Ceļamies plkst. 2:15 un veļamies ārā no mājas, lai no Arekipas autoostas dotos uz Kabanakondi, kas būs starta punkts mūsu 3 dienu pārgājienam. Ir priecīgs noskaņojums, kā jau vienmēr, kad priekšā ir piedzīvojums dabā. Un pārgājieni kanjonos man vismīļākie. Turklāt Jānim ir vārda diena! Priecīgās sajūtas vēl vairāk pastiprina tas, ka Kolka kanjons (Colca Canyon) ir viens no dziļākajiem kanjoniem pasaulē, mazliet iepaliekot Kotahuasi kanjonam, kas atrodas šajā pašā reģionā.
Ceļs un vērojumi
Vienīgais, kas Arekipas autoostā liecina par tik agru stundu, ir krēslos snaudošie cilvēki. Viņi šeit ir pavadījuši nakti, gaidot savu autobusu. Citādi, mazās bodītes, kur nopirkt našķus un dzērienus garajam ceļam, tirgojas pilnā sparā un autoosta ir pilna ar cilvēkiem. Lielo attālumu dēļ, nakts autobusi šeit ir iersta lieta. Noteiktajā platformā gaidām mūsu autobusu un vērojam pārējos pasažierus. Lielākā daļa no tiem ir tantuki gados, Kolka reģionam tipiskajos tērpos, ar lielām paunām uz muguras. "Pauna" ir paliela vilnas sega, rotāta ar tradicionāli spilgtajiem rakstiem, kas ir speciālā tehnikā savīstīta, lai noturētu saturu. Jau iepriekš biju novērojusi, ka šādā segā sievietes nesā visu, ko šāds vīstoklis spēj saturēt - gan bērnus, gan zaļbarību lopiem, kartupeļus utt.
Brauciens autobusā no Arekipas līdz Kabanakondei ir ap 6 stundām ilgs, bet ceļš ir tikai 215 km. Taisnā līnijā no Arekipas, Kabanakonde ir 100 km attālumā, tomēr Andu kalnu, vulkānu un kanjonu dēļ, taisnāku ceļu nebūtu iespējams izbūvēt. Jānis ik pa laikam pamostas un pārbauda kādā augstumā atrodamies, vidēji braucam pa 4000 - 5000 m augstiem kalniem. Augstuma slimību jau iepriekš esam izjutuši, tādēļ šoreiz jau iepriekšējā dienā iedzērām speciālas zāles Sorojchi Pills, kas samazina, augstuma slimības izraisīto, slikto dūšu un galvassāpes.
Tuvojoties pilsētai Chivay, autobusā sākas īsts jampadracis. Autubuss piestāj ceļa malā katras 10 minūtes, uzņemot un izlaižot vietējos iedzīvotājus, kas pārvietojas starp ciemiem. Katrai kundzītei ir ne tikai sava pauniņa uz muguras, bet arī paprāvs maiss ar kartupeļiem un citu pašaudzēto produkciju. Lielos maisus nav atļauts ņemt salonā un pa logu vēroju, kā maisi tiek likti bagāžas nodalījumā, bet, savukārt, izkāpušajiem pasažieriem atdoti. Tā tas turpinās līdz pašai Kabanakondei un ir galvenais iemesls, kas tik ļoti saildzina brauciena laiku. Man šis beidzamais brauciena posms šķiet aizraujošs - ieskatos GPS un nobrīnos par daudzajiem vulkāniem šajā apkārtnē, vēroju autobusā esošo sieviešu tērpus un cepures, kā vietējie cilvēki komunicē sava starpā, kā bērni, ērti ievīstīti tradicionālajās segās, guļ mammām un vecmāmiņām piestiprināti pie muguras.
