Esam lidmašīnā no Kukso uz Limu. Pēc pusotras stundas no kalniem un kanjoniem vairs ne miņas, bet pa lidmašīnas logu redzam nebeidzamu miglas segu. Skaidrs, esam virs Limas. Tāpat kā iepriekš, pilsēta ir pelēkā miglā ieskauta, taču šajā, atkārtotajā vizītē, gaisa temperatūra jau ir krietni siltāka. Šoreiz esam ieradušies citā gadalaikā – pavasarī.
Tāpat kā iepriekšējā reizē, sēžamies taksometrā un dodamies stundas braucienā gar okeāna krastu, uz to pašu hoteli Surco rajonā. Pie Marko! Vērojot apkārtni pa taksometra logu, spriežam, ka šoreiz tāds priecīgs noskaņojums un apkārtne šķiet patīkama. Laikam, pēc vairākiem mēnešiem Andos un džungļos, cilvēkam tomēr ir patīkami ierasties betona džunģļos un apzināties, ka šeit ir virkne iespēju.
Marko mūs droši vien vērojis pa logu, jo, kā izkāpjam no takša, viņš jau ir nokāpis lejā un mūs sveicina. Viņš ir pārstegts, ka esam atgriezušies, jo parasti savus viesus otro reizi mūžā neredzot. Pēc tam viņš arī pats konstatē:”Bet jūs ceļojat gadu, tādi viesi man nemaz tik bieži nav”.
Šoreiz mums Lima paredzēta kā neliels stopover, jo, beidzot, sākam virzīties uz Peru ziemeļiem. Biežie avioreisi uz Limu krietni samazina ceļošanas laiku, lai ātrāk nokļūtu mūsu galamērķī Huaraz. Iztēlojoties vien, ka citādi autobusā no Kusko uz Limu būtu jāpavada mimimums 22 stundas un izmaksas ir teju līdzvērtīgas 1,5 stundas lidojumam, sametas šķērmi ap dūšu. Tā kā loģiskākais scenārijs mums šķita lidot uz Limu un pie reizes arī satikt Devonnu, ar kuru kopā bijām Bolīvijas Uyuni tūrē.
Nolikuši somas mūsu istabā, dodamies uz Marko mīļāko Chifu. No iepriekšējās reizes, kad mums, bagāžas aizkavēšanās dēļ, nācās Limā pavadīt vairāk kā plānots, Surco rajons ir visai labi pazīstams. Pa ceļam priecējamies, cik apkārt viss skaists un sakopts, kā saziedējuši koki un krūmi. Pat restes, visu māju priekšā, “nedurās acīs”, kas iepriekšējā reizē šķita kaut kas atbaidošs. Chifas, jeb āzijas virtuve peruāņu interpretācijā, ir atrodamas ik uz stūra, bet Marko ietiktā īpaši izceļās ar kvalitāti un garšu. Komplektā ar pusdienām pasūtu Inca Kola, par godu atgriešanās Limā, kad to malkoju pimo reizi. Inca Kola ir populārākais dzēriens Peru, man garša atgādina dzērienu Buratino.
Vēl viens pluss īsam lidojumam, ka jau tajā pašā dienā esam spējīgi satikties ar Devonnu. Esam sarunājuši vakarpusē iemēģināt jaunas alus brūvētavas bāru un jau laicīgi dodamies uz māksliniecisko Barranco rajonu. Esam atraduši norunāto vietu, Devonna mazliet kavējas un jau pasūtam pa kausam vietējā brūvējuma. Šī vieta pieder angļiem un bārā valda īstena paba atmosfēra, arī klienti, lielākoties, angliski runājoši. Skadrs, kādēļ Devonna šo vietu izvēlējusies.
Pēc brīža ierodas Devonna. Viņa nav viena, viņa ir ar savu puisi Bruno. Iepazīstamies un pēc brīža attopamies, ka esam sadalījušies puišu un meiteņu kompānijās. Puiši jau diskutē par savām tēmām, tikmēr mēs, elpu neievilkdamas, stāstam viena otrai, kur esam bijušas kopš Bolīvijas, kur pēdējo reizi satikāmies.
Kad, vairāk vai mazāk, ceļojums hronoloģiskā secībā izstāstīts, abas kompānijas atkalapvienojas. Vakars sāk izvērsties tīri jestrs. Skan mūzika, kam Jānis un Devonna zina vārdus un dzied līdzi. Bruno ir varens jokdaris, turklāt pamatīgu stāstu bagāžu. Viņš ir jūras biologs. Izdzirdot šo faktu vien, jau ir interesanti. Šis esot nozīmīgs laiks, jo Peru ziemeļu piekrastē atkal atgriezušies un perē bruņurupuči, kas gadiem šo vietu nav izmantojuši. Bruno ir iesaistījis arī Devonnu, viņa palīdz ar izglītojošu materiālu veidošanu angļu valodā.
