saņemto naudas atlikumu, īpaši, ja tā ir sauja ar monētām. Taču vietējie gan strikti pārbauda katru iedoto naudiņu, ja monēta nav īsta, saka “falsa” un dod atpakaļ.
Neliels ieskats Peru cenās:

  • Menu del dia (zupa, pamatēdiens, dzēriens un nereti deserts) ap 9 S = 2,50 EUR
  • Pudienas restorānā, tūristiskā vietā 35 S = 10 EUR
  • Augļu sula tirgū (plaša augļu izvēle, apjoms parasti tuvu 1l) 8 S = 2,20 EUR
  • 0,5l ūdens 1,50 S = 0,45 EUR
    *Nakts cama autobuss (piem., Lima – Huaraz) 90 S = 25 EUR
  • Divvietīga istaba ekonomiskā viesnīcā Svētajā ielejā 80 S = 23 EUR

Mercado

Ēdiens. Šis temats būtu atsevisķa stāsta vērts. Galvenā iezīme - Peru tipiskie ēdieni ir sātīgi, aromātiski un latvieša garšas kārpiņām visai saprotami. Protams, ar dažiem izņēmumiem. Iespaidīgākais no tiem ir Cuy al horno jeb grillēta jūrascūciņa. Vispār jau garša ir tīri sprotama... Vien izpildījums liek pabrīnīties. Jūrascūciņas, kas Eiropā tiek uzsktītas par mājdzīvnieku, šeit ir iecienītas pārtikā. Jūrascūciņas nereti audzē ģimenes, savā pilsētas dzīvoklī, lai vēlāk celtu galdā kā savas pusdienas vai vakariņas. Tikpat gaļīgi, taču saprotamāki ēdieni, ir Anticuchos (liellopa sirds gabaliņi uz iesma) un Lomo saltado (liellopa gaļa, cepta kopā ar sīpoliem, tomātiem, kartupeļiem un pasniegta ar rīsiem), kurus var atrast jebkurā standarta ēstūzī. Tipiskie ēdieni variē attiecībā, kurā reģionā atrodies. Piemēram, kvinojas zupa populāra Andos un vienmēr tiek pasniegta organizēto pārgājienu laikā. Arekipā izplatītas Picanterias, kur pasniedz tādus tipiskos ēdienus kā Chupe de Camarones (garneļu zupa), Rocoto relleno (paprika, pildīta ar malto gaļu) un Causa (tāda kā kartupeļu putras rulete, pildīta ar tunci vai vistu). Piekrastē tā būs ceviche jeb jēla zivs vai jūras veltes, marinētas laima sulā. Pie ēdiena var piedzert chicha morada, kas ir Peru raksturīgs dzēriens, gatavots no sarkanās kukurūzas. Būtībā to var raksturot kā kompotu, tikai krietni saldāku. Var gadīties, un tas ir normāli, ka dzēriens ir mazliet safermēntējies, un pēc pusdienām esi viegli iereibis. Ir gadījies, līdz mājām tiku patstāvīgi. Ja apzināti ir vēlēšanās pasmeķēt tradicionālu alkohoisko dzērienu, tad Pisco Sour ir īstā izvēle. Šī Peru nacionālā kokteiļa sastāvā ir vīnogu brendijs, olu baltumi, cukurs un laima sula. Peru neieredzētais kaimiņš - Čīle - arī pārliecinoši uzdodas par Pisco Sour izgudrotāju. Kurš bija pirmais, to vairs nevar saprast, kā jau daudzās lietās starp Peru un Čīli...
Senākā rakstā esmu stāstijusi par kukurūzu un kartupeļu šķirņu daudzveidību Peru, kas arī ir mantojums no agrikultūrā talantīgajiem inkiem. Ceļojumā pa Peru, tirgus apmeklējums ir obligāts pasākums, jo šaubos vai ir vēl kāda valsts pasaulē (izņemot Bolīviju), kur viena tantuka stendā saskaitīsi vairāk par 30 kartupeļu šķirnēm. Tirgū, protams, arī iespaidīgs augļu sortiments un iepriecinošanas cenas. Starp dažādiem, iepriekš nepagaršotiem augļiem, īpaši jāizceļ lúcuma. Tas ir auglis ar zaļu mizu, kura oranžais mīkstums pēc konsistences atgādina vārītas olas dzeltenumu, bet garša ir saldena, atgādinot kaut ko starp saldo kartupeli un kļavu sīrupu. Lúcuma ir lieliska sastāvdaļa, gatavojot piena kokteiļu. Sanāk krēmīgs dzēriens, bez nepieciešamības pievienot cukuru. Tāpat ir lúcumu izmanto saldējuma ražošanai, kas veido unikālu garšu, kuru citur pasaulē būs grūti atrast. Vairākas tirgus tantes man lepni teikušas, ka lúcuma aug tikai Peru. Pēc izpētes tīmeklī gan atklājās, ka to audzē arī Čīlē un Ekvadorā. Galvenie priekšnosacījumi labai ražai ir 2700 – 3000 m augstums un subtropisks klimats, kas Andu ielejas padara par ideālu vietu.