Ievēroju, ka sievietes autobusā nēsā divu veidu cepures - tās norāda, no kuras etniskās grupas konkrētā sieviete nāk. Baltā cepure ir raksturīga collaguām, kuru dzīvesvieta ir ciemi Kolka kanjona apakšdaļā, bet ziediem izšūtā cepure raksturīga cabanām, kuras dzīvo kanjona augšā. Interesanti, ka pirms spāņu iekarojumiem un iejaukšanās vietējā kultūrā, collagua un cabana kultūru pārstāvjiem bija aizliegta savstarpēja precēšanās. Tādēļ, lai varētu atšķirt, kurš ir kurš, katra kultūra veica atšķirīgas galvas deformācijas. Vieniem bija izstiepts galvaskauss, otriem saplacināts. Tas tika panākts ar kociņu piesiešanu pie zīdaiņa galvaskausa, kamēr galvaskauss neatgriezeniski deformējās. Pirms biju uzzinājusi šo informāciju, vienā no Arekipas muzejiem vēŗoju mūmiju un nevarēju saprast, kāpēc galvaskauss ir tik garš, tāds kā izstaipīts uz augšu. Turpinot par tēmu, kad ieradās spāņi, galvaskausa deformāciju noteica par nepieņemamu un aizliedza, bet par atšķirības zīmi kļuva apģērbs, respektīvi, cepures, kas tiek valkātas vēl šodien. Mūsdienās ir atļauts šīm kultūrām savstarpēji precēties un, kad dzimis pēcnācējs, tas kļūst par cabana vai collagua, atkarībā no tā, kāda ir viņa mātes izcelsme. Un tā arī mazās meitenītes turpina valkāt krāšņās cepures, kā to dara viņu mammas un vecmāmiņas.
Kabanakonde un Kolka kanjons - 1. diena
Beidzot ierodamies Kabanakondē. Ieturam ātras brokastis hosteļa kafejnīcā, kur, kā jau iepriekš citos hosteļos manījām, strādā brīvprātīgie darbinieki no dažādām Eiropas valstīm. Manuprāt, lieliska iespēja budžeta ceļotājiem.
Sākam pārgājienu. Esam izvēlējušies 3 dienu maršrutu ar pirmo nakti ciemā Llahuar, bet otro nakti Sangalle. Izvēlējāmies šo maršrutu, jo pa ceļam varēs skatīt geizeru, būs karstie avoti un šis maršruts ir mazāk populārs. Maršruts, kas ir uz pretējo pusi mūsu izvēlētajam virzienam, ir populārāks visticamāk tādēļ, ka pa to ved organizētās tūrgrupas. Peru katrā pilsētā ir virkne tūrkompāniju, kas piedāvā ekskursijas. Jā, izmaksas ir adekvātas un tas ir ērti ceļotājiem, kam ceļošanas laiks ir īss un nav vēlēšanās plānošanu veikt pašiem. Bet, attiecībā uz šo pārgājienu, man ir uzskats, ka būsim tikai ieguvēji, ja veiksim to individuāli, savā tempā un ar brīvu izvēli, kurp tieši doties. Īpaši, ja pieejamas maršrutu kartes.
Sākumā taka ved pa kanjona augšu un vienīgās sastaptās radības ir ķirzakas un nepiesietas govis. Tālāk nonākam pirmajā skatu punktā Mirador Achachiwa, no kura saredzams iespaidīgais kanjona dziļums. Tur vērojam no augšas, kā lejup pa kanjonu vijas mūsu šīs dienas taka. Ļoti ērti saorientēties.
Turpmākā iešana nosacīti vienkārša - it kā iešana tikai uz leju, tomēr kājas pa stāvo taku ik pa laikam saslīd un saule cepina pamatīgi. Pa ceļam sasvecinamies un apejam citus ceļotājus, kas piesēduši atpūsties. Vietējais onkulis kaut ko cītīgi viņiem skaidro. Pa ceļam skatu augus, ko varētu izmantot Jāņa vainagam, tomēr, nevēlos uzrauties uz kaut ko indīgu. Pirms pārgājiena kaut kur biju izlasījusi brīdinājumu, ka jāizvairās no pieskaršanās augam, kura nosaukumu neatceros, taču fotogrāfijas tur nebija. Vēroju un izskaitļoju vienu krūmu, kas kanjonā ir izplatīts un izskatās aizdomīgs. Pēc šīs informācijas izklāstīšanas, Jānis mani atbrīvo no vainaga pīšanas pienākuma, jo, tāpat kā es, nav pārliecināts par manām Peru augu zināšanām. Viņš saka, ka atļautu man pīt vainagu tikai no kaktusa (to te pa pilno), tomēr tas būtu pārāk sarežģīti. Njā, jau atkal tas brīdis, kad, ceļojot, katru dienu atskārsti, ka ir tik daudz ko mācīties un mēs zinām tik maz. Iespējams, tieši šādi mirkļi ir viens no ceļotāju galvenajiem dzinuļiem, nepārtraukti tiekties, pētīt, izzināt.