Nākamajā dienā dodamies uz Limas vēsturisko centru, tā saukto El Centro. Brauciens taksī ir bezgala ilgs. Šī pilsēta ir milzīga, par savām mājām to sauc vairāk kā 7,6 miljoni iedzīvotāju. Salīdzinājumam, visā Latvijā ir ap 2 miljoniem iedzīvotāju, kas ir gandrīz četras reizes mazāk. Pēc Ēģiptes galvaspilsētas Kairas, Lima ir otra sausākā galvaspilsēta pasaulē. Tāpēc, skatoties uz bezgalīgo pilsētu kartē, rodas jautājums: kā šī pilsēta spēj apgādāt tik daudz mājsaimniecību ar ūdeni?
Lima, atrodoties jūras līmenī, pamatā ir plakana. Tur, kur sākas pakalni, atrodas pilsētas nabadzīgākie rajoni. Staigājot pa centru, nonākam līdz tiltam, kura otrā pusē redzam vienu no šādiem rajoniem. Pakalna sāns ir noklāts ar krāsainām mājiņām. Pilnīgā pretstatā, Limas centrs ir krāšņs. Milzu koloniālisma laika ēkas tur lepni stāv joprojām. Vienā no skaistākajām ēkām, netālu no centrālā laukuma Plaza De Armas, atrodas Peru vadība un pie ēkas dežūrē apsardze, tērpta svinīgās uniformās. Lielākā daļa ēku, kas atrodas centrā, būvētas pēc 1746. gada, kad notika postoša zemestrīce, kas nosalaucija pilsētu. Ne to vien Lima ir piedzīvojusi, 1881. gadā, kad notika karš ar Čīli, pilsēta bija čīliešu okupēta tuvu trīs gadu garumā. Populācijas eksplozija Limas pilsētā aizsākās 1920. gados, reizē ar straujo industrializāciju. Cilvēki no nabadzīgām lauku teritorijām, galvenokārt Andu augstienēm, pērcēlās uz pilsētu labākas dzīves meklējumos. Otrs migrācijas vilnis Limu skāra 1980. gados, kad bruņoti konflikti Andos lika pārvietoties uz drošāku vietu. Pilsēta apauga ar būdu rajoniem, noziedzība pieauga un pilsētā sākās straujšs pagrimums.
Šodien Lima ir tikusi pāri bīstamās pilsētas slavai. Protams, joprojām ir rajoni, kur, drošības apsvērumu dēļ, labāk nedoties. Visdrošākie rajoni Limā, kas arī tūristu hotspoti ir Miraflores un Barranco. Mūsu mīļākais rajons ir Barranco, kur vēlreiz dodamies vakarā pirms paredzētā nakts autobusa. Mākslinieciskā atmosfēra šeit burtiski mutuļo gaisā un apgleznotās ēku sienas to tikai papildina. Atvadoties no pilsētas, vērojam brīnišķīgu rozā saulrietu virs Klusā okeāna.
Cik interesanti, kā mainās domāšana ceļojot... Kad, pirms 6 mēnešiem ieradāmies Limā no Eiropas, barucām pa to pašu maršrutu, uz to pašu viesnīcu un pats pirmais iespaids bija – šī vieta šķiet šaubīga. Varbūt tas bija nogurums pēc vairākiem lidojumiem, varbūt agrās rīta stundas dēļ, varbūt dusmu dēļ, ka aizkavējusies mūsu bagāža, bet šī pilsēta, no pirmā acu uzmetiena, mums nelikās simpātiska. Lai vai kā, tam visam pāri bija iekšējs prieks, jo zinājām, ka esam ieradušies kontinentā, kur mūs sagaida daudzi jo daudzi piedzīvojumi un elpu aizraujoši skati. Galu galā, Lima bija tikai ierašanās punkts lielajā Dienvidamerikas kartē - ja nesaista, dodies tālāk. Taču šoreiz, kad esam apbružājušies Latīņamerikas kultūrā un valodā, šo pilsētu spējām skatīt pavisam citām acīm. Pēc vietām, kur esam redzējuši atkritumu kaudzes ceļmalās un upēs, Lima šķiet tīra un sakopta. Pēc perioda, kad cilvēku pūļa vidū esi juties kā ar sarkanu balonu rokās, šeit varam saplūst ar pūli un tik ļoti neizcelties. Arī okeāna klātbūtne iedvesmo, jo visu vasaru (Peru ziemu), neesam bijuši ūdens tuvumā, kurā ir iespējams peldēt. Katrā ziņā, par pārsteigumu pašiem sev, redzējām Limu pavisam citām acīm.
Labākās zāles pret stereotipiem ir ceļošana!
Comments