Food

Chifa restorāni (peruāņu interpretācija par ķīniešu nūdeļu un rīsu ēdieniem) arī ir kaut kas unikāls Peru. To popularitāte un kvalitāte variē starp pilsētām. Lētākās Chifas liks kļūt aizdomīgam par katru sastāvaļu, kas ir šķīvī. Tomēr, retos izņēmumos, ir atrodamas arī tādas, kur iegriezties pēc gardas maltītes atkal un atkal. Pēc maniem novērojumiem, ja Kusko katrs astotais restorānis ir Chifa, tad Arekipā katrs piektais, bet Limā katrs trešais. Izņemot Limas China town, tur ir tikai Chifas. :) Vienojošais ēdiens visas valsts ietvaros ir Arroz con pollo (rīsi ar vistu), šī klasika noteikti būs iekļauta pusdienu otrā ēdiena izvēlē, neatkarīgi vai atrodies piekrastē, kalnos vai džungļu pilsētā. Man radies priekšstats, ka peruānim vismaz reizi dienā maltītē ir vista. Pollo a la brasa (grillēta vista) ēstūži ir tik izplatīti, ka esam tādā ēduši tieši vienu reizi. Laikam no skatīšanās vien, uz cepto vistu stendiem un uzrakstiem “pollo”, ir aprāvusies vēlme gaļu iekļaut ēdienkartē.

Rokdarbi un suvenīri. Suvenīru tirdziņi ir visur, kur vien iegriežas tūristi, turklāt lielā apjomā. Tajos var iegādāties augstākās kvalitātes alpakas un lamas vilnas izstrādājumus. Ir arī masu produkcijas adījumi ar tradicionālajiem rakstiem, kurus var atrast katrā otrajā stendā. Tad hostelī var spēlēt spēli “Saskaiti vienādos džemperus”. Jā, arī man ir TAS džemperis, kas rīdziniekam izskatās hipsterīgs, bet cilvēkam no Lielbritānijas kā neglīts Ziemassvētku džemperis. Tomēr, pagaidām, neesmu gājusi full gringo ceļu, kas ir tad, kad tūrists kāpj inku drupās ar rokdarbu tirdziņā pirkto alpakas vilnas cepuri, cimdiem, džemperi, pončo, adītajām zeķēm līdz celim un plandošajām kokvilnas biksēm (tie, kas pabijuši Peru, noteikti iztēlojas, par ko runāju). Ehh, ja vien mugursomā to visu varētu salikt, sapirktu alpakas vilnas adījumus kaudzēm, Eiropā tie maksā bargu naudu. Bez adījumiem šeit atrodami dažādi keramikas izstrādājumi, gleznas, rotaslietas. Nu ļoti, ļoti daudz kvalitatīvu un radošu lietu var atrast. Un cik skaista kartiņu izvēle, ko nosūtīt uz mājām... Viens nelāgs “blakusprodukts” šim suvenīru pārsātinājumam gan ir. Piemēram, ja piesēdīsi Kusko vecpilsētas parkā uz soliņa, ielu tirgotāji nāks klāt un katrs centīsies iepārdot savu produkciju. Miera no tirgotājiem pat nav brīdī, kad ēdīsi savu pusdienu piedāvājuma porciju kafejnīcā.

Lady

Tradicionāli tērptās sievas un vīri. Peru, tāpat kā Bolīvijā (skaidrojams ar to, ka savulaik Bolīvija bijusi daļa no Peru teritorijas, saukta par Alto Peru), uz ielām var sastapt tradicionāli tērptus ļaudis. Lielākoties tie ir vecāka gadu gājuma cilvēki, kamēr lauku reģionos visa ģimene nereti tērpjas tradicionāli. Ceļojuma sākumā bija neparasti redzēt skatu, ka, lielpilsētas autoostā, cienījama vecuma kundze, tērpusies tradicionālās drānās, stiepj milzu rakstainu saišķi uz muguras. Uz pilsētām tiek vesta saaudzētā raža un adījumi tirgošanai. Interesantas ir tradicionālās vīriešu cepures, kurām raksturīgs pagarinājums cepures augšdaļā ar bārkstīm galā. Tas, uz kuru galvas sānu vīrietis novietojis bārkstis, apzīmē statusu – precēts vai sievas meklējumos. Šādas cepures vīrieši darina paši. Kāds gids mums stāstija, ka lūdzot sievas roku, vīrietim ir jāierodas ar sevis tamborēto (pēc skata izskatās vairāk kā tamborējums) cepuri, kurā tiek ieliets ūdens pārbaudei. Labai vīrieša cepurei jābūt tamborētai tik cieši, ka ūdens nesūcas cauri.

Vīza. Tūristiem no Eiropas vīza, pirms ierašanās valstī, nav jākārto. Ierašanās brīdī (robežpunktā vai lidostā) tiek iespiests zīmogs pasē, iedota imigrācijas lapiņa un atļauta 90 dienu (3 mēnešu) uzturēšanās valstī. Ja nepieciešams, uzturēšanos vienkārši var pagarināt vēl par 90 dienām (viena gada ietvaros Peru atļauts uzturēties līdz 6 mēnešiem), dodoties uz kādu no mirgrācijas ofisiem, kuri ir lielākajās pilsētās. Otrs variants ir izceļot no Peru, atgriešanās brīdī iegūstot jaunu 90 dienu uzturēšanās termiņu. Piemēram, mēs kopsummā Peru pavadījām 4 mēnešus, pa starpai uz 6 nedēļām izbraucot uz Bolīviju. Atgriežoties, mums automātiski tika piešķirts jauns 90 dienu uzturēšanās termiņš Peru.

Undīne