Jānis tomēr bez savas svētku rotas nepaliek, jo ieraugu kaktusu, uz kura sākusi augt košenile - bruņuts, kas barojas no kaktusa, no kuras ražo sarkano krāsu kosmētikai un audumu krāsošanai. (Jā dāmas, ja jums ir sarkana lūpukrāsa, diezgan liela iespējamība, ka tonis radīts ar košenili.) Paņemu dažus punktiņus un uzzīmēju Jānim sarkanas svītras uz vaigiem, bet pati sev Latvijas karogu un paprāvu rakstu uz rokas. Košenile ir ļoti vērtīgs produkts, tādēļ latīņamerikāņi ir nopietni pievērsušies tās audzēšanai. Arī Kolka kanjona terasēs visasi izplatītas ir kaktusu audzes ar košenili.
Kadā brīdī vecais onkulītis mūsi ir panācis. Tieši tā, vietējie zina, kā veikli staigāt šīs takas. Onkulītis sasveicinās un raitā spāņu valodā sāk ar mums runāties. Kādu laiku ejam kopā. Viņš mums pastāsta, kā atrast geizeru. Tad parāda augu, kam nevajadzētu pieskarties un, nekādā gadījumā, tā pienainā sula nedrīkst nonākt mutē. Viņš pat nodemonstrē, kā izskatās auga "piens", ar savu nūju sitot pa krūma zariņu, kamēr tas nolūzt. Starp citu, iepriekš biju izskaitļojusi pareizi, ka šis ir tas indīgais krūms. Vēl onkulis rāda uz klinti, kur ligzdojot kondors. Laiku pa laikam onkulis, iedams, paskatās uz augšu tās klints virzienā, katru reizi sekoju viņa piemēram, cerībā ieraudzīt šo majestātisko putnu. Onkulis apstājas un ar savu nūju rāda tālumā uz kanjonu:"Tur kanjons ir corazon (sirds) formā". Skatāmies un forma tiešām atgādina sirdi. Skats ir vārdos un fotogrāfijā neaprakstāms. Vēl onkulis rāda, kur atrodas zelta raktuves un stāsta vēl dažādas gudras lietas, tomēr, šajā brīdī, vēl mūsu spāņu valodas zināšanas nav pietiekamas un daļu nesaprotam. Turpinam iet pa galveno taku, bet okulītis nogriežas pa savu personīgo short-cut un drīz vien jau redzam, ka viņš ir daudzus zig-zagus mums priekšā. Esam pateicīgi onkulītim par jauniegūtajām zināšanām. Ļoti cienu peruāņos, tāpat kā latviešos, ka viņi augsti godā dabu un apbrīno to, pārzina augus un nodod zināšanas par tiem saviem bērniem.
Pa ceļam šķērsojam vēl dažus zemes nogruvumus, kas izpostījuši taku un esam nonākuši kanjona apakšā, pie Kolkas upes. Kolkas upe viena no upēm, kas gadu tūkstošus šo kanjonu veidojušas. Mēģinām atrast, kur atrodas geizers, līdz ieraugām dūmus, kas nāk ārā no zemes, upes krastā. Cītīgi skatoties, dūmi nāk ārā arī no citiem punktiem. Gribētos pataustīt vai upes ūdens ir silts, bet krasts šajā vietā ir pārāk stāvs.
Cik priecīga ir sajūta, kad apkārte no sausas ir izmainījusies uz zaļu un sulīgu. Plus vēl apziņa, ka drīz būsim galamērķī, būs vakariņas un karstie avoti. Pavisam cita iešana!
Šķērsojam vēl vienu tiltu pār Huaruro upi un nonākam ciemā Llahuar. Kopējais pirmās dienas iešanas ilgums ir 4 stundas un tas bijis tikai virzienā uz leju. Takas galā mūs gaida meitene, kas aicina mūs nakšņot LLahuar Lodge, ko arī piekrītam darīt, jo ciems sastāv no divām iestādēm, kas nodrošina naktsmājas. Mūsu izvēlētais namiņš atrodas kraujas malā, ar skatu uz kanjonu un upi. Namiņi ir vienkārši - mūrētas sienas, salmu jumts un gulta. Bet izskatās tik skaisti, esmu sajūsmā. Elektrība tiek pieslēgta tikai, kad satumst un tās vienīgais pielietojums ir gaismai. Savas elektroniskās ierīces šeit uzlādēt nevar, jo kontaktu nav. Mums gan tā nav problēma, jo iepriekšējā dienā iegādājāmies portatīvo bateriju, kurā iebūvēta saules baterija. Tualete un duša ir koplietošanas, arī tādā pašā salmu būdiņā.
Dodamies lūkot vai var dabūt ko ēdamu. Nevar, jo vakariņas pasniegšot plkst. 18:30. Kā jau Jāņos, vismaz nopērkam aliņu, kas pēc pārgājiena šķiet mega gards, un baudām ekskluzīvo skatu. Jānis sāk šķirstīt viesu grāmatu un pārsvarā visi viesi šeit bijuši no ASV, Francijas, Vācijas vai arī citām Dienvidamerkas valstīm. Bet pēkšņi ieraugām "Latvija" - tas taču Kārlis! Nofotogrāfēju un vēlāk nosūtu Kārlim, kas šī gada ziemā arī ceļoja pa Dienvidameriku, tajā skaitā Peru. Kāda sagadīšanās, esam šeit bijuši vienīgie trīs Latvieši, turklāt zināmi viens otram.
Pēcāk kāpjam lejā pa stāvām trepītēm, tuvāk upei, uz karstajiem baseiniem. Divi no tiem ir remdeni un divi karsti. Tā ka uz vakarpusi kanjona apakšā saule vairs neiespīd, jau sak palikt vēsi un izvēlamies karstos baseinus. Kas par skatu un sajūtām! Divatā sēžam karstā baseinā, tepat blakus plūst mežonīga, krāčaina, tirkīzzaļa upe un, ik pa laikam, palido vai papeld garām kāds ūdensputns. Esam vājprātā skaista kanjona apakšā.
Ūdens baseinā apmainās nepārtraukti. Tas, jau karstā veidā, izplūst no zemes un pa trubu tiek ievadīts baseinā. Lai ūdens līmenis nepaceltos, pa citu trubu tas nepārtraukti plūst upē. Drīz vien mums pievienojas kompānija, 3 meitenes un 2 puiši. Izrādās, šis ir tas pats bariņš, ko apgājām takas sākuma daļā. Viena no meitenēm ar ironiju saka:"Jā, mēs gājām ļoti lēni un pārāk bieži atpūtāmies." Viena no meitenēm ir no Spānijas, bet pārējie no Portugāles. Tā nu mēs sēžam baseinā ar lieliskiem cilvēkiem un pļāpājam. Sākam apspriest valodas un Portugāļi astiprina, ka, pateicoties spāņu un portugāļu valodas līdzībām, ceļošanai pa Peru tīri labi pietiek. Viens no puišiem gan saka, ka nav objektīvs valodu apspriešanā, jo brīvi pārvalda portugāļu, spāņu, franču valodas, bet teicamā līmenī angļu un itāļu. Lūk tā ir bagātība! Brīvi zināt vismaz vienu valodu, kas ir uz latīņu valodas bāzes, ir liela priekšrocība, jo tad ir veglāk piemācīties klāt pārējās.
Kad pirksti jau pamatīgi krunkaini un vairākas reizes tūrēts starp karstajiem un vēsajiem baseiniem un upi, kāpjam augšā, jo tuvojas vakariņu laiks. Pie mūsu galdiņa piesēžas puisis un meitene no Lielbritānijas. Vēlāk ierodas trio no Vācijas, pēc tam sarodas arī Portugāļi. Turpinām gaidīt vakariņas pie alus glāzes, un stāstām, ka šajās dienās Latvijā tiek svinēti Jāņi. Portugāļi pārsteigti stāsta, ka arī viņiem šobrīd ir tādi paši svētki - Sao Joao festivāls. Stāstām, ka mēs Jāņus svinam dabā, kurinam ugunskuru un pinam ziedu vainagus. Portugāļi stāsta, ka viņi šajos svētkos dodas ielās, kur norisinās dažādi koncerti, dejas un, kas interesanta tradīcija, sit viens otram pa galvu ar ķiploka ziedu vai piepūšamo āmuru. Sao Joao svētkos ēd grillētas sardīnes, gaļu un piedzer vīnu. Kopīgs mums ir tas, ka arī portugāļi lec pāri ugunskuram un saulgriežus pieņemts svinēt līdz rīta gaismai.
Tikmēr meitenes no Lielbritanijas un Vācijas noskaidro, cikos rītdien pienāk mikrobuss. Viņām kāpšana lejup kanjonā šķita pārāk grūta un rītdien nemaz netaisās turpināt pārgājienu.
Pēc veģetārās zupas un sautējuma, arī miedziņš ir klāt un visi izklīst pa savām mājiņām. Iededzam savā mājiņā gaismu, kas īpaši istabu neizgaismo, un, nez kāda nemiera dīdīta, paņemu mazo lukturi un spīdinu zem gultas un pa griestiem. Njā, tieši pirms gulēšanas, šī nebija labākā ideja... Salmu griesti ir nosēti ar lielākiem un mazākiem zirnekļiem. Mani nebiedē fakts, ka istabā ir zirnekļi, bet gan fakts, ka nezinu, kuri no visiem šiem eksemplāriem ir indīgie. Vēl nav īpaši patīkami, ka tāds paprāvāks eksemplārs ir griestos, tieši virs mana spilvena. Neko darīt, jāiztēlojas, ka visu šo neredzēju un jāiet gulēt. Izslēdzu gaismu, iekārtojos gultā un prātā nāk mana draudzene, kurai ir paniskas bailes no zirnekļiem. Šajā nepiemērotajā brīdi tieši arī atmiņā atsaucas viņas vīra savulaik piesauktā statistika, ka cilvēks, savas dzīves laikā, norij tik un tik zirnekļus, jo tie naktī iekrīt mutē vai bijuši pārtikā ("paldies" Gint!). Apklāju muti ar segu un aizmiegu.
2. diena
Pamostamies. Ne es, ne Jānis par spaidermenu nav pārvērties. Brokastojam. Portugāļu puisis pie galda sabēdājies rāda augšlūpu, kas ir pamatīgi sapampusi un nokarājusies uz leju, vismaz pusotras lūpas platumā. Koduma vai, iespējams, dzēliena vieta redzama virs lūpas. Varbūt zirneklis?
Dodamies ceļā. Šodien mums ir jākāpj augšup kanjona otrā pusē un tad atkal jādodas lejā, līdz pat upei, kur atrodas oāze Sangalle, kas būs nākamā nakšņošanas vieta. Izejam no ciema un sākas kāpiens augšup. Pēc kādām 40 minūtēm sasniedzam ciemu Paclla, kas sākumā vairāk izskatījās pēc pamestas sētas, bet tomēr vēlāk ieraugām arī, ciemā esošās, dažas mājas. Kāda sieviete un vīrietis strādā pagalmā. Atpazīstam, ka tas ir vakar satiktais onkulītis, kas jau smaidīdams mūs sveicina. Mazliet ārpus ciema ieraugu koku, kura lapas līdzīgas vīģei un arī auglīši kā vīģei. Plūcot vīģi, no koka izdalās pienveidīga sula un Jānis grābj pēc mitrās salvetes, lai to dabūtu nost no manas ādas. Tā arī palieku neuzzinājusi vai tā bija īsta vīģe, vai nē. Izejot no ciema, esam nomaldījušies no takas. Jānis ir pilnībā pārliecināts, ka ceļš ir "tur augšā" un sākam kāpt pa pusizzudušu taku, kas drīz vien arī beidzas un ir jālec pāri tādai kā mazai aiziņai ar zemes nogruvumu. Lai arī šķiet, ka ieekonomēsies laiks, vietām ejot pa taisno, tomēr šādos apvidos neiesaku to darīt. Pirmkārt, tas var izraisīt zemes nogruvumus un, otrkārt, stāvākās vietās sāc slīdēt uz leju, ka brīžiem jāmetas četrrāpus. Ripot no šāda kalna nepavisam negribētos, jo, jau pirmajā metrā, būtu pilna ar kaktusu dzelkšņiem.
Sasniedzam grantēto autoceļu. Iedomājos, ka meitenēm uz busiņu būs jānāk augšup līdz pat šai pašai vietai. Un tas nepavisam nebūs vienkāršāk, kā 4 stundas kāpt lejā kanjonā. Tālāk maršruts ved pa ceļu un mums garām brauc busiņš, kurā sēž spāniete ar portugāļu puisi. Iespējams, kas neatliekams saistībā ar lūpu, jo vēl vakar apspriedām, ka pusis iešot sarežģīto maršrutu uz ūdenskritumiem ~5400 m augstumā. Izņemot dažus džipus un mirušu čūsku, posmā, kas ved pa ceļu, vairāk nevienu nesatiekam. Visbeidzot, no augšas var redzēt zaļo oāzi, kur naktī apmetīsimies. Nogriežamies uz taku, kas ved lejup un sākas priecīgais gājiens ar apziņu, ka drīz būsim galā. Ejot zig-zagā lejā, oāzi redzam dažādos rakursos un katrs jauns skats uz to ir iedvesmojošs. Nokļūstot vēl zemāk, tālumā arī parādās ūdenskritums, kas izplūst no kanjona sienas.
Jā! Beidzot sasniedzam Kolka upi, šķērsojam tiltu un esam oāzē. Kopā tas mums aizņēmis 5 stundas, ieskaitot apm. 40 minūšu nomaldīšanos un īsu apstāšanos uzēst uzkodas. Viss tik zaļš, iekoptajos apstādījumos zied spilgti ziedi un caur šo ciemu cauri plūst daudz mazi strautiņi. Sangalle ciems sastāv tikai no ēkām, kas paredzētas ceļotāju nakšņošanai, jo šis ir tuvākais ciems no kanjona augšas, līdz ar to, tūristu iecienītākais. Izvēlamies palikt Oasis Paraiso Ecolodge. Noliekam mantas izvēlētajā mājiņā, kuras sienas ir krietni blīvākas, kā pagājušajā naktsmītnē, un Jānis jau steidz uz baseinu. Man tā arī sanāca palikt bez peldēšanas, jo pēc vēlajām pusdienām ap plkst. 16:00, saule aizslīd aiz kanjona "sienas" un paliek vēsi. Mazliet pasnaužam un atpūtinām kājas, kad arī vakariņu laiks ir klāt. Ar lukturīšiem dodamies uz ēšanu. Kamēr ēdiens vēl gatavojas, iepazīstamies ar Hosē (Jose). Hosē ir peruānis, kas uzaudzis un šobrīd studē ASV. Viņa ģimene dzīvo Peru galvaspilsētā Limā un tās apkārtni viņš pārzina labi. Tomēr, saprotot, ka viņš nav redzējis lielāko daļu no tā, ko Peru spēj piedāvāt, šobrīd viņš ceļo un iepazīst valsti padziļinātāk. Pēc vakariņām, ārā pie ugunskura un alus glāzes, turpinām sarunas ar Hosē. Puisis ir ļoti komunikabls un, ar lielāko prieku, dalās ar savām zinšanām par Peru kultūru. Šajā brīdī sajūtas ir prātam neaptverams - miljoniem spožu svaigžņu pārklājušas kanjonu, bet mēs te, dziļa kanjona pašā apakšā, sēžam pie ugunskura. Arī Hosē, ar saviem draugiem, drīzumā plāno doties uz Puno un piedāvā to darīt mums visiem kopā, lai jautrāk. Bet, diemžēl, pēc atgriešanās civilizācijā, nevaram viņu atrast Facebook, jo ar tieši tādiem pašiem diviem vārdiem un uzvārdu ir vēl desmitiem citu cilvēku. Turpmākajām reizēm ir mācība, dot manus kontaktus, jo ar savu vārdu, uzvārdu esmu vienīgais meklēšanas rezultāts.
Šīs nakts mājiņā uz griestiem ievēroju tikai dažus zirnekļus un tas mani vairs neuztrauc. Velku nost flip flopus un kāpju gultā, kad ieraugu kaut ko uz grubuļainās grīdas. Tas ir skorpions! Spīdinu ar lukturi un ieraugu, ka astes rajons ir saplacināts. Mazā radība atrāpojusi un palikusi tieši tajā kvadrātmetrā, starp gultu un plauktiņu, kurā pirms gulētiešanas pārvietojos visvairāk. Netīšām esmu to nominusi.
3. diena
Ehh, šodien jākāpj augšā, tuklāt visa kāpiena laikā saule spīdēs tieši uz šīs kanjona sienas. Pirms došanās prom, pie gultas vēl apskatu vai tomēr skorpioniņš nav izdzīvojis. Nē, joprojām tajā pašā vietā. Šajā sakarā no Jāņa iegūstu vārdu Trulais Dzelksnis.
Kāpjam, atpūšamies un dzeram ūdeni, atkal kāpjam. Un tā kādas 10 reizes. Pēc 3 stundām esam kanjona augšā un dodamies uz to pašu ēstūzi, kur bijām pirmajā dienā, ieturēt pusdienas. Visi brīvprātīgie darbinieki tieši šobrīd pie lielā galda ietur kopīgas pusdienas. Plkst. 14:00 sēžamies autobusā un vakarā atgriežamies Arekipā.
Kopsavilkums
Tā kā Kolka kanjons ir populārs galamērķis starp Peru apceļotājiem, šeit kopsavilkums ar maršrutu un izmaksām (uz mūsu piemēra), kas varētu noderēt citiem ceļotājiem. Kā jau iepriekš minēju, atliek iepazīties ar pamatinformāciju par maršrutu un šo pārgājienu varat veikt individuāli, tādā veidā samazinot izmaksas un iegūstot lielāku izvēles un rīcības brīvību.
3 dienu pārgājiena maršruts: Kabanakonde - Llahuar (4h) - Sangalle (5h) - Kabanakonde (3h).
Izmaksas (1 pers.):
Autobuss no Arekipas 18,50 Soles
Nakšņošana Llahuar Lodge ar karstajiem baseiniem 20 Soles
Vakariņas Llahuar Lodge (ēdiens visiem vienāds) 10 Soles
Brokastis Llahuar Lodge 10 Soles
Nakšņošana Oasis Paraiso Ecolodge 20 Soles
Pusdienas Ecolodge 10 Soles
Vakariņas Ecolodge 10 Soles
Brokastis Ecolodge 10 Soles
Autobuss uz Arekipu 17 Soles
Tūrisma biļete Kolka kanjona reģionā 70 Soles
Kopā 195,50 Soles/pers. jeb 54 Eiro (mums sanāca 35 Euro, jo tā arī nesatikām nevienu, no kā nopirkt tūrisma biļeti).
Līdzi jāņem dienas mugursoma, kurā iekšā:
siltās drēbes naktij;
kabatas lukturis (jo ciemos var nebūt elektrība);
insektu repelents vakaram oāzē;
peldkostīms un dvielis;
ūdens vienai dienai (ciemos varēs piepirkt katrai nākamajai dienai);
uzkodas enerģijai;
koka lapas vai tabletes augstuma slimības pārciešanai (Kabanakonde ir 3287m augstumā, bet ceļš uz turieni ir pa augstākām vietām);
saules aizsargkrēms ar SPF50+ un cepure.
Comments